Puses

Lieta C‑24/11 P

par apelācijas sūdzību atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas Statūtu 56. pantam, ko 2011. gada 14. janvārī iesniedza

Spānijas Karaliste , ko pārstāv M. Muñoz Pérez , pārstāvis,

prasītāja,

otra lietas dalībniece, kas piedalās tiesvedībā –

Eiropas Komisija , ko pārstāv F. Jimeno Fernández , pārstāvis,

atbildētāja pirmajā instancē.

TIESA (trešā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. Lēnartss [ K. Lenaerts ], tiesneši J. Malenovskis [ J. Malenovský ], R. Silva de Lapuerta [ R. Silva de Lapuerta ], Dž. Arestis [ G. Arestis ] (referents) un D. Švābi [ D. Šváby ],

ģenerāladvokāte E. Šarpstone [ E. Sharpston ],

sekretāre M. Ferreira [ M. Ferreira ], galvenā administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2011. gada 26. oktobra tiesas sēdi,

noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2011. gada 15. decembra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1. Ar savu apelācijas sūdzību Spānijas Karaliste lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2010. gada 12. novembra spriedumu lietā T‑113/08 Spānija/Komisija (turpmāk tekstā – ’“pārsūdzētais spriedums”), ar kuru noraidīta tās prasība daļēji atcelt Komisijas 2007. gada 20. decembra Lēmumu 2008/68/EK, ar ko no Kopienas finansējuma izslēdz atsevišķus dalībvalstu izdevumus, kurus tās attiecinājušas uz Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda (ELVGF) Garantiju nodaļu (OV 2008, L 18, 12. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), ciktāl tas attiecas uz noteiktiem Spānijas Karalistes veiktajiem izdevumiem olīveļļas un laukaugu nozarēs.

Atbilstošās tiesību normas

Tiesiskais regulējums par kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu

2. Padomes 1970. gada 21. aprīļa Regulā (EEK) Nr. 729/70 par kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu (OV L 94, 13. lpp.), ar grozījumiem, kas paredzēti Padomes 1995. gada 22. maija Regulā (EK) Nr. 1287/95 (OV L 125, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 729/70”), ir paredzēti vispārējie noteikumi, kas piemērojami attiecībā uz kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu. Padomes 1999. gada 17. maija Regula (EK) Nr. 1258/1999 par kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu (OV L 160, 103. lpp.) ir aizstājusi Regulu Nr. 729/70 attiecībā uz izdevumiem, kas veikti, sākot no 2000. gada 1. janvāra.

3. Saskaņā ar Regulas Nr. 729/70 1. panta 2. punkta b) apakšpunktu un 3. panta 1. punktu, kā arī Regulas Nr. 1258/1999 1. panta 2. punkta b) apakšpunktu un 2. panta 2. punktu Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda (ELVGF) Garantiju nodaļa finansē intervenci, kas ir paredzēta, lai stabilizētu lauksaimniecības tirgus, ko veic saskaņā ar Kopienas noteikumiem lauksaimniecības tirgu kopīgās organizācijas sistēmā.

4. Saskaņā ar Regulas Nr. 729/70 5. panta 2. punkta c) apakšpunktu un Regulas Nr. 1258/1999 7. panta 4. punktu, ja Komisija atklāj, ka izdevumi nav veikti atbilstoši Kopienas noteikumiem, tā pieņem lēmumu par to izslēgšanu no Kopienas finansējuma. Pirms pieņem lēmumu atteikt finansējumu, rakstiski paziņo Komisijas pārbaužu rezultātus un attiecīgās dalībvalsts atbildes, pēc tam abas puses cenšas panākt vienošanos par veicamo darbību. Ja vienošanās netiek panākta, dalībvalsts četru mēnešu laikā var lūgt sākt procedūru, lai būtu par starpnieku attiecīgajām pusēm, tās iznākumu izklāsta Komisijai nosūtītā ziņojumā, ko tā pārbauda, pirms tiek pieņemts lēmums par finansējuma atteikšanu. Komisija novērtē summas, kuru finansējums jāatsaka, tostarp ņemot vērā pārkāpuma veidu un smagumu, kā arī finansiālo zaudējumu, kas nodarīts Kopienai.

5. Regulas Nr. 1258/1999 7. panta 4. punkta piektajā daļā ir paredzēts:

“Finansējumu nedrīkst atteikt:

a) [..] izdevumiem, kas ir veikti 24 mēnešus pirms Komisijas rakstiska paziņojuma attiecīgajām dalībvalstīm par šo pārbaužu rezultātiem;

b) izdevumiem par [..] pasākumu vai darbību, par ko pēdējo maksājumu veica 24 mēnešus pirms Komisijas rakstiska paziņojuma attiecīgajām dalībvalstīm par šo pārbaužu rezultātiem.”

6. Regulas Nr. 729/70 5. panta 2. punkta c) apakšpunkta piektajā daļā ir ietverta līdzīga norma.

7. Komisijas 1995. gada 7. jūlija Regulas (EK) Nr. 1663/95 ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus par to, kā piemērot Regulu Nr. 729/70 attiecībā uz ELVGF Garantiju nodaļas grāmatojumu noskaidrošanas procedūru (OV L 158, 6. lpp.), ar grozījumiem, kas paredzēti Komisijas 1999. gada 22. oktobra Regulā (EK) Nr. 2245/1999 (OV L 273, 5. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 1663/95”), 8. panta 1. punktā ir noteikts:

“Ja kādas izmeklēšanas rezultātā Komisija uzskata, ka izdevumi netika veikti saskaņā ar Kopienas noteikumiem, tā paziņo ieinteresētajai dalībvalstij iegūtās ziņas veicamos korektīvos pasākumus, lai nodrošinātu atbilstību turpmāk.

Paziņojumā ietver atsauci uz šo regulu. Dalībvalsts atbild divu mēnešu laikā, un Komisija pēc tam var mainīt savu nostāju. Attaisnotos gadījumos Komisija var piekrist pagarināt attiecīgo atbildes termiņu.

Pēc atbildes sniegšanas termiņa beigām Komisija uzaicina attiecīgo dalībvalsti uz divpusējām sarunām, un puses cenšas panākt vienošanos par veicamajiem pasākumiem, kā arī par pārkāpuma smaguma novērtējumu un Kopienai nodarītajiem finansiālajiem zaudējumiem. Pēc šīm sarunām un pēc termiņa beigām, ko Komisija, apspriedusies ar dalībvalstīm, pēc tām ir noteikusi tālākas informācijas sniegšanai, vai, ja dalībvalsts nepieņem uzaicinājumu uz tikšanos Komisijas noteiktajā termiņā, pēc šā termiņa beigām Komisija oficiāli nosūta dalībvalstij savus secinājumus, atsaucoties uz Komisijas [..] Lēmumu 94/442/EK. Neskarot šā punkta ceturto daļu, paziņojumā iekļauj to izdevumu novērtējumu, kurus Komisija gatavojas izslēgt atbilstīgi Regulas [..] Nr. 729/70 5. panta 2. punkta c) apakšpunktam.

Dalībvalsts pēc iespējas drīz informē Komisiju par korektīviem pasākumiem, kas ir pieņemti, lai nodrošinātu atbilstību Kopienas noteikumiem, un to spēkā stāšanās dienu. Komisija pēc vajadzības pieņem vienu vai vairākus lēmumus atbilstīgi Regulas [..] Nr. 729/70 5. panta 2. punkta c) apakšpunktam par to izdevumu izslēgšanu, kuri neatbilst Kopienas noteikumiem, līdz pat korektīvo pasākumu spēkā stāšanās dienai.”

Tiesiskais regulējums par atbalstu par olīveļļas ražošanu

8. Attiecībā uz atbalsta par olīveļļas ražošanu izmaksu Padomes 1984. gada 17. jūlija Regulas (EEK) Nr. 2261/84, ar ko paredz vispārīgus noteikumus attiecībā uz atbalsta piešķiršanu par olīveļļas ražošanu un atbalstu olīveļļas ražotāju organizācijām (OV L 208, 3. lpp.), kas grozīta ar Padomes 1998. gada 20. jūlija Regulu (EK) Nr. 1639/98 (OV L 210, 38. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 2261/84”), 12. pantā ir paredzēts, ka ikviens olīvu ražotājs var saņemt pieprasītā atbalsta avansu.

9. Komisijas 1998. gada 30. oktobra Regulā (EK) Nr. 2366/98, ar kuru nosaka sīki izstrādātus noteikumus olīveļļas ražošanas atbalsta sistēmas piemērošanai no 1998./1999., 1999./2000. un 2000./2001. tirdzniecības gadam (OV L 293, 50. lpp.), 16. panta 1. punktā ir precizēts, ka saskaņā ar veikto pārbaužu rezultātiem dalībvalstis izmaksā avansu, kas paredzēts Regulas Nr. 2261/84 12. pantā, no katra tirdzniecības gada 16. oktobra. Minētā 16. panta 2. punktā attiecībā uz galīgo maksājumu ir precizēts:

“Pēc visu nepieciešamo pārbaužu veikšanas un ņemot vērā to rezultātus dalībvalstis izmaksā ražotājiem atbalsta atlikumu 90 dienu laikā pēc tam, kad Komisija ir noteikusi faktisko ražošanu attiecīgajam tirdzniecības gadam un ražošanas atbalsta vienības apjomu, kā noteikts Regulas (EEK) Nr. 2261/84 17.a panta 2. punktā.”

Eiropas Savienības Tiesas Statūti

10. Eiropas Savienības Tiesas statūtu 36. pantā, kas ir piemērojams tiesvedībai Vispārējā tiesā saskaņā ar šo statūtu 53. pantu, ir noteikts, ka spriedumos norāda pamatojumu un norāda to tiesnešu vārdus, kuri piedalījušies apspriedēs.

Tiesvedības priekšvēsture

11. Vispārējā tiesa tiesvedības priekšvēsturi pārsūdzētā sprieduma 37.–43. punktā ir izklāstījusi šādi:

“37 2007. gada 20. decembrī Komisija pieņēma [apstrīdēto lēmumu, ar kuru no Kopienu finansējuma tika izslēgti] noteikti Spānijas Karalistes izdevumi olīveļļas un laukaugu nozarēs.

38 Šī prasība attiecas uz šādām finanšu korekcijām:

– korekcija ar nemainīgu likmi 5 % apmērā no atbalsta par olīveļļas ražošanu par 1998./1999., 1999./2000. un 2000./2001. tirdzniecības gadu, izslēdzot šīs korekcijas daļu saistībā ar 1999./2000. tirdzniecības gadu Andalūzijā, kas atbilst kopējai summai EUR 113 517 396,10;

– [..]

1. Par finanšu korekciju, kas piemērota izdevumiem olīveļļas nozarē.

39 Saistībā ar izmeklēšanām ar references numuriem HO/2002/01/ES un OT/2003/05/ES Komisija veica pārbaudes Spānijā attiecīgi 2002. gada 11.–15. februārī un 2003. gada 7.–11. jūlijā. Atbilstošie Komisijas apsvērumi saskaņā ar Regulas Nr.1663/95 8. pantu ir formulēti attiecīgi 2002. gada 11. jūlija vēstulē AGR 16844 [(turpmāk tekstā – “vēstule AGR 16844”)] un 2004. gada 23. marta vēstulē AGR 8 316.

40 2004. gada 21. decembrī notika divpusēja Komisijas un Spānijas iestāžu sanāksme par šīm divām izmeklēšanām. 2005. gada 10. novembrī Komisija paziņoja Spānijas iestādēm šīs sanāksmes protokolu, un iestādes atbildēja ar 2006. gada 13. un 16. janvāra vēstulēm.

41 2006. gada 11. augustā Komisija oficiāli paziņoja Spānijas iestādēm savus secinājumus. Tā ierosināja korekciju ar nemainīgu likmi 5% apmērā par katru no attiecīgajiem tirdzniecības gadiem.

42 Pēc saskaņošanas struktūrvienības 2007. gada 15. marta atzinuma un Spānijas iestāžu sniegtās informācijas Komisija paziņoja savu galīgo nostāju, kas ir pārņemta 13.1.5. punktā 2007. gada 3. septembra kopsavilkuma ziņojumā AGRI‑63341‑01‑2007 par pārbaužu rezultātiem ELVGF Garantiju nodaļas grāmatojumu noskaidrošanā saskaņā ar Regulas Nr. 729/70 5. panta 2. punkta c) apakšpunktu un Regulas Nr.1258/1999 7. panta 4. punktu [..].

43 Attiecībā uz galveno kontroles mehānismu īstenošanu olīveļļas nozarē ir atklātas sekojošas nepilnības, kas attaisno finanšu korekciju piemērošanu:

a) attiecībā uz 1998./1999. un 1999./2000. tirdzniecības gadu:

– nepienācīga uzraudzība pēc Olīveļļas aģentūras (turpmāk tekstā – “ AAO ”) spiestuvēs veiktajām pārbaudēm;

– datorizētie faili un olīvu audzētāju reģistrs, kas nedarbojas, liekot apšaubīt visas pārbaudes, kas balstītas uz ražu, ko daļēji kompensē likumā noteiktā minimālā pārbaužu uz vietas skaita īstenošana valsts līmenī.

b) attiecībā uz 2000./2001. tirdzniecības gadu:

– trūkumi spiestuvju pārbaudēs;

– divās autonomajās pašvaldībās, kurās izmantota kartogrāfiska datu bāze, tajā vēl arvien ir daudzas kļūdas saistībā ar kadastru, un neatbilstību aprēķins lielā mērā ir ticis pazemināts, ievērojot tehniskās pielaides. Sankciju aprēķins šo neatbilstību gadījumā neatbilda tiesiskajam regulējumam;

– pārējās vienpadsmit autonomās pašvaldības uzrāda trūkumus, kas līdzīgi tiem, kuri pastāvēja 1998./1999. tirdzniecības gadā;

– visās autonomajās pašvaldībās tipiskas ražas pārbaudes ir pamatotas ar ārkārtīgi īsu vērtējumu.”

Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums

12. Ar 2008. gada 29. februārī Vispārējās tiesas kancelejā iesniegto prasības pieteikumu Spānijas Karaliste cēla prasību par apstrīdētā lēmuma daļēju atcelšanu, ciktāl tas attiecas uz noteiktiem šīs dalībvalsts veiktiem izdevumiem olīveļļas un laukaugu nozarēs.

13. Šo prasību pamatojot, Spānijas Karaliste, ciktāl tas attiecas uz finanšu korekcijām, kas piemērotas izdevumiem, kuri veikti olīveļļas nozarē, izvirzīja trīs pamatus. Tie bija saistīti attiecīgi ar Regulas Nr. 1663/95 8. panta pārkāpumu, ar Regulas Nr. 729/70 2. un 3. panta pārkāpumu, kā arī Regulas Nr. 1258/1999 2. panta pārkāpumu, kā arī Regulas Nr. 1258/1999 7. panta 4. punktā paredzētā 24 mēnešu termiņa neievērošanu. Šī dalībvalsts turklāt ir izvirzījusi četrus citus pamatus saistībā ar finanšu korekcijām, kas piemērotas atbalstiem, kuri saistīti ar laukaugiem.

14. Ar pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa noraidīja visus šos pamatus un prasību kopumā.

15. Konkrētāk, attiecībā uz pirmo pamatu, kas izvirzīts saistībā ar finanšu korekcijām, kuras piemērotas izdevumiem, kas veikti olīveļļas nozarē, un ir saistīts ar Regulas Nr. 1663/95 8. panta pārkāpumu, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 63.–66. punktā nosprieda:

“63 Izskatāmajā lietā, ievērojot Spānijas Karalistes īpaši izvirzītos iebildumus, līdz ar to ir jāpārbauda, vai Komisija savā paziņojumā Regulas Nr. 1663/95 8. panta izpratnē, proti, vēstulē AGR 16844, pienācīgi identificējusi izmeklēšanas rezultātus un attiecīgi trūkumus, kas galu galā pamatoja finanšu korekcijas olīveļļas nozarē attiecībā uz 1998./1999. un 1999./2000. tirdzniecības gadu, kuri bija apskatīti izmeklēšanā HO/2002/01/ES.

64 Lietas dalībnieki ir vienisprātis, ka Komisija minēto finanšu korekciju balstīja, pirmkārt, uz nepietiekamu uzraudzību pēc AAO pārbaudēm spiestuvēs un, otrkārt, uz to, ka nedarbojās datorizētie faili un olīvu ražotāju reģistrs.

65 Pirmkārt, attiecībā uz iebildumu, ka Spānijas iestādes nepietiekami īstenoja AAO ieteikumus, tas, kā to atzina Komisija, nebija tieši minēts vēstulē AGR 16844, kurā bija vienīgi izdarīta norāde uz apstākli, ka vispārīgā veidā šīs aģentūras veiktais darbs izmeklēšanā tika uzskatīts par atbilstošu. Kā norādījusi Spānijas Karaliste, vienīgā norāde uz šo aģentūru ir ietverta 2.2. punktā, kurā norādīts, ka “apmeklējumi abās spiestuvēs ir bijuši apmierinoši un tie ir ļāvuši apstiprināt darbu, ko veikusi pārbaudes aģentūra AAO , attiecīgi par tiem nav izdarītas nekādas atzīmes”.

66 Tomēr, šis konstatējums, kas attiecas vienīgi uz AAO veikto darbu, neliedza Komisijai pēc grāmatojumu noskaidrošanas procedūras un ņemot vērā Spānijas iestāžu sniegto informāciju un skaitļus, galvenokārt 2004. gada 21. decembra sanāksmes laikā, nolemt, ka Spānijas iestādes nebija pietiekami īstenojušas šīs aģentūras ierosinātās sankcijas. Gluži pretēji, izteiktā apmierinātība attiecībā uz AAO paveikto darbu bija tieši tāda, kas parādīja nozīmi, kāda jāpiešķir tās konstatējumiem saskaņā ar Regulas Nr. 2262/84 1. panta 4. punktu.”

16. Turklāt, kas attiecas uz trešo pamatu, kurš izvirzīts saistībā ar finanšu korekcijām, kas piemērotas izdevumiem, kuri veikti olīveļļas nozarē, un ir saistīts ar Regulas Nr. 1258/1999 7. panta 4. punktā paredzētā 24 mēnešu termiņa neievērošanu, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 118.–123. punktā nosprieda:

“118 Regulas Nr. 1258/1999 7. panta 4. punkta piektajā daļā ir paredzēts, ka “finansējumu nedrīkst atteikt [..] izdevumiem par [..] pasākumu vai darbību, par ko pēdējo maksājumu veica 24 mēnešus pirms Komisijas rakstiska paziņojuma attiecīgajām dalībvalstīm par šo pārbaužu rezultātiem”.

119 Šajā gadījumā nav ticis apstrīdēts, ka saskaņā ar judikatūrā paredzētajiem noteikumiem [..] tieši ar vēstuli AGR 16844, kas nosūtīta atbilstoši Regulas Nr. 1663/95 8. panta 1. punkta pirmajai daļai, Komisija paziņoja pārbaužu rezultātus.

120 Turklāt pastāv vienprātība, ka attiecībā uz izmeklēšanu HO/2002/01/ES šī vēstule Spānijas Karalistei tika paziņota 2002. gada 15. jūlijā.

121 Līdz ar to atliek vienīgi noteikt, kurš datums ir jāņem vērā 24 mēnešu termiņa aprēķināšanai ( dies ad quem ), kas paredzēts Regulas Nr. 1258/1999 7. panta 4. punkta piektajā daļā, proti, datums, kas jāņem vērā kā datums, kad faktiski veikts strīdīgā atbalsta maksājums.

122 Nepastāvot precizējumiem atbilstošajā tiesiskajā regulējumā, ir jāatsaucas uz judikatūru attiecīgajā jautājumā un, konkrētāk, uz norādēm 2003. gada 19. jūnija spriedumā lietā C‑329/00 Spānija/Komisija ( Recueil , I‑6103. lpp., 43. punkts). Attiecībā uz atbalsta maksājumu banānu nozarē Tiesa nosprieda, ka izšķirošais datums Regulas Nr. 729/70 5. panta 2. punkta c) apakšpunktā paredzētā 24 mēnešu termiņa piemērošanai (kura normatīvais saturs būtībā atbilst Regulas Nr. 1258/1999 7. panta 4. punkta piektajai daļai) bija datums, kad tika noteikts galīgais kompensācijas atbalsta apmērs vai tika pārskaitīts atlikums. Pat ja tās varētu parādīties grāmatojumu noskaidrošanas lēmumā, summas, kas pārskaitītas iepriekšējā gadā, ir vienīgi provizoriskas izmaksas, kas pakļautas nosacījumam, ka tiek iesniegts nodrošinājums, un līdz ar to tiem nav nozīmes, nosakot datumu, kurā veikts atbalsta maksājums 24 mēnešu termiņa piemērošanas mērķiem.

123 Sekojot piemēram par atbalsta režīmu banānu nozarē, kurš tika apskatīts minētajā spriedumā, izskatāmajā lietā no Regulas Nr. 2261/84 12. panta normām kopsakarā ar Regulas Nr. 2366/98 16. pantu izriet, ka olīveļļas ražotāji saņēma avansa maksājumu par pieprasīto atbalstu tirdzniecības gada sākumā. Atlikuma maksājumu veic dalībvalsts pēc pārbaudēm, kas tam paredzētas, un ņemot vērā šo pārbaužu rezultātus. Šajos apstākļos tieši datums, kad izmaksāts maksājuma atlikums, nosaka 24 mēneša termiņu aprēķinu.”

Lietas dalībnieku prasījumi

17. Spānijas Karalistes prasījumi tiesai ir šādi:

– atcelt pārsūdzēto spriedumu;

– atcelt visas finanšu korekcijas attiecībā uz atbalstu par olīveļļas ražošanu, kuras noteiktas apstrīdētajā lēmumā;

– pakārtoti atcelt šīs korekcijas, vai nu ciktāl tās attiecas uz izdevumiem, par kuriem veikti avansa maksājumi pirms 2002. gada 24. novembra, vai arī ciktāl tās attiecas uz izdevumiem, par kuriem veikti avansa maksājumi pirms 2000. gada 15. jūlija, un

– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

18. Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:

– apelācijas sūdzību noraidīt un

– piespriest Spānijas Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Par apelācijas sūdzību

19. Savu prasību pamatojot, Spānijas Karaliste izvirza trīs pamatus, kas saistīti attiecīgi, pirmkārt, ar Regulas Nr. 1663/95 8. panta pārkāpumu, otrkārt, Tiesas Statūtu 36. un 53. panta pārkāpumu pārsūdzētā sprieduma nepietiekama pamatojuma dēļ un, treškārt, Regulas Nr. 729/70 5. panta 2. punkta c) apakšpunkta piektajā daļā un Regulas Nr. 1258/1999 7. panta 4. punkta piektajā daļā paredzētā 24 mēnešu termiņa neievērošanu. Šim trešajam pamatam ir divas daļas, kas saistītas attiecīgi, pirmkārt, ar to, ka kļūdaini ņemts vērā vēstules AGR 16844 datums kā references elements, lai uzsāktu šī 24 mēnešu termiņa skaitīšanu, un, otrkārt, ar to, ka izskatāmajā lietā kļūdaini piemērotas norādes, kas ietvertas iepriekš minētajā Tiesas spriedumā lietā Spānija/Komisija.

Par pirmo pamatu un trešā pamata pirmo daļu, kas saistītas ar Regulas Nr. 1663/95 8. panta pārkāpumu, kā arī ar to, ka kļūdaini ņemts vērā vēstules AGR 16844 datums kā references elements, lai aprēķinātu Regulas Nr. 729/70 5. panta 2. punkta c) apakšpunkta piektajā daļā un Regulas Nr. 1258/1999 7. panta 4. punkta piektajā daļā paredzēto 24 mēnešu termiņu

Lietas dalībnieku argumenti

20. Ar savu pirmo pamatu Spānijas Karaliste pārmet Vispārējai tiesa, ka tā pārsūdzētā sprieduma 63.–66. punktā ir pārkāpusi Regulas Nr. 1663/95 8. pantu, atļaujot Komisijai pēc grāmatojumu noskaidrošanas procedūras jaunu pamatojumu, kas saistīts ar to, ka Spānijas iestādes nebija pietiekami sekojušas AAO ierosinājumiem, kas galu galā bija pamats finanšu korekcijām, kuras veiktas olīveļļas nozarē attiecībā uz 1998./1999. un 1999./2000. tirdzniecības gadu, lai arī šis pamatojums nebija tieši minēts Komisijas paziņojumā šīs tiesību normas izpratnē, kā tā to pati atzinusi šī sprieduma 65. punktā.

21. Vispārējā tiesa tādējādi neesot ņēmusi vērā garantijas, ko minētā tiesību norma paredzēja par labu dalībvalstīm, kā tas izrietot no Tiesas judikatūras, saskaņā ar kuru rakstveida paziņojumā Regulas Nr. 1663/95 8. panta izpratnē ir jāsniedz attiecīgajai valdībai pilnīgi droša informācija par Komisijas iebildēm un korekcijām, kas nepārprotami tiks veiktas attiecīgajā nozarē, tā, lai tās varētu izpildīt brīdinājuma funkciju, kas tām paredzēta šajā pašā tiesību normā.

22. Komisija atspēko šo Spānijas Karalistes argumentu un uzskata, ka pirmais pamats nav pamatots. Tā precizē, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā ir izdarījusi loģisku un galīgu interpretāciju tam, kādam ir jābūt pirmā paziņojuma Regulas Nr. 1663/95 8. panta izpratnē saturam.

23. Ar sava trešā pamata pirmo daļu Spānijas Karaliste pārmet Vispārējai tiesai, ka tā esot pārkāpusi Regulas Nr. 729/70 5. panta 2. punkta c) apakšpunkta piekto daļu un Regulas Nr. 1258/1999 7. panta 4. punkta piekto daļu, ciktāl tā nav atcēlusi apstrīdēto lēmumu daļā, kurā tas attiecas uz maksājumiem pirms 2002. gada 24. novembra, tas ir, maksājumiem, kas veikti pēc šajās tiesību normās paredzētā 24 mēnešu termiņa.

24. Šī dalībvalsts uzskata, ka, ciktāl Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 65. punktā atzina, ka iemesls finanšu korekcijai, kas balstīta uz apstākli, ka Spānijas iestādes bija nepietiekami sekojušas AAO ierosinājumiem, nebija minēts vēstulē AGR 16844, taču šī sprieduma 66. punktā atzina, ka tas nebija procesa pārkāpums, jo visi finanšu korekcijas iemesli ir ietverti Komisijas 2004. gada 24. novembra vēstulē, kas sagatavota divpusējai sanāksmei, bija jānolemj, ka šis 24 mēnešu termiņš bija jāskaita no šī datuma un attiecīgi minētais lēmums bija jāatceļ. Minētais termiņš esot bijis jāaprēķina, balstoties uz datumu, kad paziņots Komisijas paziņojums, kurā izklāstīti jaunie finanšu korekcijas iemesli, kas nav ietverti agrākajā paziņojumā, lai atļautu attiecīgajai valdībai saņemt pilnīgu informāciju par Komisijas iebildumiem, kā tas atbilstoši judikatūrai ir prasīts Regulas Nr. 1663/95 8. pantā.

25. Savukārt Komisija apstrīd šo Spānijas Karalistes argumentāciju un norāda, ka arī trešā pamata pirmā daļa nav pamatota. Tā uzskata, ka vēstule AGR 16844 atbilst nosacījumiem, kas paredzēti Regulas Nr. 1663/95 8. pantā, un attiecīgi visi izdevumi, par kuriem veikta atlikuma izmaksa 24 mēnešu termiņā pirms šīs vēstules paziņošanas, proti, pēc 2000. gada 15. jūlija, var būt apstrīdētās finanšu korekcijas priekšmets.

Tiesas vērtējums

26. Saskaņā ar Regulas Nr. 1663/95 8. panta 1. punktu Komisijai pēc izmeklēšanas pabeigšanas un gadījumā, ja tā uzskata, ka izdevumi nav tikuši veikti atbilstoši Savienības noteikumiem, ir jāpaziņo savu pārbaužu rezultāti attiecīgajai dalībvalstij un jānorāda koriģējošie pasākumi, kas jāveic, lai nākotnē nodrošinātu šo noteikumu ievērošanu.

27. Atbilstoši Tiesas judikatūrai rakstveida paziņojumam šīs tiesību normas izpratnē ir jāļauj attiecīgajai valdībai saņemt pilnīgu informāciju par Komisijas iebildumiem, lai tā varētu pildīt brīdinājuma funkciju, kas paredzēta šajā tiesību normā (skat. 2002. gada 24. janvāra spriedumu C‑170/00 Somija/Komisija, Recueil , I‑1007. lpp., 34. punkts, un 2004. gada 7. oktobra spriedumu lietā C‑153/01 Spānija/Komisija, Krājums, I‑9009. lpp., 93. punkts).

28. No tā izriet, ka Regulas Nr. 1663/95 8. panta 1. punktā ir izvirzīta prasība, lai pārkāpums, kas tiek pārmests attiecīgajai dalībvalstij, pietiekoši precīzi būtu ietverts rakstveida paziņojumā, kurš paredzēts šīs tiesību normas pirmajā daļā, lai šai valstij būtu par to pilnīga informācija. Tādējādi paziņojums, kas neatbilst šim nosacījumam, nevar tikt kvalificēts kā rakstveida paziņojums šīs tiesību normas izpratnē.

29. Turklāt šī 8. panta 1. punktā paredzētā nosacījuma neievērošana var ietekmēt procesuālo garantiju saturu, kas dalībvalstīm piešķirtas ar Regulas Nr. 729/70 5. panta 2. punkta c) apakšpunkta piekto daļu un ar Regulas Nr. 1258/1999 7. panta 4. punkta piekto daļu, kuras ierobežo laikā tos izdevumus, ko ELVGF var atteikties finansēt (skat. tostarp 2002. gada 13. jūnija spriedumu lietā C‑158/00 Luksemburga/Komisija, Recueil , I‑5373. lpp., 24. punkts, un 2005. gada 24. februāra spriedumu lietā C‑300/02 Grieķija/Komisija, Krājums, I‑1341. lpp., 70. punkts).

30. Regulas Nr. 1663/95 8. panta 1. punkts tādējādi ir jāskata kopsakarā ar Regulas Nr. 729/70 5. panta 2. punkta c) apakšpunkta piekto daļu un Regulas Nr. 1258/1999 7. panta 4. punkta piekto daļu, saskaņā ar kuru Komisija nevar izslēgt izdevumus, kas veikti vairāk nekā 24 mēnešus pirms tam, kad tā attiecīgajai dalībvalstij rakstveidā paziņojusi pārbaužu rezultātus. No tā izriet, ka rakstveida paziņojums, kas paredzēts iepriekš minētā 8. panta 1. punkta pirmajā daļā, ir brīdinājums, ka šie izdevumi, kas veikti 24 mēnešu laikā pirms šī paziņojuma paziņošanas, var tikt izslēgti no ELVGF finansējuma, un attiecīgi tas ir references elements, lai uzsāktu paredzētā 24 mēnešu termiņa skaitīšanu.

31. Līdz ar to, lai tas izpildītu savu brīdinājuma funkciju, it īpaši ievērojot iepriekš minētās Regulas Nr. 729/70 5. panta 2. punkta c) apakšpunkta piekto daļu un Regulas Nr. 1258/1999 7. panta 4. punkta piekto daļu, Regulas Nr. 1663/95 8. panta 1. punktā paredzētajam paziņojumam ir pietiekami precīzā veidā jāidentificē visi pārkāpumi, kas tiek pārmesti attiecīgajai dalībvalstij, kuri galu galā ir bijuši pamats veiktajai finanšu korekcijai. Vienīgi šāds paziņojums var garantēt pilnīgu informāciju par Komisijas iebildumiem šī sprieduma 27. punktā minētās Tiesas judikatūras izpratnē un var būt references elements, lai aprēķinātu 24 mēnešu termiņu, kas paredzēts Regulas Nr. 729/70 5. panta 2. punkta c) apakšpunkta piektajā daļā un Regulas Nr. 1258/1999 7. panta 4. punkta piektajā daļā.

32. Izskatāmajā lietā attiecībā uz finanšu korekciju olīveļļas nozarē, kas ir veikta apstrīdētajā lēmumā, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 65. punktā nosprieda, ka iebildums par to, ka Spānijas iestādes pienācīgi nesekoja AAO ierosinājumiem, nebija precīzi minēts vēstulē AGR 16844. Faktiski saskaņā ar Vispārējās tiesas konstatējumiem šajā vēstulē tika vienkārši izdarīta norāde uz apstākli, ka vispārējā veidā šīs aģentūras veiktais darbs izmeklēšanā atzīts par apmierinošu.

33. Turklāt pārsūdzētā sprieduma 119.–120. punktā Vispārējā tiesa attiecībā uz šo iebildumu ir kvalificējusi vēstuli AGR 16844 kā paziņojumu Regulas Nr. 1663/95 8. panta 1. punkta pirmās daļas izpratnē, kuras paziņošana Spānijas Karalistei 2002. gada 15. jūlijā ir noteikusi references elementu, lai aprēķinātu 24 mēnešu periodu, kas paredzēts Regulas Nr. 729/70 5. panta 2. punkta c) apakšpunkta piektajā daļā un Regulas Nr. 1258/1999 7. panta 4. punkta piektajā daļā.

34. Šādi nolemjot, Vispārējā tiesa nav ievērojusi Regulas Nr. 1663/95 8. panta 1. punktu, kā arī Regulas Nr. 729/70 5. panta 2. punkta c) apakšpunkta piekto daļu un Regulas Nr. 1258/1999 7. panta 4. punkta piekto daļu. Kā tas norādīts šī sprieduma 31. punktā, vienīgi paziņojums, kurā pietiekami precīzi identificēti visi attiecīgajai dalībvalstij pārmestie pārkāpumi, var tikt kvalificēts kā paziņojums Regulas Nr. 1663/95 8. panta 1. punkta izpratnē, kas nosaka references elementu, lai aprēķinātu 24 mēnešu periodu, kas paredzēts Regulas Nr. 729/70 5. panta 2. punkta c) apakšpunkta piektajā daļā un Regulas Nr. 1258/1999 7. panta 4. punkta piektajā daļā. Atbilstoši Vispārējās tiesas faktu konstatējumiem vēstule AGR 16844 neatbilda šīm prasībām, ciktāl tas attiecas uz šī sprieduma 32. punktā minēto iebildumu.

35. Tādēļ pirmais apelācijas sūdzības pirmais pamats un trešā pamata pirmā daļa ir jāapmierina.

Par otro pamatu, kas saistīts ar Tiesas Statūtu 36. un 53. panta pārkāpumu pārsūdzētā sprieduma nepietiekama pamatojuma dēļ

Lietas dalībnieku argumenti

36. Ar savu otro pamatu Spānijas Karaliste Vispārējai tiesai pārmet, ka tā, pārkāpjot Tiesas Statūtu 36. un 53. pantu, ir nepietiekami pamatojusi pārsūdzēto spriedumu. Pēc tam, kad tā bija noraidījusi šīs dalībvalsts argumentus, kas bija saistīti ar finanšu korekciju pilnīgu spēkā neesamību, Vispārējai tiesai būtu bijis jāpārbauda jautājums par datumu, kas jāņem vērā kā references elements, lai aprēķinātu 24 mēnešu termiņu, kas paredzēts Regulas Nr. 729/70 5. panta 2. punkta c) apakšpunkta piektajā daļā un Regulas Nr. 1258/1999 7. panta 4. punkta piektajā daļā, un tādējādi jāatbild uz argumentiem, ko šajā ziņā pakārtoti izvirzīja minētā dalībvalsts tiesas sēdē, kas notika šajā tiesā. Tomēr šajā spriedumā šis jautājums nekādi neesot ticis apskatīts, tāpat kā šie argumenti, kādēļ šis spriedums būtu jāatceļ.

37. Komisija apstrīd šos Spānijas Karalistes argumentus un apgalvo, ka otrais pamats ir noraidāms kā nepamatots. Tā norāda, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 66. punktā ir netieši sniegusi atbildi uz minētajiem pakārtoti izvirzītajiem argumentiem.

Tiesas vērtējums

38. Ņemot vērā atbildi, kas sniegta attiecībā uz apelācijas sūdzības pirmo pamatu, kā arī attiecībā uz trešā pamata pirmo daļu, apelācijas sūdzības otrais pamats nav jāapskata.

39. Lai arī šis pamats būtu jāapmierina, tomēr Vispārējā tiesa, kā tas izriet no šīs atbildes, nav ievērojusi Regulas Nr. 729/70 5. panta 2. punkta c) apakšpunkta piektajā daļā un Regulas Nr. 1258/1999 7. panta 4. punkta piektajā daļā paredzēto 24 mēnešu termiņu un attiecīgi ir obligāti pieļāvusi kļūdu attiecībā uz datumu, kas jāņem vērā kā references elements, lai aprēķinātu šo termiņu, tādēļ nav svarīgi noskaidrot, vai Vispārējā tiesa ir apskatījusi jautājumu par šo datumu pārsūdzētā sprieduma motīvu daļā.

40. Tādējādi šis otrais pamats ir jānoraida.

Par trešā pamata otro daļu, kas saistīta ar to, ka izskatāmajā lietā kļūdaini piemērotas norādes, kas ietvertas iepriekš minētajā 2003. gada 19. jūnija spriedumā lietā Spānija/Komisija

Lietas dalībnieku argumenti

41. Ar sava trešā pamata otro daļu Spānijas Karaliste pārmet Vispārējai tiesai, ka tā pārsūdzētā sprieduma 122. punktā ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, izskatāmajā lietā kļūdaini piemērojot pamatojumu, kādu Tiesa izmantojusi savā iepriekš minētajā 2003. gada 19. jūnija spriedumā lietā Spānija/Komisija, lai izdarītu secinājumu, ka apstrīdētā finanšu korekcija varēja attiekties uz visiem izdevumiem, kuru atlikuma izmaksa tika veikta 24 mēnešu termiņā, kas paredzēts Regulas Nr. 729/70 5. panta 2. punkta c) apakšpunkta piektajā daļā un Regulas Nr. 1258/1999 7. panta 4. punkta piektajā daļā, neatkarīgi no jautājuma par to, vai avansa maksājumi bija veikti pēc šī termiņa.

42. Spānijas Karaliste uzskata, ka šis Tiesas pamatojums attiecas uz atbalstiem, kas paredzēti banānu tirdzniecībā, un ka, tā kā šie atbalsti nozīmīgi atšķiras no atbalstiem par olīveļļas ražošanu, tas nav piemērojams attiecībā uz pēdējiem minētajiem. Šī dalībvalsts apgalvo, ka šīs pamatojums ir balstīts uz ideju, ka attiecībā uz izdevumiem par atbalstu banānu nozarē izmaksātās summas ir tikai provizoriska izmaksa, kas pakļauta garantijas iesniegšanai, tādējādi tie nav atbilstoši, lai noteiktu datumu, kurā minētie izdevumi ir veikti, ar mērķi piemērot šo 24 mēnešu termiņu, kamēr tas ir citādi attiecībā uz olīveļļas nozari, jo šajā nozarē avansi ir vienkārši norēķini, pirms kuru pārskaitīšanas nav jāsniedz garantijas.

43. Komisija apstrīd šo Spānijas Karalistes argumentāciju un norāda, ka arī apelācijas sūdzības trešā pamata otrā daļā ir jānoraida. Tā precizē, ka Vispārējā tiesa nekur pārsūdzētajā spriedumā nav norādījusi, ka banānu nozare un olīveļļas nozare būtu pilnībā salīdzināmas, vienīgi uzsverot, ka atbilstoši iepriekš minētajam 2003. gada 19. jūnija spriedumam lietā Spānija/Komisija izšķirošajam datumam 24 mēnešu termiņa piemērošanai ir jābūt datumam, kurā ir noteikta galīgā kompensējošā atbalsta summa un izmaksāts atlikums. Turklāt Komisija norāda, ka ir grūti atzīt, ka atlikuma izmaksa ir atkarīga vienīgi no atbalsta vienotās summas noteikšanas, kamēr piemērojamajā tiesiskajā regulējumā, konkrētāk, Regulas Nr. 2366/98 16. pantā, ir tieši paredzēts, ka atlikuma izmaksa ir jāveic pēc tam, kad veiktas visas pārbaudes, kas šajā ziņā paredzētas, un ņemot vērā šo pārbaužu rezultātus, kā to nospriedusi Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 123. punktā.

Tiesas vērtējums

44. Šis pamats attiecas uz jautājumu par to, vai Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā pārsūdzētā sprieduma 122. un 123. punktā, nosakot atlikuma izmaksas datumu, nevis avansa izmaksas datumu kā datumu, kurā veikti izdevumi Regulas Nr. 729/70 5. panta 2. punkta c) apakšpunkta piektās daļas un Regulas Nr. 1258/1999 7. panta 4. punkta piektās daļas izpratnē.

45. Ir jāatgādina, ka iepriekš minētā 2003. gada 19. jūnija sprieduma lietā Spānija/Komisija 41.–43. punktā Tiesa nosprieda, ka izšķirošais datums, lai noteiktu, vai izdevumi veikti 24 mēnešu termiņā, kas paredzēts Regulas Nr. 729/70 5. panta 2. punkta c) apakšpunkta piektajā daļā un Regulas Nr. 1258/1999 7. panta 4. punkta piektajā daļā, ir datums, kad noteikta kompensācijas atbalsta galīgā summa un attiecīgā dalībvalsts izmaksājusi atlikumu.

46. Sekojot piemēram par atbalsta režīmu banānu nozarē, kas tika apskatīts šajā spriedumā, no Regulas Nr. 2261/84 12. panta kopsakarā ar Regulas Nr. 2366/98 16. pantu izriet, ka olīveļļas ražotāji tāpat saņem avansu par pieprasītā atbalsta summu katra tirdzniecības gada sākumā. Tomēr, pretēji tam, kas paredzēts attiecībā uz banānu nozari, šiem ražotājiem nav jāiesniedz garantijas attiecībā uz iespējamo atmaksāšanas pienākumu gadījumā, ja atbalsta galīgā summa būtu mazāka par izmaksāto avansu. Tomēr saskaņā ar šīm normām un kā to norādījusi Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 123. punktā, attiecīgā dalībvalsts ražotājiem atbalsta atlikumu izmaksā tikai tad, kad veiktas visas šajā ziņā paredzētās pārbaudes un ņemot vērā šo pārbaužu rezultātus. Izmaksājamā atbalsta galīgā summa līdz ar to nav zināma pirms šī atlikuma izmaksas.

47. Šajos apstākļos Vispārējai tiesai nevar pārmest, ka tā pārsūdzētā sprieduma 122. un 123. punktā ir piemērojusi norādes, kas izriet no iepriekš minētā 2003. gada 19. jūnija sprieduma lietā Spānija/Komisija, un nospriedusi, ka tieši atlikuma izmaksa nosaka datumu, kurā ir veikti izdevumi Regulas Nr. 729/70 5. panta 2. punkta c) apakšpunkta piektās daļas un Regulas Nr. 1258/1999 7. panta 4. punkta piektās daļas izpratnē. Tieši šajā datumā galīgi rodas pienākums attiecīgajai dalībvalstij un prasījums ražotājam. Šajā ziņā apstāklis, ka avansa maksājums par pieprasītā atbalsta summu nav pakļauts garantiju iesniegšanai, nekādi neietekmē šīs izmaksas provizorisko raksturu.

48. Tādējādi šī apelācijas sūdzības trešā pamata otrā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

49. No visiem iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka pārsūdzētais spriedums ir jāatceļ, ciktāl, kvalificējot vēstuli AGR 16844 kā paziņojumu Regulas Nr. 1663/95 8. panta 1. punkta izpratnē, tajā ir izmantots šīs vēstules paziņošanas datums kā references elements, lai aprēķinātu 24 mēnešu termiņu, kas paredzēts Regulas Nr. 729/70 5. panta 2. punkta c) apakšpunkta piektajā daļā un Regulas Nr. 1258/1999 7. panta 4. punkta piektajā daļā, attiecībā uz finanšu korekciju, kas veikta apstrīdētajā lēmumā olīveļļas nozarē tādēļ, ka Spānijas iestādes nav pietiekami īstenojušas AAO ierosinājumiem pēc pārbaudēm, kas veiktas spiestuvēs.

Par prasību Vispārējā tiesā

50. Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas Statūtu 61. panta pirmās daļas otro teikumu, ja Vispārējās tiesas spriedums tiek atcelts, Tiesa pati var pieņemt spriedumu lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija. Ir jāatzīmē, ka šajā lietā tas tā ir.

51. Kas attiecas uz Spānijas Karalistes prasību Vispārējai tiesai daļēji atcelt apstrīdēto lēmumu, kas attiecībā uz finanšu korekciju, kura piemērota šīs dalībvalsts veiktajiem izdevumiem olīveļļas nozarē, ir pamatota ar Regulas Nr. 1663/95 8. panta 1. punkta pārkāpumu, kā arī Regulas Nr. 729/70 5. panta 2. punkta c) apakšpunkta piektajā daļā un Regulas Nr. 1258/1999 7. panta 4. punkta piektajā daļā paredzētā 24 mēnešu termiņa neievērošanu, tā ir jāapmierina, ievērojot apsvērumus, kas izklāstīti šī sprieduma 26.–34. punktā.

52. Konkrētāk, no šiem punktiem izriet, ka Regulas Nr. 1663/95 8. panta 1. punkta pirmajā daļā paredzētajam paziņojumam ir jāļauj pietiekami precīzi identificēt visus pārkāpumus, kas tiek pārmesti attiecīgajai dalībvalstij, kuri galu galā ir pamatojuši veikto finanšu korekciju.

53. Izskatāmajā lietā, ņemot vērā iebildumus, kurus Spānijas Karaliste konkrēti izvirzījusi Vispārējā tiesā, ir jāpārbauda, vai Komisija savā paziņojumā šī 8. panta 1. punkta izpratnē, proti, vēstulē AGR 16844, bija pietiekami identificējusi izmeklēšanas rezultātus un attiecīgi nepilnības, kas galu galā ir pamatojušas finanšu korekciju, kura piemērota attiecībā uz izdevumiem, kas veikti olīveļļas nozarē 1998./1999. un 1999./2000. tirdzniecības gadā, par ko veikta izmeklēšana HO/2002/01/ES.

54. Kā to norādījusi Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 64. punktā, lietas dalībnieki ir vienisprātis, ka Komisija šo finanšu korekciju īpaši pamatojusi ar “nepietiekamu uzraudzību pār AAO pārbaudēm spiestuvēs”.

55. Attiecībā uz iebildumu, ka Spānijas iestādes nebija pietiekami īstenojušas AAO ieteikumus, Vispārējā tiesa šī sprieduma 65. punktā norāda, ka šis iebildums, kā to atzinusi Komisija, nebija precīzi minēts vēstulē AGR 16844, kurā vienkārši izdarīta norāde uz apstākli, ka vispārīgā veidā šīs aģentūras veiktais darbs izmeklēšanā atzīts par apmierinošu.

56. No tā izriet, ka šī vēstule nevarēja būt paziņojums Regulas Nr. 1663/95 8. panta 1. punkta izpratnē, jo tajā nav pietiekami precīzā veidā identificēts pārkāpums, kas šajā gadījumā izriet no tā, ka Spānijas iestādes nav pietiekami īstenojušas AAO ieteikumus pēc pārbaudēm spiestuvēs, ar kuru galu galā ir pamatots apstrīdētais lēmums.

57. Turklāt ir jānorāda, ka Komisijas 2004. gada 24. novembra vēstulē, ar kuru sasaukta 2004. gada 21. decembra divpusējā tikšanās, pirmo reizi tieši norādīts šīs pārkāpums. Līdz ar to šī vēstule ir pirmais Komisijas paziņojums, kas šajā lietā atbilst šajā normā noteiktajām prasībām.

58. No tā izriet, ka saskaņā ar Regulas Nr. 729/70 5. panta 2. punkta c) apakšpunkta piekto daļu un Regulas Nr. 1258/1999 7. panta 4. punkta piekto daļu šajās tiesību normās paredzētais 24 mēnešu termiņš ir jāskaita no minētās vēstules paziņošanas datuma.

59. No visiem iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka apstrīdētais lēmums ir jāatceļ, ciktāl ar to no Kopienu finansējuma izslēdz izdevumus, ko Spānijas Karaliste veikusi olīveļļas nozarē 24 mēnešu periodā pirms Komisijas 2004. gada 24. novembra vēstules paziņošanas, ar kuru sasaukta 2004. gada 21. decembra divpusējā sanāksme, ciktāl uz šiem izdevumiem attiecas korekcija, kas piemērota tādēļ, ka Spānijas iestādes nebija pietiekami īstenojušas AAO ieteikumus, kas izteikti pēc pārbaudēm spiestuvēs.

Par tiesāšanās izdevumiem

60. Tiesas Reglamenta 122. panta pirmajā daļā paredzēts, ka Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem, ja apelācijas sūdzība ir nepamatota vai ja tā ir pamatota un Tiesa lietā taisa galīgo spriedumu.

61. Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam, kurš saskaņā ar 118. pantu ir piemērojams apelācijas tiesvedībai, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Saskaņā ar Reglamenta 69. panta 3. punkta pirmo daļu, ja lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs vai ja pastāv izņēmuma apstākļi, Tiesa var nolemt, ka tiesāšanās izdevumi ir jāsadala vai ka lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.

62. Tā kā gan Spānijas Karalistei, gan Komisijai spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs saistībā ar apelāciju un saistībā ar prasību pirmajā instancē, jānolemj, ka tās pašas sedz savus ar šo tiesvedību saistītos tiesāšanās izdevumus gan pirmajā instancē, gan saistībā ar šo apelāciju.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

1) atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2010. gada 12. novembra spriedumu lietā T‑113/08 Spānija/Komisija, ciktāl, kvalificējot Komisijas 2002. gada 11. jūlija vēstuli AGR 16844 kā paziņojumu Komisijas 1995. gada 7. jūlija Regulas (EK) Nr. 1663/95, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus par to, kā piemērot Regulu (EEK) Nr. 729/70 attiecībā uz ELVGF Garantiju nodaļas grāmatojumu noskaidrošanas procedūru, ar grozījumiem, kas paredzēti Komisijas 1999. gada 22. oktobra Regulā (EK) Nr. 2245/1999, 8. panta 1. punkta izpratnē, tā ir izmantojusi šīs vēstules paziņošanas datums kā references elementu, lai aprēķinātu 24 mēnešu termiņu, kurš paredzēts Padomes 1970. gada 21. aprīļa Regulas (EEK) Nr. 729/70 par kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu, ar grozījumiem, kas paredzēti Padomes 1995. gada 22. maija Regulā (EK) Nr. 1287/95, 5. panta 2. punkta c) apakšpunkta piektajā daļā un Padomes 1999. gada 17. maija Regulas (EK) Nr. 1258/1999 par kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu 7. panta 4. punkta piektajā daļā, attiecībā uz finanšu korekciju, kas veikta Komisijas 2007. gada 20. decembra Lēmumā 2008/68/EK, ar ko no Kopienas finansējuma izslēdz atsevišķus dalībvalstu izdevumus, kurus tās attiecinājušas uz Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda (ELVGF) Garantiju nodaļu, olīveļļas nozarē tādēļ, ka Spānijas iestādes nav pietiekami īstenojušas Olīveļļas aģentūras ieteikumus pēc pārbaudēm, kas veiktas spiestuvēs;

2) atcelt Lēmumu 2008/68, ciktāl ar to no Kopienu finansējuma izslēdz izdevumus, ko Spānijas Karaliste veikusi olīveļļas nozarē 24 mēnešu periodā pirms Komisijas 2004. gada 24. novembra vēstules paziņošanas, ar kuru sasaukta 2004. gada 21. decembra divpusējā sanāksme, ciktāl uz šiem izdevumiem attiecas korekcija, kas piemērota tādēļ, ka Spānijas iestādes nebija pietiekami īstenojušas Olīveļļas aģentūras ieteikumus pēc pārbaudēm spiestuvēs;

3) Spānijas Karaliste un Eiropas Komisija pašas sedz savus tiesāšanās izdevumus, kas radušies gan pirmajā instancē, gan saistībā ar šo apelāciju.