a)

Vai tāds vispārējs likumā paredzēts vai konkrētiem pārvadātājiem adresēts administratīvs pienākums nepārvadāt valsts teritorijā ārvalstniekus bez nepieciešamās pases vai uzturēšanās atļaujas, kas var tikt izpildīts, tikai pārvadātājiem pārbaudot visu pasažieru robežšķērsošanas dokumentus pirms iekšējās robežas šķērsošanas, ir personu pārbaude pie iekšējām robežām Šengenas Robežu kodeksa 22. panta izpratnē, precīzāk, vai tas ir līdzvērtīgs šādai pārbaudei?

b)

Vai 1. punktā minēto pienākumu noteikšana ir jāvērtē, ņemot vērā Šengenas Robežu kodeksa 23. panta a) punktu, lai gan pārvadātāji neīsteno “policijas pilnvaras” šīs tiesību normas izpratnē un, valstij nosakot pienākumu veikt pārbaudes, tiem arī formāli netiek piešķirtas tiesības īstenot valsts varas pilnvaras?

c)

Ja uz 1.b) jautājumu tiek atbildēts apstiprinoši, vai no pārvadātājiem pieprasītās pārbaudes, ņemot vērā Šengenas Robežu kodeksa 23. panta a) punkta otrajā teikumā paredzētos kritērijus, ir uzskatāmas par nepieļaujamu pasākumu, kas iedarbības ziņā ir līdzvērtīgs robežpārbaudēm?

d)

Vai 1. punktā minēto pienākumu noteikšana, ciktāl tie attiecas uz autobusa pārvadājumu uzņēmumiem maršrutu satiksmē, ir jāvērtē, ņemot vērā Šengenas Robežu kodeksa 23. panta b) punktu, atbilstoši kuram robežkontroles neesamība pie iekšējām robežām neietekmē pārvadātāju pilnvaras veikt personu drošības pārbaudes ostās un lidostās? Vai no minētā izriet pārbaužu nepieļaujamība pirmā jautājuma izpratnē arī ārpus ostām un lidostām, ja tās nav drošības pārbaudes un ja tās neveic arī personām, kas ceļo pa dalībvalsts teritoriju?