Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (trešā palāta) 2015. gada 28. janvāra spriedumu lietā T-341/12 Evonik Degussa GmbH/Eiropas Komisija 2015. gada 8. aprīlī iesniedza Evonik Degussa GmbH

(Lieta C-162/15 P)

(2015/C 198/33)

Tiesvedības valoda – vācu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Evonik Degussa GmbH (pārstāvji – C. Steinle, C. von Köckritz un A. Richter, advokāti)

Otrs lietas dalībnieks: Eiropas Komisija

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:

Pamati un galvenie argumenti

Apelācijas sūdzības iesniedzēja apelācijas sūdzības pamatošanai izvirza trīs pamatus.

Pirmais apelācijas sūdzības pamats ir balstīts uz to, ka Vispārējā tiesa esot nepareizi interpretējusi Eiropas Komisijas priekšsēdētāja 2011. gada 13. oktobra Lēmumu 2011/695/ES par uzklausīšanas amatpersonas amatu un darba uzdevumiem noteiktu konkurences lietu izskatīšanā (1) un pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, neuzskatot, ka Komisija nenorādīja pamatojumu un ka uzklausīšanas amatpersona nepareizi īstenoja savu rīcības brīvību, pieņemot lēmumu publicēt attiecīgo informāciju. Vispārējās tiesas mēģinājums “ieraudzīt” Konkurences ģenerāldirektorāta atbildīgās amatpersonas sarakstē ar apelācijas sūdzības iesniedzēju ietvertos apsvērumus uzklausīšanas amatpersonas lēmumā ir ne vien pretrunā uzklausīšanas amatpersonas lēmuma formulējumam un tāpēc ir balstīts uz acīmredzamu pārsūdzētā lēmuma satura sagrozīšanu, bet arī ierobežoja apelācijas sūdzības iesniedzējas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.

Otrais apelācijas sūdzības pamats ir balstīts uz to, ka Vispārējā tiesa esot kļūdaini interpretējusi LESD 339. pantu un Regulas Nr. 1/2003 (2) 30. pantu. Vispārējā tiesa esot balstījusies uz nepareizu pieņēmumu par to, ka uz attiecīgo informāciju, kāda izrietēja no pieteikuma iecietības programmas piemērošanai iesniedzēja paziņojumiem, neesot attiekusies komercnoslēpuma aizsardzība un ka tās publicēšana esot ietilpusi Komisijas rīcības brīvībā saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 30. pantu. Drukātā teksta, piemēram, izvilkumu no pieteikuma iecietības programmas piemērošanai iesniedzēja rakstveida paskaidrojumiem Komisijas lēmumā, publicēšana bija šo pieteikuma iecietības programmas piemērošanai iesniedzēja rakstveida paskaidrojumu daļēja publicēšana, kas esot bijusi aizliegta saskaņā ar Komisijas 2002. gada Paziņojuma par atbrīvojumu no sodanaudas un sodanaudas samazināšanu karteļu gadījumos 32. un 33. punktu un Komisijas 2006. gada Paziņojuma par atbrīvojumu no sodanaudas un sodanaudas samazināšanu karteļu gadījumos 40. punktu. Turklāt Vispārējā tiesa esot nepareizi interpretējusi Regulas Nr. 1049/2001 (3) 4. panta 2. punktu.

Trešais apelācijas sūdzības pamats ir balstīts to, ka Vispārējā tiesa esot kļūdaini piemērojusi tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības aizsardzības pamatprincipus. Savā spriedumā Vispārējā tiesa esot balstījusies uz kļūdainu pieņēmumu par to, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja tiesiskā paļāvība netiktu negatīvi ietekmēta, pārpublicējot lēmuma pilno versiju. Administratīvais process, ko uzsāka Komisija attiecībā pret apelācijas sūdzības iesniedzēju sakarā ar pēdējā minētā iespējamo dalību aizliegtā vienošanās, tika izbeigts līdz ar lēmuma nekonfidenciālās versijas publicēšanu 2007. gadā. 2007. gada lēmuma pilnās, nekonfidenciālās versijas pārpublicēšana pēc šī administratīvā procesa izbeigšanas esot bijusi pretlikumīga.

(1)  OV L 275, 29. lpp.

(2)  Padomes 2002. gada 16. decembra Regula (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā.

(3)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regula (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV L 145, 43. lpp.).