ĢENERĀLADVOKĀTA NĪLO JĒSKINENA [NIILO JÄÄSKINEN] SECINĀJUMI,
sniegti 2012. gada 7. jūnijā (1)
Lieta C‑136/11
Westbahn Management GmbH
pret
ÖBB-Infrastruktur AG
(Schienen-Control Kommission (Austrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Dzelzceļa transports – Jēdziens “tiesa” – Dzelzceļa infrastruktūras pārvaldītāja pienākums laikus sniegt dzelzceļa uzņēmumiem informāciju par vilcienu satiksmi un īpaši par savienojumu pakalpojumu kavēšanos un atcelšanu – Direktīvā 2001/14/EK paredzētie dzelzceļa infrastruktūras pārvaldītāju pienākumi – Regulā (EK) Nr. 1371/2007 paredzētie dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu pienākumi – Direktīva 91/440/EEK – Direktīva 2001/16/EK – Direktīva 95/46/EK
I – Ievads
1. Schienen-Control Kommission, kas ir Austrijas administratīvā tiesa, kura izskata strīdus liberalizētajā dzelzceļa pārvadājumu sektorā, ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu vēlas noskaidrot, kāda informācija dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem ir jāsniedz pasažieriem atbilstoši Regulas (EK) Nr. 1371/2007 (2) 8. panta 2. punktam un II pielikuma II daļai. Konkrētāk, jautājums ir par to, vai pasažieriem ir tiesības saņemt “ziņas reālā laikā” par vilcienu kustības sarakstiem, kas ietver atjauninātu informāciju par savienojumu pakalpojumu kavēšanos un atcelšanu Austrijas dzelzceļa tīklā jebkura maršruta ietvaros attiecībā uz jebkuru pārvadātāju, vai tomēr 8. panta 2. punktā ir paredzēta vienīgi informācija par publicēto kustības sarakstu un kavēšanos un atcelšanu attiecībā tikai uz to pārvadātāju, kura pakalpojumus attiecīgais pasažieris izmanto.
2. Ja Regulas (EK) Nr. 1371/2007 8. panta 2. punkts ietver iepriekšminētos “reālā laika datus”, valsts tiesa vēl vēlētos uzzināt, vai pastāv saikne starp šo pienākumu un pienākumiem, kas dzelzceļa infrastruktūras pārvaldītājiem ir paredzēti Direktīvas 2001/14/EK (3) 5. panta un II pielikumā. Šis jautājums ir radies apstākļos, kad “reālā laika dati”, kurus dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums vēlas sniegt pasažieriem, ir pieejami dzelzceļa infrastruktūras pārvaldītājam, tomēr tas atsakās tos sniegt attiecīgajam uzņēmumam.
3. Strīda jauninājums ir faktā, ka šī ir pirmā reize, kad Tiesai ir radusies iespēja sniegt vadlīnijas Regulas Nr. 1371/2007 interpretācijai (4). Šī ir arī pirmā reize, kad Tiesai tiek lūgts pieņemt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu no Schienen-Control Kommission. Tāpēc tas rada iepriekš izlemjamu jautājumu, kaut arī tiesvedības ietvaros netika apstrīdēts, vai Schienen-Control Kommission ir “tiesa” LESD 267. panta izpratnē un tādējādi – vai lūgums ir pieņemams.
II – Atbilstošās tiesību normas
A – Savienības tiesības
4. Direktīvas 91/440 par Kopienas dzelzceļa attīstību, kas grozīta ar Direktīvu 2001/12/EK (5), 6. panta 3. punktā ir noteikts:
“Dalībvalstis veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka II pielikumā iekļautās funkcijas, kuras nosaka taisnīgu un nediskriminējošu piekļūšanu infrastruktūrai, uztic iestādēm vai sabiedrībām, kas pašas nesniedz nekādus dzelzceļa pārvadājumu pakalpojumus. Neatkarīgi no organizatoriskajām struktūrām jāpierāda, ka šis mērķis ir sasniegts.
Dalībvalstis tomēr var uzdot dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem vai jebkurai citai iestādei iekasēt maksājumus un uzņemties atbildību par dzelzceļa infrastruktūras pārvaldīšanu, piemēram, investīcijām, uzturēšanu un finansēšanu.”
5. Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra Direktīvas 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (6) 1. panta 1. punkts, kura nosaukums ir “Direktīvas mērķis”, ir šāds:
“Saskaņā ar šo direktīvu dalībvalstis aizsargā fizisku personu pamattiesības un brīvības un jo īpaši viņu tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību attiecībā uz personas datu apstrādi.”
6. Direktīvas 2001/14 preambulas pirmais apsvērums ir šāds:
“Kopienas dzelzceļa nozares lielāka integrācija ir būtisks elements iekšējā tirgus izveidē un virzībā uz pastāvīgas mobilitātes sasniegšanu.”
7. Direktīvas 2001/14 5. panta, kura nosaukums ir “Pakalpojumi”, 1. punktā ir paredzēts:
“Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem ir tiesības bez diskriminācijas saņemt minimālo piekļuves pakalpojumu kompleksu un sliežu ceļa piekļuvi apkalpes iekārtām, kā aprakstīts II pielikumā. To pakalpojumu sniegšanu, kas minēti II pielikuma 2. punktā, veic bez diskriminācijas, un dzelzceļa pārvadājumu uzņēmuma pieprasījumu var noraidīt vienīgi tad, ja tirgū ir atbilstīgas alternatīvas. Ja pakalpojumus piedāvā vairāki infrastruktūras pārvaldītāji, tad “galvenās infrastruktūras” nodrošinātājs pieliek visas saprātīgās pūles, lai veicinātu šo pakalpojumu sniegšanu.”
8. Direktīvas 2001/14/EK II pielikuma sadaļā “Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem sniedzamie pakalpojumi” ir noteikts:
“1. Minimālais piekļuves pakalpojumu komplekss ietver:
[..]
d) vilcienu kustības kontroli, ieskaitot signalizēšanu, regulēšanu, dispečera pakalpojumus un paziņojumus un informāciju par vilcienu kustību;
e) visu pārējo informāciju, kas nepieciešama, lai ieviestu vai sniegtu pakalpojumu, kam iedalīta jauda.
[..]”
9. Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 17. jūnija Direktīvas 2008/57/EK par dzelzceļa sistēmas savstarpēju izmantojamību Kopienā (7) 1. pants ar nosaukumu “Mērķis un darbības joma” ir šāds:
“1. Šajā direktīvā ir noteikti nosacījumi, kas jāievēro, lai nodrošinātu dzelzceļu sistēmas savstarpēju izmantojamību Kopienā tā, lai būtu ievērotas Direktīvas 2004/49/EK prasības. Šie nosacījumi attiecas uz šīs sistēmas daļu projektēšanu, būvi, ekspluatāciju, modernizāciju, atjaunošanu, darbību un apkopi, kā arī uz tās ekspluatācijā un apkopē iesaistītā personāla profesionālo kvalifikāciju un veselības un drošības nosacījumiem.
2. Ņemot vērā šo mērķi, jānosaka optimālais līmenis tehnisko normu saskaņošanai un jārada iespējas:
a) atvieglot, uzlabot un attīstīt starptautiskus dzelzceļa pārvadājumus Eiropas Savienībā un saistībā ar trešām valstīm;
[..]
c) veicināt dzelzceļu sistēmas savstarpēju izmantojamību Kopienā.”
10. Regulas Nr. 1371/2007 par dzelzceļa pasažieru tiesībām un pienākumiem preambulas 1.–5., 7.–9. un 21. apsvērumi ir šādi:
“(1) Īstenojot kopējo transporta politiku, ir svarīgi nodrošināt dzelzceļa pasažieru tiesības un uzlabot kvalitāti un efektivitāti dzelzceļa pasažieru pārvadājumiem starp dalībvalstīm, lai palīdzētu palielināt dzelzceļa pārvadājumu daļu attiecībā pret citiem pārvadājumu veidiem.
(2) Komisijas Paziņojumā “Patērētāju aizsardzības politikas stratēģija 2002.–2006. gadam” ir noteikts mērķis sasniegt augstu patērētāju aizsardzības līmeni transporta jomā saskaņā ar Līguma 153. panta 2. punktu.
(3) Ņemot vērā to, ka dzelzceļa pasažieris ir pārvadājuma līguma vājākā puse, pasažieru tiesības šajā ziņā būtu jāaizsargā.
(4) Dzelzceļa pārvadājumu pakalpojumu izmantotāju tiesības ietver tiesības saņemt informāciju par pakalpojumu gan pirms brauciena, gan tā laikā. Ja vien iespējams, dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem un biļešu pārdevējiem būtu jāsniedz šī informācija pirms brauciena un cik drīz vien iespējams.
(5) Sīkāk izstrādātas prasības attiecībā uz ceļojuma informācijas sniegšanu tiks izklāstītas savstarpējas izmantojamības tehniskajās specifikācijās (TSI), kas minētas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2001/16/EK (2001. gada 19. marts) par parasto dzelzceļu sistēmas savstarpēju izmantojamību.
[..]
(7) Ja vien iespējams, dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem būtu jāsadarbojas, nodrošinot tranzīta biļetes, lai atvieglinātu starptautisko dzelzceļa pasažieru pāreju no viena operatora pie cita.
(8) Informācijas un biļešu nodrošināšana starptautiskajiem dzelzceļa pasažieriem būtu jāatvieglina, datorsistēmas pielāgojot kopējai specifikācijai.
(9) Turpmāka ceļojuma informācijas un rezervācijas sistēmu īstenošana būtu jāveic saskaņā ar TSI.
[..]
21) Šī regula nedrīkstētu skart Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 95/46/EK (1995. gada 24. oktobris) par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti.”
11. Regulas Nr. 1371/2007 1. panta, kura nosaukums ir “Temats”, a) punktā ir noteikts:
“Ar šo regulu paredz noteikumus par:
a) informāciju, kas jāsniedz dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem, pārvadājumu līgumu noslēgšanu, biļešu pārdošanu un datorizētu dzelzceļa pārvadājumu informācijas un rezervēšanas sistēmu”.
12. Regulas Nr. 1371/2007 8. pantā, kura nosaukums ir “Ceļojuma informācija”, ir paredzēts:
“1. Neskarot 10. pantu, dzelzceļa pakalpojumu uzņēmumi un biļešu pārdevēji, kas piedāvā pārvadājuma līgumus viena vai vairāku dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu vārdā, pēc pieprasījuma sniedz pasažierim vismaz II pielikuma I daļā izklāstīto informāciju par braucieniem, par kuriem attiecīgais dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums piedāvā pārvadājuma līgumu. Biļešu pārdevēji, kas piedāvā pārvadājuma līgumus savā vārdā, un ceļojumu rīkotāji šo informāciju sniedz, ja tā ir pieejama.
2. Brauciena laikā dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi sniedz pasažierim vismaz II pielikuma II daļā izklāstīto informāciju.
3. Šā panta 1. un 2. punktā paredzēto informāciju sniedz visatbilstīgākajā formātā. Šajā sakarā īpaši jāņem vērā to cilvēku vajadzības, kam ir dzirdes un/vai redzes traucējumi.”
13. Regulas Nr. 1371/2007 10. panta, kura nosaukums ir “Ceļojuma informācijas un rezervācijas sistēmas”, 1. punktā ir noteikts:
“Lai sniegtu informāciju un izsniegtu biļetes, kā minēts šajā regulā, dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi un biļešu pārdevēji izmanto DDPIRS, ko izveido, īstenojot šajā pantā minētās procedūras.” (8)
14. Regulas Nr. 1371/2007 18. panta ar nosaukumu “Palīdzība” 1. punkts ir šāds:
“Ja ierašanās vai atiešana ir kavēta, dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums vai stacijas apsaimniekotājs informē pasažierus par stāvokli, kā arī par paredzēto atiešanas un ierašanās laiku, tiklīdz šāda informācija ir pieejama.”
15. Regulas Nr. 1371/2007 II pielikumā ir ietverts minimālās informācijas saraksts, kura jāsniedz dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem un/vai biļešu pārdevējiem. Atbilstoši šim sarakstam informācijā pirms ceļojuma ir jāietver “laika grafiki un nosacījumi visātrākajam braucienam” un “laika grafiki un nosacījumi vislētākajam braucienam”. Ceļojuma laikā sniegtajā informācijā ir jāietilpst informācijai par “vilcienā pieejamajiem pakalpojumiem”, “nākamo pieturu”, “kavēšanos”, “galvenajiem savienojumu pakalpojumiem” un “drošības un drošuma jautājumiem”.
B – Valsts tiesības
16. Eisenbahngesetz (Dzelzceļa likums, turpmāk tekstā – “EisbG”) 54. pantā ir noteikts:
“2. Šī likuma sestās daļas noteikumu mērķis ir nodrošināt Austrijas dzelzceļa līniju ekonomisku un efektīvu izmantošanu
1) dzelzceļa pārvadājumu tirgū izveidojot vienlīdzīgu un funkcionālu konkurenci dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu starpā primārajās un sekundārajās dzelzceļa līnijās, kas savieno citas primārās vai sekundārās dzelzceļa līnijas,
2) veicinot jaunu pārvadājumu uzņēmumu iekļūšanu dzelzceļa pārvadājumu tirgū,
3) nodrošinot piekļuvi dzelzceļa infrastruktūrai,
4) uzturot spēkā konkurenci, raugoties, lai dzelzceļa tīkla lietotājus nelabvēlīgi neskartu dominējošā stāvoklī esošie.”
17. EisbG 58. pantā paredzēts:
“1. Dzelzceļa infrastruktūras uzņēmumam bez jebkādas diskriminācijas tiesību izmantotājiem, lai tie piekļūtu dzelzceļa infrastruktūrai, izņemot pašu piekļuvi, ir jāsniedz šādi pakalpojumi, kas ietilpst minimālo piekļuves pakalpojumu kopumā:
[..]
2) vilcienu kontrole, tostarp [..] informācijas par vilcienu kustību sniegšana un paziņošana;
3) tie komunikācijas un informācijas sistēmas pakalpojumi, kas juridisku, faktisku vai saimniecisku iemeslu dēļ padara neiespējamu tiesību izmantotāju piekļuves tiesību īstenošanu.
[..]
4. Šādus papildpakalpojums dzelzceļa infrastruktūras uzņēmums var sniegt tiesību izmantotājiem, lai tie piekļūtu dzelzceļa infrastruktūrai, taču to sniegšana nav obligāta:
1) piekļuvi telekomunikāciju tīklam, kas nav minēta 1. punkta 3) apakšpunktā;
2) papildu informācijas nodrošināšanu [..].”
III – Strīds pamatlietā un prejudiciālie jautājumi
18. Westbahn Management GmbH (turpmāk tekstā – “Westbahn Management”) vēlas sniegt pasažieru pakalpojumus dzelzceļa pārvadājumu maršrutā Wien Westbahnhof (Vīnes Rietumu stacija) – Salzburg Hauptbahnhof (Zalcburgas Centrālā stacija). Westbahn Management ar Federālās Transporta, inovāciju un tehnoloģiju ministrijas 2009. gada 29. maija lēmumu tika piešķirta atļauja sniegt šos pakalpojumus.
19. ÖBB Holding AG ir vienīgā ÖBB-Infrastruktur AG un ÖBB-Personenverkehr AG kapitāla daļu īpašniece. Pirmā minētā ir lielākā dzelzceļa infrastruktūras pārvaldītāja Austrijā un atbild par lielākās daļas Austrijas dzelzceļa tīklu, tostarp Vīnes-Zalcburgas maršruta pārvaldīšanu. Tā ir arī atbildētāja pamatlietā. ÖBB-Personenverkehr AG ir vadošais uzņēmums pasažieru pārvadāšanas pakalpojumu tirgū Austrijā un bijušais valsts monopoluzņēmums.
20. ÖBB-Infrastruktur AG rīcībā ir reālā laika dati par visiem vilcieniem, kas kursē Austrijas dzelzceļa tīklā, kuru tā pārvalda. Šie reālā laika dati ietver vilciena pašreizējo atrašanās vietu, kā arī ierašanās, caurbraukšanas un atiešanas laikus vilcienu tālākajā kustībā. Tajā ietilpst arī tāda informācija kā neparedzēta kavēšanās un atcelšana.
21. ÖBB-Infrastruktur AG katram dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumam sniedz reālā laika datus par to vilcieniem, bet ne reālā laika datus par citu dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu vilcieniem, kuri darbojas Austrijas dzelzceļu tīklā. Tomēr reālā laika datus par visiem dzelzceļa pārvadātājiem, kuri darbojas tīklā, ÖBB-Infrastruktur AG pārraida uz elektroniskiem ziņojumu dēļiem lielākajās stacijās.
22. Westbahn Management lūdza ÖBB-Infrastruktur AG darīt tai pieejamus citu dzelzceļa pārvadātāju reālā laika datus, lai Westbahn Management nākotnē spētu informēt savus pasažierus par savienojumu pakalpojumu aktuālajiem atiešanas laikiem negaidītu kavēšanos vai atcelšanas sakarā. Ar 2010. gada 22. oktobra vēstuli ÖBB-Infrastruktur AG noraidīja šo lūgumu. Tā norādīja, ka būtībā tā sniedz tikai katram dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumam domātos datus, un ieteica Westbahn Management noslēgt vienošanos ar katru dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu, kurā tie paziņotu, ka piekrīt datu sniegšanai.
23. Tātad šāda vienošanās Westbahn Management un ÖBB-Personenverkehr AG starpā netika panākta, jo pēdējā minētā atteicās noslēgt šādu vienošanos. Ņemot vērā šo, Westbahn Management pret ÖBB-Infrastruktur AG iesniedza sūdzību Schienen-Control Kommission konkurences uzraudzības procedūras ietvaros.
24. Schienen-Control Kommission uzskatīja par nepieciešamu vērsties ar turpmāk izklāstītajiem jautājumiem Eiropas Savienības Tiesā prejudiciāla nolēmuma saņemšanai saskaņā ar LESD 267. pantu:
“1) Vai Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 23. oktobra Regulas (EK) Nr. 1371/2007 par dzelzceļa pasažieru tiesībām un pienākumiem 8. panta 2. punkts, skatot to kopā ar II pielikuma II daļu, ir jāinterpretē tādējādi, ka informācija par galvenajiem savienojumu pakalpojumiem papildus sarakstā paredzētajiem atiešanas laikiem ietver arī paziņojumus par šo savienojumu vilcienu kavēšanos vai atcelšanu?
2) Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, vai Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 26. februāra Direktīvas 2001/14/EK par dzelzceļa infrastruktūras jaudas iedalīšanu un maksas iekasēšanu par dzelzceļa infrastruktūras lietošanu [un drošības sertifikāciju] 5. pants, skatot to kopā ar II pielikumu – Regulas (EK) Nr. 1371/2007 8. panta 2. punkta, skatot to kopā ar II pielikuma II daļu, izpratnē –, ir jāinterpretē tādējādi, ka infrastruktūras pārvaldītājam ir pienākums dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem bez diskriminācijas sniegt citu dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu vilcienu reālā laika datus tiktāl, ciktāl šie vilcieni Regulas (EK) Nr. 1371/2007 II pielikuma II daļas izpratnē ir galvenie savienojumu pakalpojumi?”
25. Westbahn Management, ÖBB-Infrastruktur AG, Polijas valdība un Eiropas Komisija ir iesniegušas savus rakstveida apsvērumus. Visi, izņemot Polijas valdību, piedalījās 2012. gada 21. marta tiesas sēdē.
IV – Analīze
A – Ievada apsvērumi
1) Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamība
26. Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru tā, lai izvērtētu Savienības tiesību jautājumu par to, vai iesniedzējinstitūcija ir tiesa LESD 267. panta izpratnē, orientējas uz virkni aspektu, kā, piemēram, vai iestāde ir izveidota ar likumu, vai tā ir pastāvīga, vai tās pieņemtie nolēmumi ir saistoši, vai procedūra tajā notiek atbilstoši sacīkstes principam, vai tā piemēro tiesību normas, kā arī vai tā ir neatkarīga (9).
27. Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu Schienen-Control Kommission Tiesai ir sniegusi sīku informāciju par tiesību normām, atbilstoši kurām tā ir izveidota, tās sastāvu, lēmumu pieņemšanas procedūru un reglamentu.
28. Schienen-Control Kommission ir tikusi izveidota kā pastāvīga institūcija saskaņā ar federālo likumu, un tās jurisdikcijā, kurai ir obligāts raksturs, ietilpst attiecīgajā federālajā normatīvajā aktā uzskaitīto ar dzelzceļa tirgu saistīto strīdu izskatīšana. Tajā ietilpst trīs locekļi, no kuriem katram ir vietnieks. Priekšsēdētājam un priekšsēdētāja vietniekam ir jābūt Federālās Tieslietu ministrijas ieceltiem tiesnešiem darbam Schienen-Control Kommission. Pārējos locekļus un to vietniekus ieceļ federālā valdība. Locekļi var nebūt Republikas vai federālo zemju valdību ministri vai valsts sekretāri, un tiem ir jābūt neatkarīgiem no jebkādām ar Schienen-Control Kommission darbību saistītām personām.
29. Schienen-Control Kommission ir saistošs Administratīvā procesa kodekss. Schienen-Control Kommission procedūrā piemēro sacīkstes principu, un tā var notikt kā sēde, kurā pieaicina lieciniekus un ekspertus. Schienen-Control Kommission lēmumus nevar atcelt ar administratīviem lēmumiem, tomēr tos var pārsūdzēt Verwaltungsgerichtshof (Administratīvā tiesa).
30. Jautājums par to, vai Austrijas neatkarīgās administratīvās tiesas pēc sava rakstura ir tiesas, Tiesā jau ir ticis aplūkots (10). Ņemot vērā šo judikatūru un veidu, kādā Schienen-Control Kommission ir tikusi izveidota, un funkcijas, kuras es aprakstīju iepriekš, tā neapšaubāmi ir “tiesa” LESD 267. panta izpratnē. Schienen-Control Kommission ir izveidota ar likumu, tās locekļi ir neatkarīgi, tā piemēro tiesību normas un tā īsteno sacīkstes principu, un tās lēmumi ir saistoši (11). Šie faktori ir pietiekami, lai atbilstu Tiesas ar LESD 267. pantu saistītās judikatūras prasībām.
2) Komercnoslēpumi un datu aizsardzība
31. Savos rakstveida apsvērumos Westbahn Management un ÖBB-Infrastruktur AG nav vienisprātis par to, vai no Austrijas tiesību viedokļa informācija par vilcienu pakalpojumu kavēšanos un atcelšanu ir komercnoslēpumi. Tās arī ir pretējās pozīcijās par to, vai tāda informācija kā personas dati ir aizsargāta gan ar Austrijas tiesībām, gan ar Direktīvu 95/46.
32. Ņemot vērā iepriekš minēto apstākli, es vispirms minēšu, ka Tiesas kompetencē nav norāžu sniegšana par valsts tiesību normu saturu. Tādēļ, ņemot vērā, ka komercnoslēpumu aizsardzība ir ES tiesību pamatprincips (12) un izskatāmais strīds pievēršas ES tiesību interpretācijai, komercnoslēpumu aizsardzība atbilstoši Austrijas tiesībām ir interpretējama atbilstoši ES tiesībām (13).
33. Manuprāt, informācija ir uzskatāma par komercnoslēpumu atbilstoši ES tiesībām tikai tad, ja tajā ietilpst ziņas par uzņēmuma darījumiem, kuru atklāšana uzņēmumam nodarītu būtisku kaitējumu (14). Informācijai ir jābūt arī konfidencialitātes iezīmēm (15). To tiesa ir apstiprinājusi, spriežot par saistīto konfidenciālas informācijas aizsardzības jēdzienu, kam turklāt ir nepieciešams, ka attiecīgā informācija, ja tā tiktu izpausta, “kaitētu konkrētu [..] uzņēmumu likumīgām komerciālām interesēm” (16). Manuprāt, nevar būt “likumīgi” nesniegt informāciju, kuras pieejamība ES tiesību aktos ir uzskatāma par nepieciešamu dzelzceļa pakalpojumu liberalizācijas kontekstā (17).
34. Es uzskatu, ka informācija par vilcienu kavēšanos un atcelšanu pēc sava rakstura nav konfidenciāla nedz attiecībā pret konkrētajiem uzņēmumiem, nedz pasažieriem. Tieši pretēji, tās pieejamība ir nosacījums labai dzelzceļa pārvadājumu darbībai, kā pamatā ir pakalpojumu sniedzēju daudzveidība un pakalpojumu un tīklu savstarpēja izmantošana. ÖBB-Infrastruktur AG šo informāciju pārraida uz ekrāniem stacijās. Kā savos rakstveida apsvērumos norādījusi Westbahn Management, šī informācija nav jutīga. Tās publiskošana neskar nekādas ÖBB-Infrastruktur AG “leģitīmās” komercintereses, ņemot vērā, ka Direktīvas 2001/14 mērķis ir padarīt dzelzceļa tīklus pieejamus konkurencei.
35. Ņemot vērā ES tiesību aktus datu aizsardzības jomā un informāciju par vilcienu kavēšanos un atcelšanu, arī es piekrītu Westbahn Management argumentiem. Proti, kā skaidri izriet no Direktīvas 95/46 preambulas 11. apsvēruma un 1. un 2. panta, ar to tiek aizsargāti tikai personas dati (18). Direktīvas 95/46 2. panta a) punktā personas dati ir definēti kā “jebkura informācija attiecībā uz identificētu vai identificējamu fizisku personu (“datu subjekts”); identificējama persona ir tā, kuru var identificēt tieši vai netieši, norādot reģistrācijas numuru vai vienu vai vairākus šai personai raksturīgus fiziskās, psiholoģiskās, garīgās, ekonomiskās, kultūras vai sociālās identitātes faktorus”. Tas pats ir atspoguļots ES [Pamattiesību] hartas 8. pantā.
36. Tādēļ uz uzņēmuma rīcībā esošu informāciju par vilcienu kavēšanos un atcelšanu neattiecas šī aizsardzība, jo tā nav personas informācija. Tāpat arī LES 39. pantā ir atsauce uz “personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi”, bet LESD 16. panta 2. punktā ir minēta “fizisko personu aizsardzība” personas datu apstrādes kontekstā. Westbahn Management nelūdz informāciju par pasažieriem un pat ne par pakalpojumu sniedzējiem pašiem, bet gan tikai par to, vai plānotie savienojumu pakalpojumi faktiski ir pieejami.
B – Pirmais prejudiciālais jautājums
37. Ar pirmo jautājumu Schienen-Control Kommission vēlas noskaidrot, vai atbilstoši Regulas Nr. 1371/2007 8. panta 2. punktam dzelzceļa uzņēmumam ir pienākums sniegt pasažieriem, kuri gatavojas uzsākt ceļojumu, informāciju par savienojošo vilcienu kavēšanos vai atcelšanu, īpaši saistībā ar citu pārvadātāju vilcieniem.
38. Regulas Nr. 1371/2007 mērķi, kuru kontekstā ir jāinterpretē tās 8. panta 2. punkts, ir apkopoti tās preambulas apsvērumos. Kopējās transporta politikas ietvaros ir svarīgi nodrošināt dzelzceļa pasažieru tiesības un uzlabot kvalitāti un efektivitāti dzelzceļa pasažieru pārvadājumiem (pirmais apsvērums). Ir jāsasniedz augsts patērētāju aizsardzības līmenis (otrais apsvērums), un, tā kā pasažieris ir pārvadājuma līguma vājākā puse, pasažieru tiesības būtu jāaizsargā (trešais apsvērums). Tas ietver tiesības saņemt informāciju par pakalpojumu gan pirms brauciena, gan tā laikā un, ja vien iespējams, pēc iespējas drīzāk (ceturtais apsvērums).
39. Turpinot, kā var saprast no Regulas Nr. 1371/2007 piektā, astotā un devītā apsvēruma, regulas mērķis ir veicināt piekļuvi šai informācijai arī pārrobežu mērogā. Šim mērķim kalpo arī nosacījumi ar nolūku veicināt valstu transporta tīklu savstarpējo izmantojamību un Eiropas standartu transponēšanu, kas ir paredzēti Direktīvā 2008/57 un it īpaši tās 1. pantā. Direktīvas 2008/57 priekštece, proti, Direktīva 2001/16, ir minēta Regulas Nr. 1371/2007 preambulas piektajā apsvērumā (19) saistībā ar ceļojuma informāciju. Šīs shēmas mērķis ir veicināt ceļošanu ar vilcieniem pa Eiropu, izmantojot vairākus pārvadātājus. Iespēja saņemt informāciju par neparedzētiem kavējumiem vai atcelšanu ir ļoti būtiska šā mērķa sasniegšanai.
40. Regulas Nr. 1371/2007 II pielikuma II daļas noteikumu par dzelzceļa ceļojuma laikā sniedzamo informāciju šaura interpretācija ierobežotu tās informācijas daudzumu, uz kuru pasažieriem ir tiesības saistībā ar galveno savienojumu pakalpojumu – atiešanas laiku atbilstību grafikam. Tomēr šāda interpretācija būtu pretrunā pasažieru interesēm un traucētu sasniegt Regulas Nr. 1371/2007 mērķus, kuru starpā – novēlotas pienākšanas vai atiešanas gadījumos – ietilpst arī tiesības uz to, ka par attiecīgo faktu paziņo dzelzceļa uzņēmums vai stacijas pārvaldītājs, pie kam, kolīdz šī informācija ir pieejama (papildus ceturtajam apsvērumam skat. Regulas Nr. 1371/2007 8. panta 1. punktu).
41. Turpinot, kā rakstveida apsvērumos ir norādījusi Komisija, pretēja interpretācija nozīmētu, ka ceļojuma laikā pasažieriem ir jādara zināms tikai plānotais galveno savienojumu grafiks. Šī informācija būtu nederīga, ja ceļojuma laikā notiktu kavēšanās vai maršruti tiktu atcelti. Kā ir norādījusi Polijas valdība, ceļojuma laikā sniedzamā informācija nedrīkst būt tikai pirms ceļojuma sniegtās informācijas atkārtojums.
42. ES tiesību aktos, proti, Regulas Nr. 1371/2007 8. pantā, ir paredzēta atšķirība starp informāciju, kuru pasažieriem ir tiesības saņemt pirms ceļojuma uzsākšanas (skat. 8. panta 1. punktu un II pielikuma I daļu), un informāciju, uz kuru tiem ir tiesības ceļojuma laikā (8. panta 2. punkts un II pielikuma II daļa). Ja pirms ceļojuma nepieciešamās informācijas saturs nebūtu uzskatāms par nemainīgu un informācija ceļojuma laikā – par mainīgu, tad ES tiesību aktos noteiktai atšķirībai starp pirms ceļojuma un ceļojuma laikā sniedzamo informāciju nebūtu jēgas. Informācija, kura pasažierim ir vajadzīga pirms ceļojuma un tā laikā, nav viena un tā pati.
43. Regulas Nr. 1371/2007 II pielikuma I daļā ir konkrēta atsauce uz jebkādām “darbībām, kas varētu traucēt vai kavēt pakalpojumu”. Kā norādījusi Polijas valdība, ja šajās “darbībās” neietilptu atcelšana un kavēšanās, tiktu vājinātas ceļotāju tiesības, kas ir pretrunā Regulas Nr. 1371/2007 mērķim, kas savukārt ir nodrošināt augstu patērētāju aizsardzības līmeni (skat. preambulas otro apsvērumu). Turklāt Regulas Nr. 1371/2007 mērķiem pretrunā būtu arī tas, ka šīs informācijas sniegšana tiktu patvaļīgi aizkavēta līdz brīdim, kad pasažieris jau ir sasniedzis staciju, kurā tas ir vēlējies iekāpt savienojošajā vilcienā, un pirmoreiz uz ekrāna ierauga, ka tas kavēsies.
44. Komisija savos rakstveida apsvērumos ir arī norādījusi, ka šaura pasažieriem sniedzamās informācijas interpretācija kavētu pasažieru pārsēšanos un tādējādi apdraudētu Regulas Nr. 1371/2007 9. panta 1. punkta un preambulas septītā apsvēruma mērķi veicināt tranzīta biļešu iegādi. 9. panta 1. punktā ir teikts, ka “dzelzceļa pakalpojumu uzņēmumi un biļešu pārdevēji piedāvā biļetes, tranzīta biļetes un rezervācijas, ja tās ir pieejamas”, bet septītajā apsvērumā ir piebilsts, ka tranzīta biļešu iegāde “atvieglinātu dzelzceļa pasažieru pāreju no viena operatora pie cita”. Es piekrītu Komisijas argumentiem. Šāda rīcība nebūtu saskaņā ar kopējās transporta politikas mērķiem, uz kuriem ir izdarīta atsauce Regulas Nr. 1371/2007 pirmajā apsvērumā, un liktu pasažieriem izvēlēties lielāku dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu pakalpojumus, kas ietver visus ceļojuma posmus un kas tādējādi spēj sniegt saprotamu informāciju visa ceļojuma laikā.
45. Visbeidzot, tiesas sēdē ÖBB-Infrastruktur AG atsaucās uz grūtībām tādu reālā laika datu atlasē saistībā ar savienojošajiem vilcieniem, kas būtu noderīgi tādam uzņēmumam kā Westbahn Management. Tika minēts, ka ÖBB-Infrastruktur AG būtu neiespējami atlasīt reālā laika datus no tās rīcībā esošās informācijas; nododot visu šo informāciju, Westbahn Management tiktu pārslogots un šī informācija kļūtu neefektīva.
46. Pietiek piebilst, ka Regulas Nr. 1371/2007 8. panta 2. punktā un II pielikuma II daļā paredzētais pienākums sniegt informāciju ietver vien galvenos savienojumu pakalpojumus. Šāda interpretācija atbilst samērīguma principam, un Regulas Nr. 1371/2007 8. panta 3. punktā ÖBB-Infrastruktur AG var rast vadlīnijas, kā paziņot reālā laika datus par kavēšanos un atcelšanu. Tajā ir noteikts, ka 8. panta 1. un 2. punktā minēto informāciju “sniedz visatbilstīgākajā formātā”. Kā norādījusi Komisija, tas nozīmē, ka ÖBB-Infrastruktur AG ir jābūt kritiskai, izvēloties informāciju, un jānodrošina, ka paziņotā informācija ir noderīga pasažieriem. Tas ir detalizētāk izklāstīts Regulas Nr. 1371/2007 18. pantā, kurā informācija par “ierašanās vai atiešanas kavēšanos” ir paredzēta kā fakti, par ko “pasažieri ir jāinformē”, pie kam “tiklīdz šāda informācija ir pieejama”. Tā ir jāsniedz “dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumam vai stacijas apsaimniekotājam”.
C – Otrais prejudiciālais jautājums
47. Ar otro jautājumu Schienen-Control Kommission būtībā vēlas noskaidrot, vai dzelzceļa infrastruktūras pārvaldītājam ir pienākums dzelzceļa pārvadātājiem darīt zināmus reālā laika datus par citu dzelzceļa pārvadātāju galvenajiem savienojumu pakalpojumiem.
48. Tādējādi jautājums ir par to, vai dzelzceļa infrastruktūras pārvaldītājam ir saistīts pienākums saskaņā ar Direktīvu 2001/14 sniegt dzelzceļa pārvadātājiem informāciju, kuru tiem ir pienākums sniegt atbilstoši Regulas Nr. 1371/2007 8. panta 2. punktam.
49. Es uz šo jautājumu atbildētu apstiprinoši. Kā argumentējusi Polijas valdība, Direktīvu 2001/14 nevar interpretēt tādējādi, ka tiktu kavēta Regulas Nr. 1371/2007 mērķu sasniegšana.
50. Katrā ziņā, kā savos rakstveida apsvērumos ir norādījusi Komisija, Direktīvas 2001/14 5. pantā dzelzceļa pārvadātājiem ir paredzētas tiesības bez diskriminācijas saņemt minimālo piekļuves pakalpojumu kompleksu un sliežu ceļa piekļuvi apkalpes iekārtām, kā aprakstīts Direktīvas 2001/14 II pielikumā. Atbilstoši Direktīvas 2001/14 II pielikuma 1. punkta d) apakšpunktam šajā informācijā ietilpst “paziņojumi un informācija par vilcienu kustību”.
51. Turklāt II pielikuma 1. punkta d) apakšpunkts ir skatāms kopsakarā ar Direktīvas 2001/14 II pielikuma 1. punkta e) apakšpunktu, saskaņā ar kuru dzelzceļa pārvadātājiem ir tiesības uz “visu pārējo informāciju, kas nepieciešama, lai ieviestu vai sniegtu pakalpojumu, kam iedalīta jauda”.
52. Šo noteikumu teksts norāda uz interpretāciju, saskaņā ar kuru tādiem dzelzceļa pārvadātājiem kā Westbahn Management ir tiesības saņemt reālā laika datus. Savienības dzelzceļa nozares lielāka integrācija ir būtisks elements iekšējā tirgus izveidē (skat. Direktīvas 2001/14 preambulas pirmo apsvērumu). Ņemot vērā šo mērķi, Direktīvas 2001/14 II pielikuma 1. punkta e) apakšpunkts ir interpretējams plaši un tādējādi – ietverot visu informāciju, kas nepieciešama dzelzceļa pārvadājumu pakalpojumu nodrošināšanai un kuru var iegūt vienīgi no infrastruktūras pārvaldītājiem.
53. Westbahn Management reālā laika dati ir “nepieciešami”, lai izpildītu pienākumus, kas tai paredzēti Regulā Nr. 1371/2007, un sasniegtu konkurētspējīgus pakalpojumus. Turpinot, gan ÖBB-Personenverkehr AG kā dzelzceļa pakalpojumu tirgus līderes pozīcija un tās attiecības ar ÖBB-Infrastruktur AG kā tā paša koncerna locekli ir nozīmīgas, izvērtējot informāciju, kas ir “nepieciešama” Westbahn Management, lai “ieviestu vai sniegtu” dzelzceļa pārvadājumu pakalpojumus. Citiem vārdiem, tai jāietver arī reālā laika dati, lai Westbahn Management varētu efektīvi konkurēt tirgū.
54. Tāda veida plaša interpretācija, kādu es atbalstu, par to, kas ir “nepieciešams”, ir īpaši piemērota, ņemot vērā veidu, kādā dzelzceļa nozare Austrijā ir tikusi reorganizēta liberalizācijas rezultātā. Šis jautājums ir saistīts ar apgalvoto ÖBB-Infrastruktur AG atkarību no tirgus līdera ÖBB-Personenverkehr AG. Tiesa šo jautājumu aplūkos izskatāmajā lietā C‑555/10 Komisija/Austrija.
55. Ņemot vērā, ka ÖBB-Infrastruktur AG un ÖBB-Personenverkehr AG ietilpst vienā koncernā, man rodas jautājums, vai informācija, ko sniedz ÖBB-Infrastruktur AG kā infrastruktūras pārvaldītāja, tiek sniegta nediskriminējošā veidā. Kā tiesas sēdē norādīja Westbahn Management, pasažieri, kuri ceļo ar ÖBB-Personenverkehr AG, saņems labākus pakalpojumus kā pasažieri, kuri ceļo ar Westbahn Management. ÖBB-Personenverkehr AG pasažieri saņems reālā laika datus par ÖBB-Personenverkehr AG vilcienu neparedzētu kavēšanos un atcelšanu, kas veido lielāko tiesu dzelzceļa pārvadājumu pakalpojumu, bet Westbahn Management pasažieri šo informāciju nesaņems.
V – Secinājumi
56. Ņemot vērā šos apsvērumus, es piedāvāju uz Schienen-Control Kommission uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
1) Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 23. oktobra Regulas (EK) Nr. 1371/2007 par dzelzceļa pasažieru tiesībām un pienākumiem 8. panta 2. punkts, skatot to kopā ar II pielikuma II daļu, ir jāinterpretē tādējādi, ka informācija par galvenajiem savienojumu pakalpojumiem papildus sarakstā paredzētajiem atiešanas laikiem ietver arī paziņojumus par šo savienojumu vilcienu kavēšanos vai atcelšanu;
2) Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 26. februāra Direktīvas 2001/14/EK par dzelzceļa infrastruktūras jaudas iedalīšanu un maksas iekasēšanu par dzelzceļa infrastruktūras lietošanu [un drošības sertifikāciju] 5. pants, skatot to kopā ar II pielikumu, – Regulas Nr. 1371/2007 8. panta 2. punkta, skatot to kopā ar II pielikuma II daļu, izpratnē – ir jāinterpretē tādējādi, ka infrastruktūras pārvaldītājam ir pienākums dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem bez diskriminācijas sniegt citu dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu vilcienu reālā laika datus tiktāl, ciktāl šie vilcieni Regulas Nr. 1371/2007 II pielikuma II daļas izpratnē ir galvenie savienojumu pakalpojumi.
1 – Oriģinālvaloda – angļu.
2 – Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 23. oktobra Regula (EK) Nr. 1371/2007 par dzelzceļa pasažieru tiesībām un pienākumiem (OV L 315, 14. lpp.).
3 – Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 26. februāra Direktīva 2001/14/EK par dzelzceļa infrastruktūras jaudas iedalīšanu un maksas iekasēšanu par dzelzceļa infrastruktūras lietošanu un drošības sertifikāciju (OV L 75, 29. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvu 2004/49/EK par drošību Kopienas dzelzceļos (OV L 164, 44. lpp.). Direktīvas 2001/14 nosaukums tika grozīts ar Direktīvas 2004/49 30. pantu un tas ir: “Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 26. februāra Direktīva 2001/14/EK par dzelzceļa infrastruktūras jaudas iedalīšanu un maksas iekasēšanu par dzelzceļa infrastruktūras izmantošanu un drošības sertifikāciju”.
4 – Ir bijušas vairākas lietas saistībā ar Direktīvu 2001/14, tomēr tās visas ir bijušas saistībā ar direktīvas netransponēšanu paredzētajā termiņā un prasības ir cēlusi Komisija saistībā ar LESD 258. pantu. Turklāt ir celta prasība pret Austriju, ar kuru Komisija kritizē Austriju, ka tā nav transponējusi nedz Direktīvu 2001/14, nedz Padomes 1991. gada 29. jūlija Direktīvu 91/440/EEK par Kopienas dzelzceļa attīstību un drošības sertifikāciju (OV L 237, 25. lpp.), īpaši no atbildētāja pamata lietā kā infrastruktūras pārvaldītāja Austrijā perspektīvas (skat. lietu C‑555/10 Komisija/Austrija). Šim es pievērsīšos vēlāk.
5 – Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 26. februāra Direktīva 2001/12/EK, ar ko groza Padomes Direktīvu 91/440/EEK par Kopienas dzelzceļa attīstību (OV L 75, 1. lpp.).
6 – OV L 281, 31. lpp.
7 – OV L 191, 1. lpp. Ar Direktīvas 2008/57 40. pantu sākot no 2010. gada 19. jūliju atcēla Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 19. marta Direktīvu 2001/16/EK par Eiropas parasto dzelzceļu sistēmas savstarpēju izmantojamību (OV L 110, 1. lpp.).
8 – DDPIRS ir termina “datorizētā dzelzceļa pārvadājumu informācijas un rezervācijas sistēma” saīsinājums.
9 – 2009. gada 10. decembra spriedums lietā C‑205/08 Umweltanwalt von Kärnten (Krājums, I‑11525. lpp., 35. punkts), 1966. gada 30. jūnija spriedums lietā 61/65 Vaassen-Göbbels (Recueil, 377., 394. un 395. lpp.), 1998. gada 22. oktobra spriedums apvienotajās lietās C‑9/97 un C‑118/97 Jokela un Pitkäranta (Recueil, I‑6267. lpp., 18. punkts), 2007. gada 18. oktobra spriedums lietā C‑195/06 Österreichischer Rundfunk (Krājums, I‑8817. lpp., 19. punkts) un 2006. gada 19. septembra spriedums lietā C‑506/04 Wilson (Krājums, I‑8613. lpp., 48. punkts).
10 – Skat., piemēram, spriedumu lietā Umweltanwalt von Kärnten un ģenerāladvokāta Ruisa‑Harabo Kolomera [Ruiz-Jarabo Colomer] detalizētos secinājumus šajā lietā. Skat. arī ģenerāladvokāta Ruisa‑Harabo Kolomera 2007. gada 22. novembra secinājumus lietā C‑393/06 Ing. Aigner (Krājums, I‑2339. lpp., kuros ģenerāladvokāts secināja, ka Vīnes Vergabekontrollsenat [Vīnes federālās zemes Iepirkumu uzraudzības senāts] nav “tiesa” LESD 267. panta izpratnē, un viņa secinājumus lietā Österreichischer Rundfunk, kuros ģenerāladvokāts Ruiss‑Harabo Kolomers uzskatīja, ka Austrijas Bundeskommissionssenat [Federālais Komunikāciju senāts] arī nav tiesa. Tiesa neatbalstīja nevienu no viņa nostājām un atbildēja uz saskaņā ar LESD 267. pantu uzdotajiem jautājumiem.
11 – Skat. spriedumu lietā Umweltanwalt von Kärnten, 35. punkts; spriedumu lietā Vaassen-Göbbels/Beambtenfonds voor het Mijnbedrijf, 273. lpp.; spriedumu lietā Jokela un Pitkäranta, 18. punkts; spriedumu lietā Österreichischer Rundfunk, 19. punkts, un spriedumu lietā Wilson, 48. punkts.
12 – 2012. gada 29. marta spriedums lietā C‑1/11 Interseroh Scrap and Metals Trading (Krājumā vēl nav publicēts, 43. punkts), 2008. gada 14. februāra spriedums lietā C‑450/06 Varec (Krājums, I‑581. lpp., 49. punkts un tajā minētā judikatūra). Atbilstoši LESD 339. pantam Savienības iestāžu locekļi, komiteju locekļi, ierēdņi un pārējie Savienības darbinieki, arī beiguši pienākumu izpildi, nedrīkst izpaust informāciju, uz ko attiecas pienākums glabāt dienesta noslēpumus, it īpaši informāciju par uzņēmumiem, to darījumu attiecībām un to ražošanas izmaksām.
13 – Kaut arī ES Pamattiesību hartā nav tiešas atsauces uz komercnoslēpuma aizsardzību, tās 16. pantā ir paredzēta brīvība veikt uzņēmējdarbību. 7. pantā ir noteikta privātās un ģimenes dzīves aizsardzība, turklāt Tiesa ir atzinusi, ka 7. pantā lietotais jēdziens “privātā dzīve” nenozīmē ka tiktu izslēgta fizisku vai juridisku personu profesionālā vai komercdarbība. Skat. spriedumu lietā Varec, 48. punkts, un 2010. gada 9. novembra spriedumu apvienotajās lietās C‑92/09 un C‑93/09 Volker und Markus Schecke un Eifert (Krājumā vēl nav publicēts, 59. punkts).
14 – 1996. gada 18. septembra spriedums lietā T‑353/94 Postbank/Komisija (Recueil, II‑921. lpp., 87. punkts).
15 – Spriedums lietā Postbank/Komisija, 68. punkts, kurā Vispārējā tiesa ir norādījusi, ka uzņēmumiem ir tiesības uz “konfidenciālas informācijas, īpaši komercnoslēpumu” neatklāšanu.
16 – Spriedums lietā Varec, 38. punkts.
17 – Kā norādīts kādā vadošā juridiskās literatūras rakstā, informācija, “kura jau ir zināma ārpus uzņēmuma, parasti nav uzskatama par konfidenciālu”. Skat. Bellamy, C. un Child, G. European Community Law of Competition, Oxford University Press, 2007, 737. lpp., 555. zemsvītras piezīme.
18 – Tas skaidri izriet no Direktīvas 95/46 teksta, kā arī no galvenajām lietām saistībā ar tās interpretāciju. Skat., piemēram, 2003. gada 20. maija spriedumu apvienotajās lietās C‑465/00, C‑138/01 un C‑139/01 Österreichischer Rundfunk u.c. (Recueil, I‑4989. lpp.), 2008. gada 16. decembra spriedumu lietā C‑73/07 Satakunnan Markkinapörssi un Satamedia (Krājums, I‑9831. lpp.) un spriedumu lietā Volker und Markus Schecke un Eifert, 52. un 53. punkts.
19 – Atbilstoši Direktīvas 2008/57 40. pantam atsauces uz “atceltajām direktīvām”, kuru starpā ir arī Direktīva 2001/16, “saprotamas kā atsauces uz šo direktīvu un lasāmas saskaņā ar XI pielikumā sniegto korelāciju tabulu”.