3.4.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 104/61

—

atcelt 2016. gada 5. decembrī datēto Eiropas Parlamenta Ģenerālsekretāra lēmumu, kas ir pieņemts, piemērojot Eiropas Parlamenta Prezidija 2008. gada 19. maija un 9. jūlija Lēmumu 2009/C 159/01 “par Eiropas Parlamenta deputātu nolikuma īstenošanas noteikumiem” ar grozījumiem, ar kuru ir konstatēts pret prasītāju pastāvošs prasījums EUR 298 497,87 apmērā par nepamatoti izmaksātajām summām saistībā ar deputātu parlamentāro palīdzību, ar kuru ir norādīts pamatojums tā piedziņai un atbildīgajam kredītrīkotājam sadarbībā ar iestādes grāmatvedi ir uzticēts veikt tā piedziņu, piemērojot Eiropas Parlamenta deputātu nolikuma īstenošanas noteikumu 68. pantu un Finanšu regulas (turpmāk tekstā – “FR”) 66., 78., 79. un 80. pantu;

—

atcelt 2016. gada 6. decembrī datēto paziņojumu par parādu Nr. 2016–1560, ar kuru prasītāja tika informēta, ka pret viņu ir konstatēts prasījums EUR 298 497,87 apmērā atbilstoši Ģenerālsekretāra 2016. gada 5. decembra lēmumam, un apturēt nepamatoti izmaksāto summu saistībā ar deputātu parlamentāro palīdzību atgūšanu un Deputātu nolikuma īstenošanas noteikumu 68. panta un FR 66., 78., 79. un 80. pantu piemērošanu;

—

piespriest Eiropas Parlamentam atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus;

—

piespriest Eiropas Parlamentam, atmaksājot atlīdzināmos tiesāšanās izdevumus, samaksāt M. Le Pen naudas summu EUR 50 000 apmērā.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka akta autoram nav atbilstošās kompetences. Prasītāja uzskata, ka Eiropas Parlamenta Ģenerālsekretāra 2016. gada 5. decembra lēmums (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) ir Eiropas Parlamenta Prezidija kompetencē un, ka lēmuma parakstītājs nav pierādījis nekādu deleģējumu.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka apstrīdētajam lēmumam nav norādīts pamatojums, lai gan šī prasība ir noteikta Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. pantā.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka ir pieļauti būtiski procedūras noteikumu pārkāpumi, jo apstrīdētais lēmums attiecoties uz Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (turpmāk tekstā – “OLAF”) uzsāktās un 2016. gada 16. jūlijā pabeigtās izmeklēšanas ziņojumu, kas prasītājai neesot ticis paziņots. Prasītāja līdz ar to neesot tikusi uzklausīta un neesot varējusi efektīvi paust savus aizstāvības pamatus, jo Ģenerālsekretārs esot atteicies viņai nosūtīt dokumentus, uz kuriem ir balstīts apstrīdētais lēmums.

4.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka Eiropas Parlamenta Ģenerālsekretārs nav personīgi veicis lietas materiālu izskatīšanu. Kā norāda prasītāja, pēdējais minētais esot vienīgi pārņēmis OLAF ziņojumu un vispār neesot personīgi veicis prasītājas situācijas izskatīšanu.

5.

Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka nav faktu, kas pamatotu apstrīdēto lēmumu, kā arī ar to saistīto paziņojumu par parādu (turpmāk tekstā – “apstrīdētie akti”), jo konstatētie fakti esot nepareizi.

6.

Ar sesto pamatu tiek apgalvots, ka ir ticis pārnests pierādīšanas pienākums. Šajā ziņā prasītāja uzskata, ka nevis viņai ir jāsniedz pierādījumi par viņas parlamenta deputāta palīdzes darbu, bet gluži otrādi – kompetentajām iestādēm esot jāpierāda pretējais.

7.

Ar septīto pamatu tiek apgalvots, ka nav ievērots samērīguma princips, jo summa, ko tiek likts maksāt prasītājai, nav pamatota ne attiecībā uz detaļām, ne aprēķina metodi, un ir balstīta uz pieņēmumu, ka parlamenta deputātes asistente vispār neesot prasītājas labā strādājusi.

8.

Ar astoto pamatu tiek apgalvots, ir notikusi pilnvaru nepareiza izmantošana, jo apstrīdētie akti esot tikuši pieņemti ar mērķi atņemt prasītājai, Eiropas Parlamenta deputātei, līdzekļus viņas mandāta īstenošanai.

9.

Ar devīto pamatu tiek apgalvots, ka ir noteikusi procedūras nepareiza izmantošana. Prasītāja uzskata, ka Ģenerālsekretārs, lai izvairītos no pienākuma nodot viņas rīcībā OLAF ziņojumu, pieprasījumu nosūtīt šo ziņojumu esot prettiesiski nodevis tālāk OLAF, kas tā paziņošanu neesot veicis.

10.

Ar desmito pamatu tiek apgalvots, ka ir piemērota diskriminējoša attieksme un ir konstatējams fumus persecutionis, jo šīs tiesvedības kontekstuālā situācija esot vērsta tikai un vienīgi pret prasītāju un viņas partiju.

11.

Ar vienpadsmito pamatu tiek apgalvots, ka ir pieļauts deputāta neatkarības aizskārums un ir norādīts uz saistošu uzdevumu izpildes pienākuma neesamības sekām. Apstrīdēto aktu mērķis neapšaubāmi ir prasītājas Parlamenta deputāta mandāta īstenošanas ierobežošana, atņemot viņai finanšu līdzekļus, kas ir vajadzīgi viņas uzdevuma veikšanai. Parlamenta deputāte turklāt nedrīkstot saņemt norādījumus no Ģenerālsekretāra par to, kā viņai būtu jāīsteno savs mandāts, apvienojumā ar draudiem par finanšu sankcijām.

12.

Ar divpadsmito pamatu tiek apgalvots, ka OLAF nav neatkarīgs, jo šī struktūra nesniedzot nekādas objektivitātes un godīguma garantijas un ir pakļauta Eiropas Komisijai.