1.12.2014

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 431/43

Prasība, kas celta 2014. gada 14. oktobrī – Aalberts Industries/Komisija un Eiropas Savienības Tiesa

(Lieta T-725/14)

(2014/C 431/67)

Tiesvedības valoda – holandiešu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Aalberts Industries NV (Utrecht, Nīderlande) (pārstāvji – R. Wesseling un M. Tuurenhout, advocaten)

Atbildētājas: Eiropas Komisija un Eiropas Savienības Tiesa

Prasītājas prasījumi:

—

piespriest Eiropas Savienībai, ko pārstāv Tiesa vai Eiropas Komisija, atlīdzināt zaudējumus, kas Aalberts radīti tās tiesību pārkāpuma rezultātā un kuri izteikti kā materiālie zaudējumi EUR 1 0 41 863 apmērā un morālais kaitējums EUR 5 0 40 000 apmērā vai Vispārējās tiesas ex aequo et bono noteiktā apmērā, abām summām pieskaitot kompensācijas procentus par laika posmu no 2010. gada 13. janvāra līdz spriedumam par šo prasību atbilstoši ECB minētajā laika posmā galvenajām refinansēšanas operācijām noteiktajai likmei, pieskaitot divus procentpunktus vai summu, kādu Vispārējā tiesa uzskata par pamatotu;

—	piespriest Eiropas Savienībai, ko pārstāv Tiesa vai Eiropas Komisija, atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasītāja uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi tās tiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā tiesvedībā lietā T-385/06, Aalberts Industries N.V. u.c./Komisija, kuru prasītāja uzsāka par Komisijas 2006. gada 20. septembra Lēmumu C(2006) 4180 par procedūru saskaņā ar EKL 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu par (Lieta COMP/F-1/38.121 – Savienotājelementi).

Prasītāja apgalvo, ka tiesvedība ilga 4 gadus un 3 mēnešus, kaut arī tās prasības izskatīšana Vispārējā tiesā, ņemot vērā visus lietas apstākļus, nedrīkstēja pārsniegt 3 gadus. Prasītāja uzskata, ka Vispārējās tiesas rīcība ir pretrunā Hartas 47. panta otrajai daļai, kurā Savienības tiesām ir paredzēts pienākums tajās iesniegtās lietas izskatīt laikus, un ECPAK 6. panta 1. punktam, kurā indivīdiem paredzētas tiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā.

Prasītājai ir radušies reāli un droši noteikti zaudējumi, jo tās prasības izskatīšana Vispārējā tiesā nav iekļāvusies 3 gadu termiņā. Šos zaudējumus veido izmaksas, kas tai radās saistībā ar bankas garantijas finansēšanu pēc tam, kad tiesvedība ilga jau vairāk kā 3 gadus.

Prasītājai ir radīts morālais kaitējums, jo pārlieku ilgās tiesvedības Vispārējā tiesā dēļ to nepamatoti ilgi varēja uzskatīt par aizliegtās vienošanās dalībnieci. Prasītāja uzskata, ka atlīdzība 5 % apmērā no sākotnēji piemērotā naudas soda atbilst atlīdzībai, ko Tiesa ir uzskatījusi par piemērotu līdzīgos gadījumos saistībā ar nopietnu termiņu pārsniegšanu, izskatot pārsūdzības par naudas sodiem aizliegto vienošanos lietās.

Prasītāja apgalvo, ka, ņemot vērā iepriekš izklāstīto, pastāv tieša cēloņsakarība starp pieprasīto zaudējumu atlīdzību un Savienības izdarītu tādas tiesību normas pārkāpumu, kurā paredzētas tiesības indivīdiem. Prasītāja tādējādi uzskata, ka tādējādi ir izpildīti LESD 340. panta otrajā teikumā ietvertie nosacījumi par Savienības ārpuslīgumisko atbildību.