24.9.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 282/38

Apelācijas sūdzība, ko par Civildienesta tiesas 2011. gada 12. maija spriedumu lietā F-50/09 Livio Missir Mamachi di Lusignano/Komisija 2011. gada 27. jūlijā iesniedza Livio Missir Mamachi di Lusignano

(Lieta T-401/11 P)

2011/C 282/73

Tiesvedības valoda — itāļu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzējs: Livio Missir Mamachi di Lusignano (Kerkhove-Avelgem, Beļģija) (pārstāvji — F. Di Gianni, R. Antonini, G. Coppo un A. Scalini, advokāti)

Otra lietas dalībniece: Eiropas Komisija

Prasījumi

Apelācijas sūdzības iesniedzēja prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

—

atcelt Civildienesta tiesas (pirmā palāta) 2011. gada 12. maija spriedumu lietā F-50/09 Livio Missir Mamachi di Lusignano/Eiropas Komisija, ar ko ir noraidīta prasība, kuru Livio Missir Mamachi di Lusignano ir iesniedzis saskaņā ar EKL 236. pantu un Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu un kurā ir lūgts atcelt iecēlējinstitūcijas 2009. gada 3. februāra lēmumu un piespriest Komisijai atlīdzināt morālo un materiālo kaitējumu, kas radies sakarā ar Alessandro Missir Mamachi di Lusignano un viņa sievas slepkavību;

—

piespriest Komisijai samaksāt apelācijas sūdzības iesniedzējam un viņa pārstāvētajiem Alessandro Missir Mamachi di Lusignano tiesību un saistību pārņēmējiem naudas summu kā viņiem nodarītā morālā un materiālā kaitējuma atlīdzību un kā morālā kaitējuma atlīdzību, kurš cietušajam nodarīts pirms nāves;

—

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Apelācijas sūdzības pamatošanai apelācijas sūdzības iesniedzējs izvirza trīs pamatus.

1)

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka Civildienesta tiesa ir kļūdaini uzskatījusi par nepieņemamu prasību par morālā kaitējuma atlīdzināšanu, kas ir nodarīts apelācijas sūdzības iesniedzējam, Alessandro Missir un viņa mantiniekiem.

—

Pamatojot šo pamatu, apelācijas sūdzības iesniedzējs norāda, ka, pirmkārt, Civildienesta tiesa neloģiski, kļūdaini un diskriminējoši ir piemērojusi tā saukto atbilstības noteikumu, saskaņā ar kuru lietai un priekšmetam ir jābūt identiskiem tikai sūdzībā, kas iesniegta saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu, un prasībā, kas iesniegta saskaņā ar Civildienesta 91. pantu, nevis lūgumā atbilstoši to 90. panta 1. punktam un sūdzībā atbilstoši 90. panta 2. punktam. Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka atbilstības noteikuma interpretācija, ko sniegusi Civildienesta tiesa, paredz ierobežojumu pamattiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā īstenošanai, kas tostarp paredzētas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā.

2)

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka Civildienesta tiesa ir kļūdaini atzinusi, ka Komisija ir atbildīga par nodarīto kaitējumu tikai 40 % apjomā.

—

Pamatojot šo pamatu, apelācijas sūdzības iesniedzējs norāda, ka Civildienesta tiesa ir kļūdaini novērtējusi saistību starp Komisijas prettiesisko rīcību un šīs bezdarbības iespējamām sekām, jo ierēdnim nodarītais kaitējums bija šīs iestādes nolaidības tiešas un paredzamas sekas. Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka, lai gan kaitējumu izraisījuši dažādi savstarpēji saistīti apstākļi, Komisija kopā par slepkavu ir jāatzīst par solidāri atbildīgu par kaitējuma atlīdzību. Tādējādi prasība atlīdzināt kaitējumu, ko apelācijas sūdzības iesniedzējs iesniedzis pret Komisiju, ir jāapmierina 100 % apjomā.

3)

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka Civildienesta tiesa ir kļūdaini atzinusi, ka Komisija, samaksājot Alessandro Missir mantiniekiem Civildienesta noteikumos paredzētos pabalstus, esot pilnībā atlīdzinājusi kaitējumu, par kuru tā ir atbildīga.

—

Pamatojot šo pamatu, apelācijas sūdzības iesniedzējs norāda, ka, ņemot vērā principus, kas izriet no Kopienu pastāvīgās judikatūras, pabalsti, izņemot Civildienesta noteikumu 73. pantā paredzētos pabalstus, nevar aizstāt kaitējuma atlīdzību, jo šie pabalsti atšķiras no kaitējuma atlīdzības saskaņā ar vispārējām tiesībām pēc cēloņa, nosacījumiem un mērķa. Tādējādi, tā kā Komisija nav pilnībā atlīdzinājusi kaitējumu, par kuru tā ir atbildīga, ir jāpiespriež Komisijai samaksāt apelācijas sūdzības iesniedzējam kaitējuma atlīdzību pietiekamā apmērā, lai garantētu pilnīgu kaitējuma atlīdzību, kurš nodarīts noslepkavotajam ierēdnim un viņa tiesību un saistību pārņēmējiem.