25.7.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 270/48

Prasība, kas celta 2016. gada 14. maijā – Klyuyev/Padome

(Lieta T-240/16)

(2016/C 270/56)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Prasītājs: Andriy Klyuyev (Doņecka, Ukraina) (pārstāvji – B. Kennelly un J. Pobjoy, Barristers, R. Gherson un T. Garner, Solicitors)

Atbildētāja: Eiropas Savienības Padome

Prasītāja prasījumi:

—

atcelt Padomes 2016. gada 4. marta Lēmumu (KĀDP) 2016/318, ar ko groza Lēmumu 2014/119/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem, kas vērsti pret konkrētām personām, vienībām un struktūrām saistībā ar situāciju Ukrainā, kā arī Padomes 2016. gada 4. marta Īstenošanas regulu (ES) 2016/311, ar ko īsteno Regulu (ES) Nr. 208/2014 par ierobežojošiem pasākumiem, kas vērsti pret konkrētām personām, vienībām un struktūrām saistībā ar situāciju Ukrainā, ciktāl šie tiesību akti attiecas uz prasītāju;

—

pakārtoti, atzīt, ka Padomes 2014. gada 5. marta Lēmuma 2014/119/KĀDP (grozīts) 1. panta 1. punkts un Padomes 2014. gada 5. marta Regulas (ES) Nr. 208/2014 (grozīta) 3. panta 1. punkts nav piemērojami, ciktāl tie attiecas uz prasītāju, jo tie ir nelikumīgi;

—

piespriest Padomei atlīdzināt prasītāja tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasības pamatošanai prasītājs izvirza sešus pamatus.

1.

Ar pirmo pamatu prasības atcelt tiesību aktus pamatošanai tiek apgalvots, ka Padome neesot norādījusi apstrīdēto pasākumu pienācīgu juridisko pamatu.

—

Prasītājs norāda, ka LES 29. pants neesot pienācīgs juridiskais pamats Padomes 2014. gada 5. marta Lēmumam 2014/119/KĀDP, jo iebildumos, kas izvirzīti pret prasītāju, viņš netika identificēts kā persona, kas ir vājinājusi demokrātiju Ukrainā vai liegusi Ukrainas iedzīvotājiem ieguvumus, kādus sniedz viņu valsts ilgtspējīga attīstība (LES 23. panta un 21. panta 2. punkta vispārējo noteikumu izpratnē). Tā kā trešais lēmums, ar ko tika izdarīti grozījumi, neesot spēkā, kā apgalvo prasītājs, Padome nevar atsaukties uz LESD 215. panta 2. punktu, lai īstenotu Padomes 2014. gada 5. marta Regulu (ES) Nr. 208/2014.

2.

Ar otro pamatu prasības atcelt tiesību aktus pamatošanai tiek apgalvots, ka Padome esot pārkāpusi prasītāja tiesības saskaņā ar LES 6. pantu, skatot to kopsakarā ar LES 2. un 3. pantu, un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. un 48. pantu, jo Padome pieņēma, ka tiesvedība Ukrainā atbilst pamata cilvēktiesībām.

3.

Ar trešo pamatu prasības atcelt tiesību aktus pamatošanai tiek apgalvots, ka Padome esot pieļāvusi acīmredzamas kļūdas vērtējumā, uzskatot, ka kritērijs prasītāja iekļaušanai Padomes 2014. gada 5. marta Lēmuma 2014/119/KĀDP (grozīts) 1. panta 1. punktā un Padomes 2014. gada 5. marta Regulas (ES) Nr. 208/2014 (grozīta) 3. panta 1. punktā, bija izpildīts.

4.

Ar ceturto pamatu prasības atcelt tiesību aktus pamatošanai tiek apgalvots, ka Padome esot pārkāpusi prasītāja tiesības uz aizstāvību, kā arī tiesības uz labu pārvaldību un efektīvu tiesību aizsardzību tiesā. It īpaši, pēc prasītāja domām, Padome neesot rūpīgi un objektīvi izvērtējusi, vai apgalvotie iemesli prasītāja atkārtotai iekļaušanai bija labi pamatoti, ņemot vērā informāciju, ko prasītājs bija iesniedzis pirms atkārtotās iekļaušanas.

5.

Ar piekto pamatu prasības atcelt tiesību aktus pamatošanai tiek apgalvots, ka Padome bez pamatojuma vai nesamērīgi esot pārkāpusi prasītāja pamattiesības, tostarp viņa tiesības uz īpašuma un reputācijas aizsardzību. Pēc prasītāja domām, apstrīdēto pasākumu sekas esot tālejošas gan attiecībā uz viņa īpašumu, gan reputāciju visā pasaulē. Padome neesot pierādījusi, ka prasītāja aktīvu un saimniecisko resursu iesaldēšana ir saistīta ar, vai to pamato kāds likumīgs mērķis, un vēl jo mazāk, ka tā ir samērīga ar šādu mērķi.

6.

Ar sesto pamatu iebildes par prettiesiskumu pamatošanai tiek apgalvots, ka, ja pretēji trešajā pamatā izvirzītajiem argumentiem Padomes 2014. gada 5. marta Lēmuma 2014/119/KĀDP (grozīts) 1. panta 1. punkts un Padomes 2014. gada 5. marta Regulas (ES) Nr. 208/2014 (grozīta) 3. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie ietver a) jebkādu Ukrainas iestāžu veiktu izmeklēšanu, neatkarīgi no tā, vai ir bijis kāds tiesas nolēmums vai notikusi tiesvedība, kas ar to būtu saistīta, kurā tas būtu pārbaudīts vai pārskatīts; un/vai b) jebkādu “amatpersonas dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, cenšoties panākt nepamatotas priekšrocības”, neraugoties uz to, vai ir bijusi valsts līdzekļu piesavināšanās, iekļaušanas kritērijam, ņemot vērā tā patvaļīgo apjomu un piemērošanu, kas izrietētu no šādas plašas interpretācijas, trūktu juridiskā pamata; un/vai tas nebūtu samērīgs ar Padomes 2014. gada 5. marta Lēmuma 2014/119/KĀDP (grozīts) 1. panta 1. punkta un Padomes 2014. gada 5. marta Regulas (ES) Nr. 208/2014 (grozīta) 3. panta 1. punkta mērķi. Līdz ar to šīs tiesību normas būtu nelikumīgas.