Lieta C-124/18 P: Apelācijas sūdzība, ko 2018. gada 15. februārīRed Bull GmbH iesniedza par Vispārējās tiesas (otrā palāta) 2017. gada 30. novembra spriedumu apvienotajās lietās T-101/15 un T-102/15 Red Bull GmbH/Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs

Apelācijas sūdzība, ko 2018. gada 15. februārīRed Bull GmbH iesniedza par Vispārējās tiesas (otrā palāta) 2017. gada 30. novembra spriedumu apvienotajās lietās T-101/15 un T-102/15 Red Bull GmbH/Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs

(Lieta C-124/18 P)

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Red Bull GmbH (pārstāvji: A. Renck, advokāts, S. Petivlasova, advokāte)

Pārējie lietas dalībnieki: Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs, Marques, Optimum Mark sp. z o.o.

Prasījumi

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi Tiesai ir šādi:

Pamati un galvenie argumenti

Ar savu pirmo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējās tiesas sniegtā Regulas par Eiropas Savienības preču zīmi ( 1 ) 7. panta 1. punkta a) apakšpunkta un 4. panta interpretācija krāsu kombināciju preču zīmju kontekstā esot pretrunā vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principiem. Vispārējā tiesa esot nepienācīgi noteikusi jaunu un nesamērīgu prasību attiecībā uz krāsu kombināciju preču zīmju grafisko attēlojumu, pamatojoties uz kļūdainu premisu, ka šādas preču zīmes pēc sava rakstura ir mazāk konkrētas. Pirmkārt, šai premisai neesot nekāda tiesiskā pamata, tā neatbilstot nevienam no tiesību aktos noteiktajiem mērķiem un tās sekas ir tādas, ka krāsu kombināciju preču zīmes tiek nelikumīgi un nesamērīgi diskriminētas salīdzinājumā ar visiem pārējiem preču zīmju veidiem, piemēram, vienas krāsas preču zīmēm, vārdiskām preču zīmēm, grafiskām preču zīmēm un citām. Otrkārt, pārsūdzētajā nolēmumā noteiktie kritēriji esot pretrunā tādu preču zīmju iedabai, ko veido krāsu kombinācija pati par sevi un kas – kā skaidri atzinusi Tiesa lietā Libertel ( 2 ) – nav telpiski norobežotas. Ar pārsūdzēto nolēmumu preču zīmes, ko veido krāsu kombinācija pati par sevi, faktiski tiek ierobežotas tādējādi, ka tās var būt tikai krāsainas grafiskas preču zīmes, pozīcijas preču zīmes vai ornamenta preču zīmes. Treškārt, pārsūdzētā nolēmuma potenciālās sekas esot tādas, ka vairāk nekā 85 % no atbildētāja reģistrā esošajām krāsu kombināciju preču zīmēm, kas atbilst apstrīdēto preču zīmju veidam, būtu spēkā neesošas.

Ar otro pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pārkāpusi Regulas par Eiropas Savienības preču zīmi 7. panta 1. punkta a) apakšpunktu un 4. pantu, nepareizi un nepieļaujami interpretējot spriedumu lietā Heidelberger Bauchemie ( 3 ), ciktāl tā esot noteikusi trīs kumulatīvas prasības attiecībā uz krāsu kombināciju preču zīmju grafisku attēlojumu, proti: i) precīzi attiecīgo krāsu toņi; ii) attiecīgo krāsu proporcijas un iii) krāsu telpiskais izkārtojums. Minētās prasības neesot bijušas būtiskas šī nolēmuma mērķiem, un tām esot nesamērīgi negatīvas sekas tikai attiecībā uz preču zīmju vai apzīmējumu kategoriju vai klasi, kas sastāv no apzīmējumiem, kurus veido krāsu kombinācija vai krāsa pati par sevi. Vēl jo vairāk, trešā – pirmo reizi ieviesta – kumulatīvā prasība it kā esot attaisnota ar apgalvoto “ierobežoto krāsām raksturīgo spēju izteikt konkrētu nozīmi”. Taču pēdējais minētais aspekts līdz šim esot bijis aplūkots saistībā ar atšķirtspēju, veicot pārbaudi par preču zīmes reģistrējamību, nevis kā grafiskajam attēlojumam izvirzīta prasība, kas nozīmējot, ka tas no paša sākuma izraisa reģistrācijas spēkā neesamību, neļaujot pierādīt iegūto atšķirtspēju vai citādi izlabot situāciju. Ar pārsūdzēto nolēmumu tāpat esot pārkāpts Regulas par Eiropas Savienības preču zīmi 4. pants, prasot sniegt “skaidru” aprakstu attiecībā uz aplūkojamo preču zīmju veidu un prettiesiski sašaurinot šādu preču zīmju faktisko definīciju tādējādi, ka tā attiecas tikai uz preču zīmēm, kurām ir viens telpiskais (citiem vārdiem sakot, grafiskais) izkārtojums, kas atbilst paredzētajam turpmākajam faktiskajam preču zīmes lietojumam.

Ar trešo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pārkāpusi tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, savā nolēmumā neizvērtējot un neņemot vērā to, ka pirmā apstrīdētā preču zīme tika pieteikta pirms sprieduma lietā Heidelberger Bauchemie, un tādējādi neievērojot to principu potenciālu piemērošanu, kurus Tiesa noteikusi spriedumos Lambretta ( 4 ) un Cactus ( 5 ). Tāpat tā esot pārkāpusi šo principu, neveicot visaptverošo vērtējumu attiecībā uz pieļaujamiem un uzticamiem avotiem, piemērojamajām tiesību normām un noteikumiem, Eiropas Savienības judikatūru un atbildētāja pamatnostādnēm, lai noteiktu, vai visi apstākļi, kuriem ir nozīme šajā lietā, kopā var pamatot konstatējumu, ka atbildētājs ir devis apelācijas sūdzības iesniedzējai konkrētus, beznosacījuma un saskaņotus solījumus, uz kuriem apelācijas sūdzības iesniedzēja paļāvās, izpildot tajos ietvertos noteikumus, kā rezultātā apelācijas sūdzības iesniedzējai esot radusies atbilstoša tiesiskā paļāvība.

Ar ceturto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pārkāpusi samērīguma principu, neapsverot, cik nesamērīgi būtu atzīt par spēkā neesošām abas apstrīdētās preču zīmes, ņemot vērā šīs lietas ārkārtas apstākļus. It īpaši Vispārējā tiesa neesot konstatējusi, ka konkrētības, skaidrības un tiesiskās noteiktības mērķi varētu tikt likumīgi sasniegti, ja apelācijas sūdzības iesniedzēja tiktu aicināta un tai tiktu atļauts sniegt skaidrāku abu preču zīmju aprakstu tā, lai to reģistrācija varētu palikt spēkā, nevis atzīstot abas reģistrācijas par spēkā neesošām.

Ar piekto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pārkāpusi savu reglamentu, nepareizi piemērojot Reglamenta 134. panta 1. punktu un piespriežot apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Šīs lietas ārkārtas apstākļi un taisnīguma princips prasot, lai saskaņā ar Reglamenta 135. panta 1. punktu apelācijas sūdzības iesniedzējai netiktu piespriests atlīdzināt tiesāšanās izdevumus (un lai atbildētājam tiktu piespriests atlīdzināt tiesāšanās izdevumus).

( 1 ) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2017/1001 (2017. gada 14. jūnijs) par Eiropas Savienības preču zīmi (OV 2017, L 154, 1. lpp.).

( 2 ) Spriedums, 2003. gada 6. maijs, Libertel, C-104/01, EU:C:2003:244.

( 3 ) Spriedums, 2004. gada 24. jūnijs, Heidelberger Bauchemie, C-49/02, EU:C:2004:384.

( 4 ) Spriedums, 2017. gada 16. februāris, Brandconcern BV/EUIPO un Scooters India (“Lambretta”), C-577/14 P, EU:C:2017:122.

( 5 ) Spriedums, 2017. gada 11. oktobris, EUIPO/Cactus SA (“Cactus”), C-501/15 P, EU:C:2017:750.