1)

Vai spēkā neesošo noteikumu nesaistīšanas princips (Padomes 1993. gada 5. aprīļa Direktīvas 93/13/EEK (1) 6. pants) ir jāpiemēro arī turpmākiem līgumiem un juridiskiem darījumiem, kuru pamatā ir tie paši noteikumi, kā tas ir pārjaunojuma līguma gadījumā.

Vai no tā, ka pilnīga spēkā neesamība nozīmē, ka minētais noteikums līguma ekonomiskās un juridiskās darbības laikā nekad nav pastāvējis, var secināt, ka turpmākie juridiskie darījumi un to sekas attiecībā uz šo noteikumu, proti, pārjaunojuma līgums, arī ir izslēgti no juridiskās realitātes, jo ir uzskatāms, ka tie nepastāv un nerada sekas.

2)

Vai dokumenti, ar ko groza vai pārstrādā noteikumus, par kuriem nebija atsevišķas apspriešanās un kuri var neizturēt negodīguma neesamības un pārskatāmības pārbaudi, var būt līguma vispārīgi noteikumi Padomes 1993. gada 5. aprīļa Direktīvas 93/13/EEK 3. panta izpratnē, un tos tāpat kā oriģinālos dokumentus, kas tika pārjaunināti vai pielāgoti, skar tie paši spēkā neesamības pamati.

3)

Vai pārjaunojuma līgumā iekļautā atteikšanās no prasības celšanas arī ir jāuzskata par spēkā neesošu, ciktāl līgumos, kurus parakstīja klienti, viņi netika informēti par tajos iekļautu spēkā neesošu noteikumu, ne arī par tiesībām saņemt naudas summu vai finanšu vērtību kā procentu, kas ir samaksāti atbilstoši sākotnēji iekļautajam “noteikumam par procentu likmes minimumu”, atmaksu.

Tādējādi ir norādīts, ka klients paraksta atteikšanos no prasības celšanas tiesā, bankai neinformējot par to, no kā un cik lielas naudas summas viņš atsakās.

4)

Vai, analizējot pārjaunojuma līgumu, ar ko tika grozīts [līgums], saskaņā ar EST judikatūru un Padomes 1993. gada 5. aprīļa Direktīvas 93/13/EEK 3. panta 1. punktu un 4. panta 2. punktu, jaunais noteikums par procentu likmes minimumu atkal uzskatāms par nepārskatāmu, ja banka atkārtoti neievēro 2013. gada 9. maija [Tribunal Supremo (Augstākā tiesa, Spānija) spriedumā] noteiktos pārskatāmības kritērijus un neinformē klientu par patiesām finanšu izmaksām, kuras rodas, piemērojot šo aizdevuma līgumā iekļauto noteikumu, tādējādi, ka viņš var uzzināt procentu likmi (un attiecīgo maksājuma summu), kas viņam ir jāmaksā, piemērojot jauno noteikumu par procentu likmes minimumu, un procentu likmi (un attiecīgo maksājuma summu), kas viņam būtu jāmaksā, ja nebūtu noteikuma par procentu likmes minimumu un ja tiktu piemērota procentu likme, kas ir noteikta aizdevuma līgumā, kurā nav paredzēts minimālās likmes ierobežojums.

Tas ir, vai, liekot parakstīt dokumentu, kas ir nosaukts par pārjaunojuma dokumentu attiecībā uz “noteikumiem par procentu likmes minimumu”, finanšu iestādei ir jāiztur Direktīvas 93/13/EEK 3. panta 1. punktā un 4. panta 2. punktā paredzētās pārskatāmības pārbaudes un jāinformē patērētājs par to, cik liels ir viņam nodarītais kaitējums, piemērojot “noteikumus par procentu likmes minimumu”, kā arī par procentiem, kas ir jāmaksā šo noteikumu spēkā neesamības gadījumā, un, ja tā nav to izdarījusi, tas ir pamats šo dokumentu atcelšanai.

5)

Vai noteikumu kopumu par prasību celšanu, kas ir iekļauts pārjaunojuma līguma, ar ko groza [sākotnējo līgumu], vispārīgajos noteikumos, var uzskatīt par negodīgu noteikumu tā satura dēļ 3. panta 1. punkta izpratnē, skatot to kopsakarā ar pielikumu, kurā uzskaitīti negodīgi noteikumi, un konkrēti ar šī pielikuma q) punktu (negodīgi noteikumi ir tādi, kuru mērķis ir novērst vai kavēt prasību celšanu tiesā vai iespēju patērētājam tās apstrīdēt), jo tie mazina patērētāja tiesības īstenot tiesības, kas var rasties vai atklāties pēc līguma parakstīšanas, kā tas ir gadījumā, kad radās iespēja pieprasīt atmaksāt visus samaksātos procentus (saskaņā ar Tiesas 2016. gada 21. decembra spriedumu (2)).