ĢENERĀLADVOKĀTA NĪLO JĒSKINENA [NIILO JÄÄSKINEN] SECINĀJUMI,
sniegti 2012. gada 24. maijā (1)
Lieta C‑170/11
Maurice Robert Josse Marie Ghislain Lippens,
Gilbert Georges Henri Mittler,
Jean Paul François Caroline Votron
pret
Hendrikus Cornelis Kortekaas,
Kortekaas Entertainment Marketing BV,
Kortekaas Pensioen BV,
Dirk Robbard De Kat,
Johannes Hendrikus Visch,
Euphemia Joanna Bökkerink,
Laminco GLD N-A,
Ageas NV, iepriekš – Fortis NV
(Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlande) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Tiesu iestāžu sadarbība civillietās un komerclietās – Pierādījumu iegūšana – Regula (EK) Nr. 1206/2001 – Materiālā piemērošanas joma – Citā dalībvalstī dzīvojošu liecinieku nopratināšana dalībvalsts tiesā – Liecinieki, kuri arī ir puses pamatlietā – Piespiedu līdzekļi – Iespējamais pienākums piemērot vienu no minētajā regulā paredzētajiem pierādījumu iegūšanas veidiem vai iespēja piemērot tos, kas paredzēti tās dalībvalsts spēkā esošajās procesuālajās tiesībās, kurā atrodas attiecīgā tiesa – Pārējā valsts tiesību piemērojamība
I – Ievads
1. Šajā lietā Tiesai ir jāizvērtē, kā interpretēt Padomes 2001. gada 28. maija Regulu (EK) Nr. 1206/2001 par sadarbību starp dalībvalstu tiesām pierādījumu iegūšanā civillietās un komerclietās (2). Iesniedzējtiesa it īpaši vēlas noskaidrot interpretāciju minētās regulas 1. panta 1. punktam, kurā noteikta tās materiālās piemērošanas joma, nosakot divus tiesu iestāžu sadarbības veidus, kurus dalībvalsts (3) tiesa var izmantot, ja tā vēlas veikt pierādījumu iegūšanas pasākumu citā dalībvalstī.
2. Lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedza Hoge Raad der Nederlanden [Nīderlandes Augstākā tiesa] (Nīderlande) saistībā ar prasību pamatlietā, kas celta Nīderlandes tiesā pret atbildētājiem, kuru domicils ir Beļģijā un kuru iepriekšēju nopratināšanu liecinieku statusā lūdza prasītāji. Lai gan ieinteresētās personas pieprasījumā, ko tiesa, kurā celta prasība, atbilstoši Regulai Nr. 1206/2001 nosūtīja Beļģijas tiesu iestādēm, izteica vēlmi, lai viņus nopratinātu franču valodā viņu dzīvesvietas valstī, tiesa noraidīja šo lūgumu un norādīja, ka nopratināšanai esot jānotiek Nīderlandē un, piemērojot valsts procesuālās tiesības, liecinieki jāizsauc uz šo tiesu.
3. Šajā kontekstā Tiesai tiek lūgts izlemt, vai dalībvalsts tiesai, kura vēlas nopratināt liecinieku, šajā gadījumā – lietas dalībnieku, kas dzīvo citā dalībvalstī, jāpiemēro tās izmeklēšanas metodes, kuras noteiktas ar Regulu Nr. 1206/2001, vai tai ir iespēja turpināt piemērot tās metodes, kuras paredzētas procesuālajās normās, kuras ir spēkā tajā valstī, kurā šī tiesa atrodas, iespējami izmantojot piespiedu līdzekļus, ja liecinieks nepakļaujas. Tādējādi pirmo reizi ir jānosaka, vai ar Regulu Nr. 1206/2001 ir izslēdzošā un izsmeļošā veidā noteikta vienas dalībvalsts pierādījumu iegūšana citā dalībvalstī; vai ir pieļaujami arī citi piekļuves šādiem pierādījumiem veidi.
II – Atbilstošās tiesību normas
A – Regula Nr. 1206/2001
4. Regulas Nr. 1206/2001 preambulā ir noteikts:
“[..]
2) Pareizai iekšējā tirgus darbībai būtu jāuzlabo un, jo īpaši, jāvienkāršo un jāpaātrina sadarbība starp tiesām pierādījumu iegūšanā.
[..]
7) Tā kā, lai pieņemtu lēmumu civillietā vai komerclietā, ko izskata kādas dalībvalsts tiesā, bieži vien ir svarīgi iegūt pierādījumus citā dalībvalstī, Kopienas darbība nevar aprobežoties ar tiesas un ārpustiesas dokumentu nosūtīšanu civillietās un komerclietās, uz ko attiecas Padomes Regula (EK) Nr. 1348/2000 (2000. gada 29. maijs) par tiesas un ārpustiesas civillietu un komerclietu dokumentu izsniegšanu Eiropas Savienības dalībvalstīs [(4)]. Tādēļ ir nepieciešams turpināt sadarbības uzlabošanu starp dalībvalstu tiesām pierādījumu iegūšanas jomā.
8) Lai tiesvedība civillietās un komerclietās būtu efektīva, pieprasījumu iegūt pierādījumus nosūtīšana un izpilde dažādu dalībvalstu tiesās ir jāveic tieši un ar iespējami ātrākajiem līdzekļiem.
[..]
15) Lai vienkāršotu pierādījumu iegūšanu, dalībvalsts tiesai saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem vajadzētu būt iespējai tieši iegūt pierādījumus citā dalībvalstī, ja attiecīgā dalībvalsts to pieņem, un ar nosacījumiem, ko paredz dalībvalsts, kas saņem pieprasījumu, centrālā institūcija vai kompetentā iestāde.
[..]”
5. Regulas Nr. 1206/2001 1. panta “Joma” 1. un 2. punktā ir noteikts:
“1. Šo regulu piemēro civillietās un komerclietās, ja dalībvalsts tiesa saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem lūdz:
a) kompetentai citas dalībvalsts tiesai iegūt pierādījumus vai
b) iespēju nepastarpināti iegūt pierādījumus citā dalībvalstī.
2. Nedrīkst iesniegt pieprasījumu iegūt pierādījumus, kurus nav paredzēts izmantot tiesvedībā, kas uzsākta vai paredzēta.”
6. Šīs pašas regulas 3. iedaļas 10.–16. pantā ir noteikta kārtība, kādā tiesa, kas saņem pieprasījumu, iegūst pierādījumus (t.s. “netiešā” sadarbības metode).
7. Regulas Nr. 1206/2001 10. panta 2. punktā ir precizēts, ka “tiesa, kas saņem pieprasījumu, to izpilda saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem”.
8. Šīs regulas 11. panta 1. punktā šādi formulēts tas, ka netiešā izpilde notiek pušu klātbūtnē vai ar pušu līdzdalību:
“Ja tas ir paredzēts tās tiesas dalībvalsts tiesību aktos, kura iesniedz pieprasījumu, pusēm un vajadzības gadījumā to pārstāvjiem, ja tādi ir, ir tiesības būt klāt laikā, kad tiesa, kas saņem pieprasījumu, iegūst pierādījumus.”
9. Minētās regulas 13. pantā šādi formulētas tiesības saistībā ar netiešo pierādījumu iegūšanas metodi piemērot piespiedu līdzekļus:
“Ja vajadzīgs, izpildot pieprasījumu, tiesa, kas saņem pieprasījumu, gadījumos, kas paredzēti tās tiesas, kas saņem pieprasījumu, dalībvalsts tiesību aktos, piemēro atbilstošus piespiedu līdzekļus, lai izpildītu lūgumu, kuru šajā sakarā iesniegušas tās valsts iestādes vai viena no pusēm.”
10. Regulas 17. pantā, kurā noteikts, kā tiesa, kas iesniedz pieprasījumu, veic pierādījumu iegūšanu (“tiešā” sadarbības procedūra), ir paredzēts:
“1. Ja tiesa pieprasa iespēju iegūt pierādījumus tieši citā dalībvalstī, tā iesniedz pieprasījumu tās valsts centrālajai institūcijai vai kompetentajai iestādei [..].
2. Tiešā pierādījumu iegūšana drīkst notikt tikai tad, ja to var veikt brīvprātīgi, nepiemērojot piespiedu līdzekļus.
Ja tiešā pierādījumu iegūšana nozīmē personas nopratināšanu, tiesa, kas iesniedz pieprasījumu, informē attiecīgo personu, ka izpilde notiek brīvprātīgi.
3. Pierādījumu iegūšanu veic tiesas pārstāvis vai jebkāda cita persona, piemēram, eksperts, kuru pilnvaro saskaņā ar tās tiesas dalībvalsts tiesību aktiem, kas iesniedz pieprasījumu.
[..]”
B – Valsts tiesības
11. Nīderlandē liecinieku nopratināšana, kā arī liecinieku iepriekšēja nopratināšana ir noteikta Civilprocesa Kodeksā (Wetboek Burgerlijke Rechtsvordering, turpmāk tekstā – “WBR”) (5).
12. Atbilstoši WBR 164. pantam:
“1. Puses tiesā var ierasties arī kā liecinieki.
[..]
3. Ja puse, kurai jāsniedz paskaidrojumi liecinieka statusā, neierodas uz tiesas sēdi, neatbild uz tai uzdotajiem jautājumiem vai atsakās parakstīt savu paskaidrojumu, tiesnesis var izdarīt secinājumus, kurus viņš uzskata par nepieciešamiem.”
13. WBR 165. panta 1. punktā ir noteikts, ka “jebkurai personai, kas izsaukta uz tiesu, lai tiktu nopratināta kā liecinieks atbilstoši likumā paredzētajai kārtībai, jāierodas sniegt liecību”.
14. WBR 176. panta 1. punktā ir paredzēts:
“Ja vien ar nolīgumu vai ES regulu nav noteikts citādi, gadījumā, kad liecinieks dzīvo ārvalstī, tiesa var lūgt [tiesu] iestādi, kuru tā norāda un kura atrodas liecinieka dzīvesvietas valstī, veikt nopratināšanu, ja vien iespējams, ar zvērestu, vai šo nopratināšanu uzticēt tā Nīderlandes konsulārā dienesta ierēdnim, kura kompetences jomā ir liecinieka dzīvesvieta.”
15. WBR 186. pantā ir noteikts:
“1. Gadījumos, kad likums atļauj liecinieku liecības, tiesa pēc ieinteresētās puses pieteikuma var nekavējoties noteikt liecinieku iepriekšēju nopratināšanu pirms prasības celšanas.
2. Liecinieku iepriekšēju nopratināšanu tiesa pēc vienas puses pieprasījuma var noteikt, kad procedūra jau ir uzsākta.”
16. WBR 189. pantā ir noteikts, ka “noteikumi par liecinieku nopratināšanu attiecas arī uz iepriekšēju nopratināšanu”.
III – Pamatlieta, prejudiciālais jautājums un tiesvedība Tiesā
17. 2009. gada 3. augustā vairāki to vērtspapīru turētāji (6) (turpmāk tekstā – “Kortekaas u.c.”), kuri pieder sabiedrībai Fortis NV (7), ar prasības pieteikumu, kas iesniegts Rechtbank Utrecht [Utrehtas iecirkņa tiesā] (Nīderlande), cēla prasību pret šīs sabiedrības vadības locekļiem, kuru domicils ir Beļģijā (8) (turpmāk tekstā – “Lippens u.c.”), kā arī pret pašu sabiedrību, lai tiem piespriestu atlīdzināt zaudējumus, kas radušies to pretlikumīgās rīcības dēļ.
18. Pamatlietā Kortekaas u.c. 2009. gada 6. augustā iesniedza Rechtbank Utrecht pieprasījumu, lai panāktu Lippens u.c. iepriekšēju nopratināšanu liecinieku statusā saistībā ar viņu apgalvojumiem. Minētā tiesa ar 2009. gada 25. novembra lēmumu apmierināja šo pieprasījumu, precizējot, ka nopratināšanu veiks šajā ziņā norīkots pilnvarots tiesnesis.
19. 2009. gada 9. decembrī Lippens u.c. lūdza Rechtbank Utrecht lūgt sniegt tiesisko palīdzību, lai dotu viņiem iespēju, ka viņus nopratina franču valodā runājošs tiesnesis Beļģijā, kur viņi dzīvo. Ar 2010. gada 3. februāra rīkojumu šis lūgums tika noraidīts.
20. Gerechtshof te Amsterdam [Amsterdamas Apelācijas tiesa], kurā bija iesniegta Lippens u.c. apelācijas sūdzība, apstiprināja šo rīkojumu ar 2010. gada 18. maija lēmumu, pamatojoties uz WBR 176. panta 1. punktu, ar ko Nīderlandes tiesai, kurai jānopratina liecinieks, kurš dzīvo ārvalstīs un labprātīgi nevēlas ierasties tiesā, sniedz iespēju, nevis nosaka pienākumu lūgt tiesisko palīdzību. Gerechtshof te Amsterdam precizēja, ka liecinieki principā jānopratina tiesā, kura izskata lietu pēc būtības, un ka šajā gadījumā nekādi īpaši apstākļi nepamato atkāpes no šī noteikuma par labu Lippens u.c., ņemot vērā it īpaši Kortekaas u.c. iebildumus. Tā arī piebilda, ka nopratināšanu Beļģijā nevarot leģitimēt, izmantojot ar valodu saistītus apsvērumus, jo Lippens u.c. būs iespēja saņemt franču valodā runājoša tulka palīdzību viņu nopratināšanas laikā Nīderlandē.
21. Lippens u.c. par šo Gerechtshof te Amsterdam lēmumu iesniedza kasācijas sūdzību Hoge Raad der Nederlanden.
22. Iesniedzējtiesa uzskata, ka Regula Nr. 1206/2001 neliedz to, ka tiesa, kas atrodas dalībvalstī, atbilstoši šajā valstī spēkā esošajiem procesuālajiem noteikumiem izsauc ierasties tiesā liecinieku, kurš dzīvo citā dalībvalstī, un izdara secinājumus, kas paredzēti minētajos noteikumos, gadījumā, ja liecinieks atsakās ierasties tiesā. Iesniedzējtiesa uzskata, ka nedz Regulas Nr. 1206/2001 teksts, nedz tās preambulas 2. un 5. apsvērums (9) neļauj secināt, ka šajā regulā paredzētās pierādījumu iegūšanas procedūras izslēdz iespēju izmantot citus tiesiskos mehānismus. Tā uzskata, ka minētās regulas mērķis ir tikai atvieglot pierādījumu iegūšanu, un ar to dalībvalstīm netiek noteikts grozīt pierādījumu iegūšanas metodes, kas paredzētas valsts procesuālajās tiesībās.
23. Turklāt šī tiesa atsaucas uz 1970. gada 18. marta Hāgā noslēgto Konvenciju par pierādījumu iegūšanu ārvalstīs civillietās un komerclietās, kas attiecībā uz 11 dalībvalstīm, kurās šī konvencija bija spēkā (10), aizstāta ar Regulu Nr. 1206/2001. Tā uzsver, ka jautājums, vai šai konvencijai ir izslēdzoša un saistoša nozīme vai arī tajā pieļauti citi instrumenti, kā uzskatīja ASV Augstākā tiesa (11), ir diskutējams. Iesniedzējtiesa piebilst, ka savukārt Eiropas Savienības tiesas spriedums esot tāds, kurā norādīts, ka Regulai Nr. 1206/2001 varētu būt “izslēdzoša nozīme” atbilstoši formulējumam, ko izmanto šī tiesa (12).
24. Šajā kontekstā Hoge Raad der Nederlanden nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai Regula [Nr. 1206/2001], un it īpaši tās 1. panta 1. punkts, jāinterpretē tādējādi, ka tiesai, kura vēlas nopratināt liecinieku, kas dzīvo citā dalībvalstī, attiecībā uz šo pierādījumu iegūšanas veidu vienmēr ir jāizmanto metodes, kas ieviestas ar šo regulu, vai arī tai ir dotas pilnvaras izmantot tādu savas valsts procesuālajās tiesībās paredzētu procedūru kā liecinieka izsaukšana uz tiesas sēdi?”
25. Hoge Raad der Nederlanden iesniegtais lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesas kancelejā tika reģistrēts 2011. gada 7. aprīlī.
26. Rakstveida apsvērumus Tiesā iesniedza Lippens u.c., Nīderlandes, Čehijas, Vācijas, Austrijas, Polijas, Somijas un Apvienotās Karalistes valdība, kā arī Eiropas Komisija.
27. Pusēm un citām ieinteresētajām personām nosūtītās vēstules par ierašanos uz tiesas sēdi pielikumā Tiesa jautājumus, uz kuriem jāatbild tiesas sēdē, formulēja šādi:
“1) Ja pieņem, ka kompetentā tiesa var atbilstoši savas valsts tiesību aktiem izsaukt uz tiesu liecinieku, kurš dzīvo citā dalībvalstī, vai šī tiesa var gadījumā, kad liecinieks neierodas uz nopratināšanu, piemērot piespiedu līdzekļus, kas paredzēti valsts tiesībās? Ja atbilde uz šo jautājumu ir noliedzoša, vai valsts tiesai jānopratina liecinieks, izmantojot Regulā [Nr. 1206/2001] paredzētās metodes?
2) Tā kā šajā gadījumā runa ir par vienas puses nopratināšanu liecinieka statusā, puses tiek lūgtas paust nostāju par jautājumu, vai šis fakts būtu jāņem vērā, lai sniegtu atbildi uz prejudiciālo jautājumu. Visas dalībvalstis tiek lūgtas izteikties arī par jautājumu, kādas sekas šādas diferencēšanas ieviešanai saistībā ar Regulu Nr. 1206/2001 varētu būt attiecīgajās valstu tiesībās.”
28. 2012. gada 7. marta tiesas sēdē Lippens u.c., Nīderlandes, Čehijas, Vācijas, Īrijas un Somijas valdības, kā arī Komisija izteica mutvārdu apsvērumus.
IV – Analīze
A – Par problēmām šajā lietā
29. Jebkura dalībvalsts tiesa var pienācīgi īstenot savu kompetenci un izmantot savas “augstās pilnvaras” [imperium], proti, izpildes nodrošināšanu tikai savas ģeogrāfiskās kompetences robežās. Attiecībā uz pierādījumu iegūšanas pasākumiem šim noteikumam ir izņēmums, un tā šos pasākumus var īstenot visā valsts teritorijā. Tomēr, ņemot vērā teritorialitātes principu starptautiskajās tiesībās, kas saistīts ar valsts suverenitātes principu, parasti tiesa nevar veikt šādus pasākumus citā dalībvalstī.
30. Kā uzsvērts Regulas Nr. 1206/2001 preambulā, “tā kā, lai pieņemtu lēmumu civillietā vai komerclietā, ko izskata kādas dalībvalsts tiesā, bieži vien ir svarīgi iegūt pierādījumus citā dalībvalstī, [..] ir nepieciešams turpināt sadarbības uzlabošanu starp dalībvalstu tiesām pierādījumu iegūšanas jomā” (13). Minētā regula atbilst arī pieaugošajai nepieciešamībai Eiropas Savienībā varēt iegūt pierādījumus dalībvalstī, kas nav dalībvalsts, kurā uzsākta vai var tikt uzsākta tiesvedība (14), ja strīdā ir ārvalsts faktors.
31. Tā kā pierādījumu iegūšanas jēdziens Regulas Nr. 1206/2001 izpratnē tajā nav definēts, Tiesa jau ir tikusi aicināta noteikt tā robežas, to interpretējot (15). Man šķiet nenoliedzami, ka liecinieka nopratināšana, kāda paredzēta pamatlietā, ietilpst šajā jēdzienā (16).
32. Galvenais Regulas Nr. 1206/2001 mērķis ir noteikt, kā kādas dalībvalsts tiesa var vienkāršā un paātrinātā veidā (17) iegūt pierādījumus citā dalībvalstī ar šīs dalībvalsts iestāžu palīdzību. Šajā ziņā tās rīcībā ir divas savstarpējās palīdzības metodes, kuru saturs īsumā izklāstīts minētās regulas 1. panta 1. punktā:
– vai nu netiešā pierādījumu iegūšanas metode, kas paredzētā Regulas Nr. 1206/2001 10.–16. pantā, atbilstoši kurai tiesai dalībvalstī A (dēvēta par “tiesu, kas iesniedz pieprasījumu” (18)) tiesai dalībvalstī B (dēvēta par “tiesu, kas saņem pieprasījumu”) lūdz tai veikt vēlamās pierādījumu iegūšanas darbības atbilstoši dalībvalsts B tiesību aktiem, iespējams, arī izmantojot piespiedu līdzekļus atbilstoši minētās regulas 13. pantam,
– vai tiešā pierādījumu iegūšanas metode, kas paredzēta Regulas Nr. 1206/2001 17. pantā, kas izpaužas tā, kā tiesa dalībvalstī A vai tās pilnvarota persona (19) ierodas dalībvalstī B, lai tieši veiktu pierādījumu iegūšanu pēc tam, kad saņemta šīs dalībvalsts iestāžu piekrišana (20), precizējot, ka tiek izslēgta jebkāda liecinieka piespiešana.
33. Pēc būtības iesniedzējtiesa pirmo reizi Tiesai uzdod jautājumu par to, vai tad, ja kāda tiesa vēlas iegūt pierādījumus, kam ir pārrobežu ietekme, piemēram, veikt tāda liecinieka nopratināšanu, kurš atrodas citas dalībvalsts teritorijā, tiesai jāizvēlas viena vai otra metode no šīm abām iepriekš aprakstītajām pierādījumu iegūšanas metodēm, kas paredzētas Regulā Nr. 1206/2001, proti, netiešā pierādījumu iegūšanas metode, ko veic tiesa, kas saņem pieprasījumu, vai tiešā pierādījumu iegūšana, ko veic tiesa, kura iesniedz pieprasījumu, kā Tiesā apgalvoja tikai Lippens u.c., vai arī šī tiesa var piemērot metodes, kas paredzētas tās dalībvalsts procesuālajās tiesībās, kurā atrodas tiesa. Saistībā ar šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu jādefinē Regulas Nr. 1206/2001 materiālās piemērošanas joma.
34. No lēmuma par prejudiciāla jautājuma uzdošanu pamatojuma, kā arī no Tiesas uzdotajiem jautājumiem, uz kuriem bija jāsniedz mutvārdu atbilde, netieši izriet citi jautājumi. Tie attiecas uz to, kādas praktiskas sekas būs interpretācijai, kas tiks sniegta spriedumā, proti, pirmkārt, kādas varbūtējas iespējas ir tiesai, kura lūgusi nopratināšanu, piemērot piespiedu līdzekļus vai nelabvēlīgus pasākumus (21), ja liecinieks, kurš dzīvo citā dalībvalstī, atsakās sniegt liecības, un, otrkārt, kāda ir tā fakta iespējamā ietekme, ka nopratināmais liecinieks ir lietas puse.
35. Tiesas judikatūra nesniedz nekādu skaidru atbildi uz iesniedzējtiesas uzdoto prejudiciālo jautājumu.
36. Ir tikai dažas vienkāršas norādes spriedumā lietā St. Paul Dairy, kas minēts lēmumā par prejudiciālā jautājuma uzdošanu, kurš attiecas uz noteikumu par tiesu jurisdikcijas interpretāciju, kas norādīti Briseles konvencijā un tikai obiter dictum veidā ir atsauce uz Regulu Nr. 1206/2001 (22), nekādā veidā neatrisinot šajā lietā Tiesai uzdotos jautājumus. Tas pats attiecas arī uz spriedumu lietā Aguirre Zarraga, kurš arī attiecas uz tiesu jurisdikciju un kurā ļauts noprast, ka valsts tiesa varētu izvēlēties piemērot vai nepiemērot Regulā Nr. 1206/2001 paredzēto instrumentu (23). Ņemot vērā šo abu spriedumu specifiku, kuri attiecās nevis uz minētās regulas interpretāciju, bet uz to tekstu interpretāciju, kuru priekšmets un darbības joma ļoti atšķiras no regulas (24), pat ja tie arī piedalās Eiropas Tiesiskuma telpas veidošanā, Tiesai skaidrāk jāpauž viedoklis par nosacījumiem, kuros minētās regulas piemērošana tiesai ir obligāta.
37. Vienīgais Tiesas spriedums (25), kurš, kā man zināms, attiecas uz Regulas Nr. 1206/2001 interpretāciju, manuprāt, nesniedz noderīgus elementus, lai pieņemtu nolēmumu šajā lietā (26).
38. Es uzreiz precizēšu, ka es, līdzīgi vairākumam personu, kuras iestājušās lietā, uzskatu, ka, ja kādas dalībvalsts tiesa mēģina iegūt pierādījumus no citas dalībvalsts, tai Regulā Nr. 1206/2001 paredzētie mehānismi jāpiemēro tikai dažos gadījumos, nevis sistemātiski, ņemot vērā tos iemeslus, kurus es turpmāk izklāstīšu.
B – Par Regulas Nr. 1206/2001 materiālo piemērojamību
39. Regulas Nr. 1206/2001 1. panta 1. punkta formulējums, kura interpretāciju it īpaši lūdz iesniedzējtiesa, ļauj daļēji izteikties par jautājumu, vai abas pierādījumu pārrobežu iegūšanas metodes, kas norādītas regulā, ir vai nav jāpiemēro plaši, proti, visos gadījumos, kad ārvalstnieka tiesiskā stāvokļa elements, piemēram, šajā gadījumā liecinieka dzīves vieta, konkrēto pierādījumu civillietās un komerclietās sasaista ar citu dalībvalsti.
40. Kā priekšnosacījumu norādot, ka, “ja dalībvalsts tiesa [..] lūdz” (27), pēc manām domām, ar minēto pantu tiek ierobežota Regulas Nr. 1206/2001 materiālās piemērošanas joma, attiecinot to uz diviem precīzi noteiktiem gadījumiem, kuri turpmāk šajā pantā tiek noteikti. Tādējādi piemērojamība tiek attiecināta uz gadījumiem, kad vai nu “citas dalībvalsts” tiesas sadarbība ir vajadzīga no tās tiesas viedokļa, kura mēģina veikt pierādījumu iegūšanu, vai arī minētā tiesa pati vēlas veikt pierādījumu iegūšanu “citā dalībvalstī”. A contrario, regulai nav jāregulē situācija, ja šī tiesa uzskata, ka tā varēs iegūt pierādījumu, pat ja pierādījums atrodas citā dalībvalstī, bez nepieciešamības izmantot vienu vai otru no šiem piekļūšanas pierādījumiem ceļiem, proti, bez nepieciešamības lūgt minētās dalībvalsts tiesu iestāžu līdzdalību vai pārvietoties uz šo dalībvalsti.
41. Tāpat arī Regulas Nr. 1206/2001 preambulas 7. un 15. apsvērumā ir norādīts, ka regulas mērķis ir dot iespēju vienas dalībvalsts tiesai iegūt pierādījumus “citā dalībvalstī”, bet nevis valsts teritorijā, kā vēlējās rīkoties Nīderlandes tiesa pamatlietā, izsaucot liecinieku ierasties šajā tiesā.
42. Turklāt, veicot teleoloģisku analīzi, nevis tikai gramatisku analīzi, es piebildīšu, ka minētās regulas preambulas 2. apsvērumā ir noteikts, ka tās mērķis ir “uzlabot un jo īpaši vienkāršot un paātrināt sadarbību starp dalībvalstu tiesām pierādījumu iegūšanā”, kas ir mērķis, kurš in fine minēts 7. apsvērumā. Regulas Nr. 1206/2001 nosaukumā ir uzsvērts, ka tās mērķis ir tikai ieviest mehānismus, lai atvieglotu “sadarbību starp dalībvalstu tiesām”, nevis vienādojot izbeigt to pierādījumu iegūšanas veidu darbību, kuri ir spēkā dalībvalstīs. Kad šāda sadarbība tiesai nav nepieciešama vai tiesa to nevēlas, pēc manām domām, nav jāpiemēro tās vienkāršotās tiesu sadarbības metodes (28), kas noteiktas šajā tekstā, pat ja, kā pamatlietā, liecinieki, kuri šajā gadījumā ir arī puses, to lūdz.
43. Faktiski Regulas Nr. 1206/2001 mērķis nav iejaukties kompetentās tiesas darbā, ierobežojot šīs tiesas pilnvaras nodrošināt tiesvedības vadību starptautisko, Eiropas Savienības vai valsts tiesību robežās, kas tai jāievēro, – tā pastiprina šīs pilnvaras un sniedz tām ietvaru, lai aizsargātu pušu tiesības un ievērotu citu dalībvalstu prerogatīvas. Es uzskatu, ka šā instrumenta mērķis ir atvieglot dalībvalstu tiesu pārrobežu darbību, nevis likt šķēršļus šai darbībai, ierobežojot līdzekļus, kuri pierādījumu iegūšanai ir šo tiesu rīcībā.
44. Pats minētās regulas gars tiktu apšaubīts, ja tās obligātās ieviešanas dēļ tiktu ierobežotas iespējas savākt pierādījumus, izslēdzot dalībvalsts tiesas iespēju izmantot pierādījumu savākšanai alternatīvas metodes, kad tiesai tās šķiet pieņemamākas salīdzinājumā ar tiesu pārrobežu sadarbības instrumentiem, kas iekļauti Regulā Nr. 1206/2001 (29).
45. Šajā ziņā es atgādināšu, ka minētās regulas 21. panta 2. punktā, to lasot kopā ar tās preambulas 17. apsvērumu; ir precizēts, ka ar to nav paredzēts aizliegt turpināt piemērot vai noslēgt nolīgumus vai vienošanos ar vienu vai vairākām dalībvalstīm, lai “vēl vairāk” (30) vienkāršotu sadarbību pierādījumu iegūšanā, ar noteikumu, ka tie atbilst regulai. Šī atruna parāda, ka, rūpējoties par efektivitāti, Regulas Nr. 1206/2001 izstrādātāji nepretojas domai par to, lai atstātu vietu arī citiem instrumentiem šajā jomā, ja šie instrumenti izrādās piemērotāki, ņemot vērā lietas sastāvu.
46. Praksē iespējams, ka valsts tiesībās paredzētās pierādījumu iegūšanas metodes ir tikpat iedarbīgas, pat iedarbīgākas nekā Regulā Nr. 1206/2001 paredzētās. No Komisijas 2007. gada 5. decembra ziņojuma, kurā tā apkopoja Regulas Nr. 1206/2001 piemērošanu (31), izriet, ka saskaņā ar veikto empīrisko pētījumu (32) daudzos gadījumos lūgumi veikt pierādījumu iegūšanu saskaņā ar minēto regulu tika izpildīti ilgākā termiņā, nekā paredzēts 10. panta 1. punktā, proti, 90 dienās pēc pieprasījuma saņemšanas, un dažkārt tas pat sasniedza 6 mēnešus un vairāk. Šādos apstākļos ir saprotams, ka notiek tā, ka dalībvalsts tiesa izvēlas metodi, kurai nav nepieciešami starpnieki, piemēram, tiešu liecinieka uzaicināšanu ierasties tiesā liecību sniegšanai, lai nodrošinātu tiesvedības, ko tā īsteno, ātrumu un efektivitāti.
47. Es precizēšu, ka šāda tās noteikumu interpretācija nekādā veidā nemazina minētās regulas lietderīgo iedarbību, ņemot vērā to, ka tās nodoms nav regulēt visas situācijas, kurās pierādījumi atrodas citā dalībvalstī, bet gan tikai tādu situāciju, kad tiesa, kura cenšas pierādījumus iegūt, konstatē, ka tai nepieciešama citas dalībvalsts iestāžu palīdzība. Šādā gadījumā tiesai jāizvēlas starp tiešo pierādījumu iegūšanas veidu, kura trūkums ir tas, ka jāpaļaujas uz to, ka tiesa, kas saņem pieprasījumu, pienācīgi to izdarīs un ka līdz ar to liecinieku nenopratinās tā tiesa, kurai jāpieņem nolēmums (33), un tiešo pierādījumu iegūšanas veidu, kam nepieciešama tās dalībvalsts atļauja, kurā atrodas iegūstamie pierādījumi (34), un kas liedz tiesai iespēju piemērot piespiedu līdzekļus (35). Ekskluzīva Regulas Nr. 1206/2001 piemērošana vismaz potenciāli var izraisīt situāciju, ka to liecinieku nopratināšanas kvalitāte, kuri atrodas ārpus valsts teritorijas, varētu būt zemāka salīdzinājumā ar situāciju, ja regulas nebūtu. To nevar uzskatīt par apmierinošu attiecībā uz šajā regulā noteikto mērķi atvieglot pierādījumu iegūšanu.
48. Ņemot vērā šos faktorus, man šķiet, ka Eiropas likumdevēja nodoms nebija tāds, ka Regulā Nr. 1206/2001 paredzēto tiesu sadarbības metožu piemērošana tiktu sistemātiski prasīta tad, kad dalībvalsts tiesa vēlas iegūt pierādījumus, kuriem ir saistība ar citu dalībvalsti. Tas man šķiet obligāti tikai gadījumā – kas nav pamatlietas gadījums –, kad pierādījumu vākšana jāveic ārpus tās dalībvalsts teritorijas, kurā atrodas attiecīgā tiesa. Praksē man šķiet piemēroti, lai minētā tiesa varētu attiecībā uz katru gadījumu pareizas tiesvedības interesēs izvērtēt, kura no metodēm – vai tā, kas izriet no valsts tiesību aktiem, vai tā, kas izriet no Savienības tiesību aktiem, – būs visefektīvākā, lai iegūtu pierādījumus, kuri tai nepieciešami, lai iztiesātu lietu.
49. Izklāstījis apsvērumus, kuri ir pamats tam, ka es, tāpat kā iesaistītās dalībvalstis un Komisija, uzskatu, ka Regulā Nr. 1206/2001 paredzētās sadarbības metodes dalībvalsts tiesai, kura vēlas veikt liecinieka nopratināšanu, kurš dzīvo citā dalībvalstī, ir jāpiemēro tikai tad, ja šī tiesa vēlas, lai viņš tiktu nopratināts šajā pēdējā minētajā dalībvalstī, piemērojot vienu vai otru minēto metodi, bet nevis tad, ja tiesa uzskata, ka ir vēlamāk, ka liecinieks ierodas tās teritorijā, lai viņu tur nopratinātu, es tagad pievienošos konkrētajām tās interpretācijas sekām, kas piedāvātas Tiesai attiecībā uz diviem īpašajiem gadījumiem, kas minēti saistībā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.
C – Par divām īpašām problēmām saistībā ar liecinieka nopratināšanu
1) Tāda liecinieka nopratināšana, kurš atsakās liecināt
50. Saskaņā ar prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa tieši neuzdod Tiesai jautājumu par to, vai dalībvalsts tiesa attiecībā uz liecinieku, kurš dzīvo citā dalībvalstī un kurš neierodas tiesā, varētu piemērot piespiedu līdzekļus (36) vai nelabvēlīgus pasākumus (37).
51. Tomēr šīs problēmas izriet no lēmuma uzdot prejudiciālo jautājumu pamatojuma, jo Hoge Raad der Nederlanden precizē, ka tā uzskata, ka “Regula Nr. 1206/2001 nav pretrunā [..] Nīderlandes tiesas pilnvarām izsaukt uz tiesu liecinieku, kurš dzīvo citā dalībvalstī, neliedz arī tiesai noteikt lieciniekam, kurš neierodas uz tiesu, valsts procesuālajās tiesībās paredzētās sekas” (38).
52. Iesākumam es konstatēšu, ka minētie jautājumi neattiecas uz situāciju, kas, protams, praksē sastopama biežāk, kad liecinieks, kurš dzīvo citā dalībvalstī, labprātīgi piekrīt ierasties, lai sniegtu liecību tiesā, kas viņu ir uzaicinājusi ierasties. Tā kā tādā gadījumā piedalīšanās pierādījumu iegūšanā ir brīvprātīga, šajā gadījumā nav jāpiemēro Regulā Nr. 1206/2001 paredzētie tiesu sadarbības mehānismi.
53. Tomēr gadījumā, kad liecinieks bez likumīga iemesla (39) atsakās no nopratināšanas kompetentajā tiesā un ja tā nemaina savu nodomu viņu nopratināt, jānošķir divi gadījumi.
54. Pirmkārt, ja, kā to šajā pamatlietā vēlējās darīt Nīderlandes tiesa, kompetentā tiesa vēlas nopratināt dalībvalstī, kurā tā atrodas, liecinieku, kura domicils ir citā dalībvalstī, šādā gadījumā tā piespiedu līdzekļus pret ieinteresēto personu var piemērot tikai tajās robežās, kas izriet no starptautisko publisko tiesību normām (40). Ņemot vērā debates tiesas sēdē, man šķiet, ka visas dalībvalstis, kas iestājušās lietā, piekrīt viedoklim, ka nav iespējams piemērot šādus līdzekļus pret liecinieku, kurš atrodas ārpus valsts teritorijas, izņemot īpašus gadījumus (41), vai, ja to atļauj divpusējs vai daudzpusējs nolīgums, kas saista abas attiecīgās dalībvalstis.
55. Savienības tiesībās to pašreizējā stadijā nav normu, kas regulētu šo jautājumu. Tomēr Savienības tiesību vispārējie principi, piemēram, samērīguma princips, ierobežo dalībvalstu rīcības brīvību šajā jomā.
56. Otrkārt, ja šāda liecinieka nopratināšanai jānotiek tās dalībvalsts teritorijā, kurā viņš dzīvo, jo attiecīgā persona atsakās ierasties citas dalībvalsts tiesā, kura no tā neatsakās, šai tiesai, kā es norādīju iepriekš, būtu pienākums izmantot vienu no pierādījumu iegūšanas veidiem – tiešo vai netiešo –, kas ir paredzēti Regulā Nr. 1206/2001.
57. Gadījumā, ja minētā tiesa vēlētos pati iegūt pierādījumus, izmantojot t.s. “tiešo” metodi, tā saskaņā ar minētās regulas 17. panta 2. punktu to var darīt tikai “brīvprātīgi” un “nepiemērojot piespiedu līdzekļus”, kas izslēdz, ka liecinieku varētu piespiest ierasties uz tiešo nopratināšanu, izņemot, ja attiecīgās dalībvalstis ir noslēgušas sadarbības nolīgumus.
58. Turpretī gadījumā, ja pierādījumu vākšana būtu deleģēta tās dalībvalsts tiesai, kurā dzīvo liecinieks, šīs pašas regulas 13. pants dod tiesības “tiesai, kas saņem pieprasījumu, gadījumos, kas paredzēti tās tiesas, kas saņem pieprasījumu, dalībvalsts tiesību aktos, piemēro[t] atbilstošus piespiedu līdzekļus, lai izpildītu lūgumu, kuru šajā sakarā iesniegušas tās valsts iestādes vai viena no pusēm”. Tomēr man šķiet, ka lēmums attiecībā uz nepaklausīgo liecinieku piemērot vietējos tiesību aktos atļautu piespiedu līdzekli nav jāpieņem tiesai, kura izskata lietu pēc būtības, bet gan tiesai, kura saņem pieprasījumu, ir jāizvērtē, vai tas ir “nepieciešams” 13. panta in limine izpratnē (42). Turklāt, tā kā nav nekādu sankciju par atteikšanos īstenot šo piespiedu līdzekli, tam var nebūt konkrētu seku, kas norāda uz vienu no tās sistēmas ierobežojumiem, kura ieviesta ar Regulu Nr. 1206/2001.
59. Vēl viens īpašs liecinieka nopratināšanas gadījums – kā pamatlietā – ir tad, kad attiecīgā persona ir arī pamatlietas puse.
2) Liecinieka – lietas puses nopratināšana
60. Atbilstoši atrisināmajiem jautājumiem, ko tā iesniedza personām, kas iestājas lietā, Tiesa plānoja novērtēt, vai, sniedzot atbildi uz prejudiciālo jautājumu, ir vai nav noteicoši, ka liecinieks ir arī puse lietā vai viņš ir trešā persona strīdā.
61. Šajā ziņā dalībvalstīm, kuras izteica mutvārdu apsvērumus, tika lūgts precizēt, vai tas, ka atbildē uz prejudiciālo jautājumu tiek ieviests šāds nodalījums, ietekmētu valsts procesuālās normas, kas ir spēkā šo valstu teritorijās.
62. Man šķiet, ka nav jāizsakās par šo punktu, lai atbildētu uz uzdoto prejudiciālo jautājumu, jo iesniedzējtiesa pat netieši nav formulējusi lūgumu šajā nozīmē. Tomēr, tā kā pamatlietas dalībnieki un dalībvalstis, kas iestājušās lietā, tika aicināti tiesas sēdē to apspriest, es vēlētos izteikt dažas pārdomas par šo tēmu.
63. Es norādīšu, ka Regulā Nr. 1206/2001 nav paredzēta atšķirīga attieksme atkarībā no to personu statusa, kuras tiek nopratinātas kā liecinieki, atkarībā no tā, vai viņi ir vai nav puses pamatlietā. Minētās regulas 11. pantā attiecībā uz netiešo pierādījumu iegūšanas metodi min tikai iespējamo vienas puses personīgo klātbūtni vai līdzdalību vai tās pārstāvja klātbūtni un līdzdalību, ja tiesa, kas saņem pieprasījumu, veic tādu pierādījumu iegūšanas pasākumu kā liecinieka nopratināšana, ņemot vērā, ka šis liecinieks varētu būt trešā persona vai pretējā puse, jo tekstā tas netiek nodalīts.
64. Pēc manām domām, ja nopratināmais liecinieks ir puse lietā un piekrīt šajā ziņā ierasties citas dalībvalsts tiesā, Regulai Nr. 1206/2001 nav jāiejaucas un nopratināšana var notikt, ja to atļauj lex fori. Šāda liecinieka atteikšanās vai atturēšanās no ierašanās tās valsts teritorijā, kurā atrodas tiesa, gadījumā valsts tiesību aktos jānosaka, kādus konkrētos secinājumus attiecīgā tiesa var izdarīt attiecībā uz šādu izturēšanos, ja šajos tiesību aktos ir atļauts nopratināt lietas pusi kā liecinieku.
65. Es atgādināšu, ka no starptautisko tiesību viedokļa tāda liecinieka, kurš ir puse lietā, situācija atšķiras no tāda liecinieka situācijas, kurš nav puse lietā, tajā nozīmē, ka attiecīgās tiesas starptautiskā kompetence paplašina šīs tiesas varu un tātad tās pilnvaras piemērot attiecībā uz pusēm lietā piespiedu līdzekļus, piemēram, naudas sodu (43), pat ja tās dzīvo ārvalstīs, kas neattiecas uz pārējiem lieciniekiem.
66. Turpretī, ja minētā tiesa vēlētos panākt vienas puses noklausīšanos liecinieka statusā tās dalībvalsts teritorijā, kurā dzīvo šī persona, to nopratinot pašai vai lūdzot to izdarīt šīs valsts tiesai, būtu jāpiemēro viens no sadarbības instrumentiem, kas paredzēti Regulā Nr. 1206/2001, lai veiktu šādu pārrobežu pierādījumu iegūšanu, iespējams, piemērojot piespiedu līdzekļus, kas atļauti ar šīs regulas 13. pantu, tādā pašā veidā kā tad, ja liecinieks būtu trešā persona strīdā.
V – Secinājumi
67. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es piedāvāju Tiesai uz Hoge Raad de Nederlanden uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:
Padomes 2001. gada 28. maija Regula (EK) Nr. 1206/2001 par sadarbību starp dalībvalstīm pierādījumu iegūšanā civillietās un komerclietās, un it īpaši tās 1. panta 1. punkts, jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalsts tiesai, kura vēlas nopratināt liecinieku, kurš dzīvo citā dalībvalstī par strīdu, kas attiecas uz šo jomu, ir pienākums piemērot šajā regulā paredzētās vienkāršotās tiesu sadarbības metodes tikai tad, ja tā nolemj veikt pierādījumu iegūšanu, lūdzot vai nu šīs citas dalībvalsts kompetentās tiesas palīdzību, vai lūdzot atļauju tieši veikt pierādījumu iegūšanu šīs dalībvalsts teritorijā. Turpretī gadījumos, ja, kā pamatlietā, tiesa vēlas tās dalībvalsts teritorijā, kurā tā atrodas, nopratināt liecinieku, kurš dzīvo citā dalībvalstī, tai ir iespēja piemērot metodes, kas paredzētas tās valsts procesuālajās tiesībās, piemēram, izsaukt liecinieku uz tiesu, ja tā uzskata, ka šīs metodes attiecīgajā gadījumā būs pietiekami efektīvas.
1 – Oriģinālvaloda – franču.
2 – OV L 174, 1. lpp.
3 – Šajos secinājumos atbilstoši Regulas Nr. 1206/2001 1. panta 3. punktam jēdziens “dalībvalsts” attiecas uz Eiropas Savienības dalībvalstīm, izņemot Dānijas Karalisti.
4 – OV L 160, 37. lpp.
5 – Es precizēju, ka lēmumā par prejudiciālā jautājuma uzdošanu burtiski pārņem tikai WBR 176. panta 1. punktu redakcijā, kura izriet no 2004. gada 26. maija likuma (Stb. 2004, Nr. 258), un ka pārējie turpmāk minētie izvilkumi no WBR ņemti no Tiesai iesniegtajiem apsvērumiem nīderlandiešu valodā, kuru tulkojums nav oficiāls.
6 – Hendrikus Cornelis Kortekaas, Kortekaas Entertainment Marketing BV, Kortekaas Pensioen BV, Dirk Robbard De Kat, Johannes Hendrikus Visch, Euphemia Joanna Bökkerink un Laminco GLD N-A.
7 – Fortis NV pamattiesvedības laikā pārveidots par Ageas NV.
8 – Maurice Robert Josse Marie Ghislain Lippens, Gilbert Georges Henri Mittler un Jean Paul François Caroline Votron.
9 – Šajā 5. preambulas apsvērumā ir iekļauta standarta atsauce uz subsidiaritātes un samērīguma principu atbilstoši LES 5. panta 3. punktam.
10 – Skat. Regulas Nr. 1206/2001 preambulas 6. apsvērumu un 21. panta 1. punktu.
11 – Iesniedzējtiesa min 1987. gada 15. jūnija spriedumu lietā Aérospatiale (ILM 1987, 1021.–1045. lpp.; 482 U.S. 522, 1987), kurā minētā tiesa nolēma, ka šajā konvencijā paredzētās procedūras pierādījumu iegūšanai citā līgumslēdzējā valstī nav ne izslēdzošas, ne obligātas, bet gan procedūras, kuras ASV tiesas var izvēlēties.
12 – Tā atsaucas uz 2005. gada 28. aprīļa sprieduma lietā C‑104/03 St.Paul Dairy (Recueil, I‑3481. lpp.) 23. punktu. Sākot ar šo posmu, es norādu, ka minētais spriedums attiecas nevis uz Regulas Nr. 1206/2001 interpretāciju, bet gan uz Briselē 1968. gada 27. septembrī parakstīto Konvenciju par jurisdikciju un tiesas spriedumu izpildi civillietās un komerclietās, kas grozīta ar konvencijām saistībā ar jaunu dalībvalstu pievienošanos (turpmāk tekstā – “Briseles konvencija”).
13 – Regulas Nr. 1206/2001 preambulas 7. apsvērums.
14 – Tik tiešām, saskaņā ar šīs regulas 1. panta 2. punktu to piemēro gan jau uzsāktās tiesvedībās pēc būtības, kā šajā pamatlietā, kā arī tiesvedībās, kuras ir tikai paredzētas.
15 – Skat. ģenerāladvokātes J. Kokotes [J. Kokott] secinājumus lietā C‑175/06 Tedesco (Krājums, I‑7929. lpp., 40. un nākamie punkti), kurā tika pieņemts 2007. gada 27. septembra rīkojums.
16 – Regulas Nr. 1206/2001 4. panta 1. punkta e) apakšpunktā skaidri minēta “personas nopratināšana”, kas ir formulējums, kurš ir pietiekami plašs, lai aptvertu arī tāda liecinieka nopratināšanu, kurš ir arī pamatlietas puse. Atbilstoši “Praktiskā ceļveža pierādījumu iegūšanas regulas piemērošanai” 8. punktam, ko sagatavojuši Komisijas dienesti, apspriežoties ar Eiropas Tiesiskās sadarbības tīklu civillietās un komerclietās (turpmāk tekstā – “Praktiskais ceļvedis”, – šis dokuments ir pieejams internetā šādā adresē: http://ec.europa.eu/civiljustice/evidence/evidence_ec_guide_fr.pdf), – “pierādījuma jēdzienā [..] citstarp iekļauta arī liecinieku, pušu un ekspertu nopratināšana, dokumentu sagatavošana, pārbaudes, faktu konstatēšana, apspriešanās ar ģimenes lietu vai bērnu labklājības speciālistiem”.
17 – Skat. minētās regulas preambulas 2. apsvērumu.
18 – Skat. definīcijas, kas sniegtas Regulas Nr. 1206/2001 2. panta 1. punktā.
19 – Ar minētās regulas 17. panta 3. punktu tiesai, kas iesniedz pieprasījumu, ir atļauts norīkot tiesas pārstāvi vai jebkuru citu personu, piemēram, ekspertu, vai atbilstoši iepriekš minētajam “Praktiskajam ceļvedim” pat konsulārā vai diplomātiskā dienesta pārstāvi vai ministrijas ierēdni atbilstoši tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā darbojas šī tiesa.
20 – Attiecībā uz centrālās institūcijas un/vai tās dalībvalsts, kurā jāiegūst pierādījumi, kompetentās iestādes uzdevumiem skat Regulas Nr. 1206/2001 3. panta 1. un 3. punktu.
21 – Es turpinājumā (skat. 50. punktu) aplūkošu šo divu jēdzienu saturu.
22 – Iepriekš minētais spriedums, kura 23. punktā ir teikts:
“Turklāt lūgums veikt liecinieku nopratināšanu tādos apstākļos kā pamatlietā var tikt izmantots, lai apietu noteikumus, kas ar vienādām garantijām un sekām attiecībā uz visām personām regulē, kā izpildāms kādas dalībvalsts tiesā izteikts lūgums veikt pierādījumu savākšanas pasākumus citā dalībvalstī (skat. Regulu [Nr. 1206/2001]).”
23 – 2010. gada 22. decembra spriedums lietā C‑491/10 PPU (Krājumā vēl nav publicēts) par Padomes 2003. gada 27. novembra Regulas (EK) Nr. 2201/2003 par jurisdikciju, spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu (OV L 338, 1. lpp., turpmāk tekstā – “Briseles regula IIa”) interpretāciju. Šā sprieduma 67. punktā ir norādīts, ka, ja dalībvalsts tiesa nolemj veikt bērna uzklausīšanu, tai iespēju robežās un ievērojot bērna primārās intereses, ir jābūt pieejamiem “visiem līdzekļiem, kas ir tās rīcībā saskaņā ar tās valsts tiesībām, kā arī saskaņā ar pārrobežu tiesiskās sadarbības instrumentiem, pie kuriem vajadzības gadījumā pieder Regulā Nr. 1206/2001 paredzētie līdzekļi”.
24 – Pretēji Regulai Nr. 1206/2001 Briseles konvencijas un Briseles regulas IIa mērķis ir to dalībvalstu noteikumu vienādošana, kuri ietilpst to attiecīgajās piemērošanas jomās, skaidri aizliedzot pārējo valsts noteikumu piemērošanu, it īpaši attiecībā uz pārrobežu kompetenci (skat. minētās konvencijas 3. pantu un Briseles regulas IIa 6. pantu). Turklāt Regulā Nr. 1206/2001 ir iekļautas procedūras, kas attiecas uz jautājumiem, kuri izslēgti no šiem instrumentiem (skat. minētās konvencijas I daļu un Briseles regulas IIa 1. panta 3. punktu).
25 – Atgādinu, ka attiecībā uz iepriekš minēto lietu Tedesco, saistībā ar kuru Tiesai pirmo reizi tika uzdots jautājums par Regulas Nr. 1206/2001 interpretāciju, tika pieņemts rīkojums par lietas izslēgšanu [no Tiesas reģistra].
26 – 2011. gada 17. februāra spriedums lietā C‑283/09 Weryński (Krājumā vēl nav publicēts) par minētās regulas 14. un 18. panta interpretāciju, kas, protams, attiecas uz liecinieka nopratināšanu, bet kurā ir tikai nospriests, ka tiesai, kas iesniedz pieprasījumu, nav nedz jāiemaksā tiesai, kura saņem pieprasījumu, avanss par izdevumu summu saistībā ar nopratināto liecinieku, nedz arī jāatlīdzina šie izdevumi.
27 – Vārdu izcēlums mans. Šis formulējums jau bija ierakstīts Regulas Nr. 1206/2001 sākotnējā projektā (skat.: Sagatavošanas akti, Vācijas Federatīvās Republikas iniciatīva, lai pieņemtu Padomes regulu par dalībvalstu tiesu sadarbību pierādījumu iegūšanai civillietās un komerclietās (2000/C 314/01)).
28 – Ģenerāladvokāte J. Kokote [J. Kokott] iepriekš minēto secinājumu lietā Tedesco 43. punktā sistēmu, kas ieviesta ar Regulu Nr. 1206/2001, nodēvēja par “tiesu savstarpējās palīdzības vienkāršotu mehānismu”.
29 – Nostāja, kas jātuvina tai, ko Tiesa ir pieņēmusi iepriekš minētā sprieduma lietā Aguirre Zarraga 67. punktā.
30 – Šī precizējuma nebija iepriekš minētās Regulas Nr. 1206/2001 sākotnējā projektā.
31 – Komisijas ziņojuma Padomei, Eiropas Parlamentam un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai par Regulu Nr. 1206/2001 (COM(2007) 769, galīgā redakcija, 2.1. punkts). Komisija norāda, ka “regula ir vienkāršojusi un paātrinājusi pierādījumu iegūšanu [..]. Apjoms, kādā tas panākts, ir ievērojami atšķirīgs dažādās dalībvalstīs (2.12. punkts).
32 – Pētījums par Regulas Nr. 1206/2001 piemērošanu, kuru īstenojuši 11 000 profesionāļu 24 dalībvalstīs, kurās piemēro šo regulu, un kura 2007. gada apkopojums atrodams šādā adresē: http://ec.europa.eu/civiljustice/publications/docs/final_report_ec_1206_2001_a_09032007.pdf.
33 – Uzdodamos jautājumus atbilstoši Regulas Nr. 1206/2001 4. panta 1. punktam parasti savā pieprasījumā iegūt pierādījumus formulē tiesa, kas iesniedz pieprasījumu. Turklāt atbilstoši minētās regulas 12. panta 1. punktam šādas tiesas pārstāvim, protams, ir tiesības būt klāt pierādījumu iegūšanā. Tomēr viņš pats var interaktīvi un improvizētā veidā nopratināt liecinieku tikai tad, ja tiesa, kas saņem pieprasījumu, tam piekrīt (skat. iepriekš minēto “Praktisko ceļvedi”, 14. un 57. punkts).
34 – Taisnība, ka atbilstoši Regulas Nr. 1206/2001 17. panta 5. punktam atteikuma pamatojumi ir ierobežoti. Tomēr, pat ja tiešā izpilde tiek atļauta, ir iespējams, ka dalībvalsts tiesa, kura saņem pieprasījumu, kontrolē liecinieka nopratināšanu un piedalās tās norisē, piemērojot minētā panta 4. punkta otro daļu.
35 – No iepriekš minētā pētījuma par Regulas Nr. 1206/2001 piemērošanu izriet, ka praksē neiespējamība šajā kontekstā izmantot piespiedu līdzekļus var ievērojami ierobežot to gadījumu skaitu, kuros šī metode ir lietderīga (95. lpp., 4.1.11.1.2. punkts).
36 – Lai piespiestu kādu personu ierasties liecināt, civillietu tiesa vai komerctiesa varētu piemērot finansiālu spiedienu (soda naudu vai citu sodu) vai pat veikt aizturēšanas pasākumu, ja to atļauj lex fori.
37 – Tiesa, kas iztiesā lietu pēc būtības, no personas atteikuma ierasties liecināt var secināt, ka fakti, par kuriem personai vajadzēja liecināt, nav noskaidroti, kas pusi, kurai šai liecībai bija jābūt labvēlīgai, nostāda nelabvēlīgā situācijā.
38 – Attiecībā uz Nīderlandes tiesībām skat. WBR 164. panta 3. punktu.
39 – Es izslēdzu gadījumus, kas paredzēti Regulas Nr. 1206/2001 14. panta 1. punktā, kad personai aizliegts vai tā atbrīvota no liecināšanas vai nu atbilstoši likumam (piemēram, pret savu laulāto), vai saistībā ar nepārvaramu varu (piemēram, veselības stāvoklis, kas pārvietošanos padara neiespējamu).
40 – Skat. 19. un nākamos punktus ģenerāladvokāta Darmona [Darmon] secinājumos, kas sniegti 1988. gada 25. maijā apvienotajās lietās 89/85, 104/85, 114/85, 116/85, 117/85 un no 125/85 līdz 129/85 Ahlström Osakeyhtiö u.c./Komisija (1988. gada 27. septembra spriedums, Recueil, 5193. lpp.).
41 – Tiesas sēdes laikā Vācijas valdība apgalvoja, ka Vācijas tiesa varētu Vācijas valstspiederīgajam, kurš dzīvo ārzemēs, noteikt visus pienākumus un darbības, kas paredzēti Vācijas valsts tiesībās. Tā norādīja, ka tas izrietot no dalībvalsts suverēnās publiskās varas, kas tai ir attiecībā uz tās valstspiederīgajiem, jo personīgā saikne, kas izriet no pilsonības, turpina pastāvēt pat tad, ja persona dzīvo ārvalstī. Tā piebilda, ka Vācijas tiesa, kas uzaicinājusi šādu valstspiederīgo ierasties tiesā, var viņam draudēt ar piespiedu līdzekļiem, ja viņš tiesā neierodas, un, izņemot likumīgu iemeslu gadījumā, viņam noteikt soda naudu vai pat cietumsodu, precizējot, ka piespiedu līdzekļi ir izpildāmi tikai Vācijas teritorijā.
42 – Tomēr – tāpat kā attiecībā uz pieprasījuma veikt pierādījumu savākšanu noraidījumu – noraidījumam piemērot piespiedu līdzekli būtu jābūt īpašam gadījumam, jo Regulas Nr. 1206/2001 mērķis ir vienkāršot pierādījumu iegūšanu starp dalībvalstīm.
43 – Tomēr Regulā Nr. 1206/2001 paredzētā tiesa, kas izlemj civillietu vai komerclietu, nevar izmantot valsts varu ārpus tās dalībvalsts teritorijas, kurā tā atrodas, īstenojot materiālus aktus, kuriem nepieciešama valsts piespiedu spēka izmantošana, tādus kā citā dalībvalstī dzīvojošas lietas puses atvešana ar policijas palīdzību, lai to piespiestu ierasties liecināt.