Prasība, kas celta 2014. gada 22. decembrī – Vācijas Federatīvā Republika/Eiropas Savienības Padome

(Lieta C-600/14)

(2015/C 073/24)

Tiesvedības valoda – vācu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Vācijas Federatīvā Republika (pārstāvji – T. Henze un J. Möller)

Atbildētāja: Eiropas Savienības Padome

Prasītājas prasījumi:

—

atcelt Padomes 2014. gada 24. jūnija Lēmumu 2014/699/ES, ciktāl tajā ir minēta Konvencijas par starptautiskajiem dzelzceļa pārvadājumiem (COTIF – Pamatkonvencija) 12. panta un B papildinājuma (“Vienveida noteikumi attiecībā uz kravu starptautisko dzelzceļa pārvadājumu līgumu” – CIM), D papildinājuma (“Vienveida noteikumi attiecībā uz līgumu par transportlīdzekļu izmantošanu starptautiskajā dzelzceļa satiksmē” – CUV) un E papildinājuma (“Vienveida noteikumi attiecībā uz līgumu par infrastruktūras izmantošanu starptautiskajā dzelzceļa satiksmē” – CUI) grozīšana (Lēmuma 1. pants, skatot to kopā ar Pielikuma 3. punkta 4. apakšpunktu (ciktāl tajā ir minēts COTIF – Pamatkonvencijas 12. pants), 5., 7. un 12. apakšpunktu), un

—	piespriest Eiropas Savienības Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Vācijas valdība uzskata, ka LESD 91. pants un 218. panta 9. punkts nepiešķir Eiropas Savienībai pilnvaras izstrādāt kopējo nostāju attiecībā uz visiem noteikumiem, kas tika apspriesti un attiecībā uz kuriem tika pieņemts lēmums OTIF Revīzijas komitejas 25. sesijā. Tāpēc, pieņemot lēmumu, Padome pārkāpa LES 5. panta 2. punktā paredzēto kompetences piešķiršanas principu.

2.	Tāpat apstrīdētais lēmums nav pietiekami pamatots, jo no tā skaidri neizriet, kāpēc Savienība ir pilnvarota izstrādāt kopējo nostāju attiecībā uz visiem noteikumiem, kas tika apspriesti un attiecībā uz kuriem tika pieņemts lēmums OTIF Revīzijas komitejas 25. sesijā.

Turklāt, pieņemot apstrīdēto tiesību aktu tikai dienu pirms OTIF Revīzijas komitejas 25. sesijas sākuma, Padome pārkāpa lojālas sadarbības principu, skatot to kopā ar principu par efektīvu tiesību aizsardzību tiesā. Rezultātā Vācijas Federatīvajai Republikai tika liegta jebkāda iespēja laicīgi celt prasību Tiesā, lai lūgtu (pagaidu) tiesisko aizsardzību pret apstrīdēto lēmumu.