Opinion of the Advocate-General

I – Ievads

1. Degviela, kas tiek ražota no lauksaimniecībā iegūtām izejvielām, t.s. biodegviela, var aizsargāt klimatu, jo, tai sadegot, izdalās tikai oglekļa dioksīds, kuru tās ražošanā izmantotie augi ir uzņēmuši iepriekš no atmosfēras. Tā kā izejvielas var tikt audzētas uz Eiropas laukiem, to izmantošana ir papildu ienākumu avots Eiropas lauksaimniecībai un tiek mazināta atkarība no naftas. Attiecīgi Direktīvas 2003/30/EK (2) (turpmāk tekstā – “biodegvielas direktīva”) mērķis bija veicināt biodegvielas plašāku izmantošanu.

2. Tomēr šobrīd Eiropas likumdevējs ir atzinis, ka ar biodegvielas izmantošanu ir saistītas arī negatīvas sekas. Tādēļ tas ar Direktīvu 2009/28/EK (3) (turpmāk tekstā – “veicināšanas direktīva”) un Direktīvu 2009/30/EK (4) ir stiprinājis mērķi izmantot biodegvielu, taču vienlaikus to sasaistot ar ilgtspējības kritērijiem. Tiem ir jānovērš situācija, kad, ražojot biodegvielu, dabai tiek nodarīts kaitējums, it īpaši, kad kaitējums tiek nodarīts platībām ar lielu bioloģisko daudzveidību vai lieliem oglekļa krājumiem.

3. Īsi pēc abu pēdējo minēto direktīvu pieņemšanas Beļģija ieviesa t.s. biodegvielas kvotu. Ar to degvielas uzņēmumiem tiek noteikts pienākums tirgot noteiktu daudzumu biodegvielas, kas atbilst 4 % no visa tirgotā parastās degvielas daudzuma. Ir jānoskaidro, vai šis tiesiskais regulējums ir saderīgs ar Direktīvu 98/70/EK (5) par degvielas kvalitāti (turpmāk tekstā – “degvielas direktīva”). Šis jautājums nav būtisks tikai attiecīgai dalībvalstij Beļģijai, bet arī lielākai daļai citu dalībvalstu, kurās eksistē līdzīgas tiesību normas (6) .

4. Turklāt, ņemot vērā biodegvielas kvotu ieviešanas brīdi Beļģijā, rodas jautājumi par direktīvu piemērojamību laikā. Ir arī jānoskaidro, vai Beļģija ir pietiekami konsultējusies ar Komisiju par strīdīgajām Beļģijas tiesību normām atbilstoši Direktīvai 98/34/EK (7) .

II – Atbilstošās tiesību normas

A – Savienības tiesības

1) Par degvielas direktīvu

5. Pirmais jautājums tostarp ir par degvielas direktīvu, kas tika grozīta ar Direktīvu 2009/30. Pēdējā minētā direktīva saskaņā ar tās 5. pantu stājās spēkā 20. dienā pēc tās publicēšanas Oficiālajā Vēstnesī , proti, 2009. gada 25. jūnijā, un saskaņā ar tās 4. pantu tā bija jātransponē līdz 2010. gada 31. decembrim.

6. Grozītās degvielas direktīvas 3. pantā tiek regulēta benzīna kvalitāte. Pieļaujamais etanola saturs tiek regulēts 3. punktā:

“Dalībvalstis pieprasa līdz 2013. gadam laist tirgū benzīnu ar [..] maksimālo etanola saturu 5 % [..]. Tās nodrošina patērētājus ar attiecīgu informāciju par biodegvielas saturu benzīnā, un jo īpaši par dažādu benzīna maisījumu atbilstīgu izmantošanu.”

7. Atbilstoši degvielas direktīvas iepriekšējās redakcijas (8) 3. panta 2. punkta b) apakšpunktam un I pielikumam maksimāli pieļaujamais etanola saturs arī bija 5 %.

8. Dīzeļdegvielas kvalitāte tiek regulēta grozītās degvielas direktīvas 4. pantā:

“1. Dalībvalstis nodrošina, ka dīzeļdegvielu var laist tirgū to teritorijā tikai tad, ja tā atbilst II pielikumā noteiktajām specifikācijām.

Neatkarīgi no II pielikuma prasībām dalībvalstis var ļaut laist tirgū dīzeļdegvielu ar taukskābes metilesteru ( FAME ) saturu, kas lielāks par 7 %.

Dalībvalstis nodrošina patērētājus ar attiecīgu informāciju par biodegvielas, jo īpaši FAME , saturu dīzeļdegvielā.

2. [..]”

9. Līdz 2009. gada 25. jūnijam spēkā esošajā degvielas direktīvas redakcijā nebija iekļauts tiesiskais regulējums par taukskābes metilestera saturu dīzeļdegvielā.

10. Ar Direktīvu 2009/30 negrozītajā degvielas direktīvas 5. pantā ir regulēta degvielas laišana brīvā apgrozībā:

“Neviena dalībvalsts nedrīkst aizliegt, ierobežot vai aizkavēt laist tirgū degvielu, kas pilnībā atbilst šīs direktīvas prasībām.”

11. Tāpat negrozītajā degvielas direktīvas 6. pantā dalībvalstīm tiek piešķirtas tiesības ar zināmiem nosacījumiem noteikt stingrākas prasības konkrētās zonās tās teritorijā gadījumos, kad atmosfēras vai gruntsūdeņu piesārņojums rada vai pamatoti var radīt nopietnu un atkārtotu problēmu cilvēku veselībai vai videi. Šādiem pasākumiem ir jāsaņem Komisijas piekrišana. Saskaņā ar degvielas direktīvas preambulas divdesmito apsvērumu šī kārtība atšķiras no informācijas sniegšanas kārtības, kas noteikta Direktīvā 98/34.

12. Grozot degvielas direktīvu ar Direktīvu 2009/30, tika pieņemtas papildu tiesību normas par biodegvielas izmantošanu. Degvielas direktīvas 7.a panta 2. punktā dalībvalstīm ir noteikts pienākums samazināt degvielas radīto siltumnīcefekta gāzu emisiju:

“Dalībvalstis pieprasa piegādātājiem līdz 2020. gada 31. decembrim cik vien iespējams pakāpeniski par 10 % samazināt aprites cikla siltumnīcefekta gāzu emisiju uz vienu piegādātās degvielas vai enerģijas vienību, par pamatu ņemot 5. punkta b) apakšpunktā minēto degvielas pamatstandartu. Šis samazinājums sasniedz:

a) 6 % līdz 2020. gada 31. decembrim. Dalībvalstis var pieprasīt piegādātājiem, veicot šo samazinājumu, paredzēt šādus starpposma mērķus: 2 % līdz 2014. gada 31. decembrim un 4 % līdz 2017. gada 31. decembrim;

b) papildus noteikto mērķi – 2 % līdz 2020. gada 31. decembrim saskaņā ar 9. panta 1. punkta h) apakšpunktu, ko sasniedz, izmantojot vienu vai abus šeit norādītos veidus:

i) enerģijas piegāde transportlīdzekļiem, ko piegādā izmantošanai visu veidu autotransportā, visurgājējā tehnikā (tostarp iekšējo ūdensceļu kuģiem), lauksaimniecības un mežsaimniecības traktoros vai atpūtas kuģos;

ii) jebkādas (tostarp oglekļa uztveršanas un uzglabāšanas) tehnoloģijas izmantošana, kas ļauj uz vienu enerģijas vienību samazināt aprites cikla siltumnīcefekta gāzu emisiju, ko rada piegādātā degviela vai enerģija;

c) papildus noteikto mērķi – 2 % līdz 2020. gada 31. decembrim saskaņā ar 9. panta 1. punkta i) apakšpunktu, ko sasniedz attiecībā uz emisijas samazinājumiem degvielas apgādes nozarē, izmantojot kredītus, kas iegādāti ar Kioto protokolā paredzētā tīrās attīstības mehānisma palīdzību, ievērojot nosacījumus, kuri izklāstīti [..] Direktīvā 2003/87/EK [..] samazinājumiem degvielas piegādes nozarē.”

13. Degvielas direktīvas 7.b pantā ir noteikta biodegvielas izmantošana šo mērķu sasniegšanā:

“1. Neatkarīgi no tā, vai izejvielas ir audzētas Kopienas teritorijā vai ārpus tās, no biodegvielām iegūto enerģiju ņem vērā, piemērojot 7.a pantu, tikai tādā gadījumā, ja šīs biodegvielas atbilst šā panta 2. līdz 6. punktā noteiktajiem kritērijiem.

[..]

2. Siltumnīcefekta gāzu emisijas samazinājums, ko panāk, izmantojot biodegvielu, un ko ņem vērā nolūkos, kuri minēti 1. punktā, ir vismaz 35 %.

[..]”

14. Saskaņā ar degvielas direktīvas 7.b panta 3.–5. punktu netiek ņemta vērā biodegviela, kas ražota no izejvielām, kuras iegūtas no bioloģiski daudzveidīgas zemes vai zemes platības ar augstu oglekļa koncentrāciju, vai no kūdrāja, kurš ir ticis nosusināts šim nolūkam. Saskaņā ar 7.b panta 6. punktu ir jāievēro noteiktas Savienības tiesību normas lauksaimniecības jomā.

2) Par biodegvielas direktīvu

15. 2003. gada biodegvielas direktīva bija pirmais tiesiskais regulējums biodegvielas izmantošanas veicināšanai. 3. pantā ir iekļauti mērķi attiecībā uz biodegvielas izmantošanu transporta jomā:

“1. a) Dalībvalstis nodrošina, lai to tirgū laistu biodegvielas un citu atjaunojamo veidu degvielas minimālo daudzumu, un tālab nosaka orientējošos valsts mērķus.

b) i) Šo mērķu kontrolskaitlis ir 2 % no visa tā benzīna un dīzeļdegvielas kopējās energoietilpības, kas transporta vajadzībām laisti to tirgū līdz 2005. gada 31. decembrim.

ii) Šo mērķu kontrolskaitlis ir 5,75 % no visa tā benzīna un dīzeļdegvielas kopējās energoietilpības, kas transporta vajadzībām laisti to tirgū līdz 2010. gada 31. decembrim.”

3) Par veicināšanas direktīvu

16. Biodegvielas direktīva tika aizstāta ar 2009. gada veicināšanas direktīvu (9) . Tajā ir iekļautas visaptverošas tiesību normas par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu un par šīs enerģijas izmantošanu klimata aizsardzības jomā. Daļēji šīs tiesību normas atbilst vienlaikus izdotajiem degvielas direktīvas grozījumiem.

17. Veicināšanas direktīvas 3. panta 4. punkta pirmajā teikumā ir ietverta saistoša kvota atjaunojamās enerģijas izmantošanai transporta jomā:

“Katra dalībvalsts nodrošina, ka no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas īpatsvars visā transportā 2020. gadā ir vismaz 10 % no enerģijas galapatēriņa transportā attiecīgajā dalībvalstī.”

18. Veicināšanas direktīvas 17. pantā ir iekļauti tādi paši ilgtspējības kritēriji kā degvielas direktīvas 7.b pantā.

19. Turklāt ar veicināšanas direktīvas 26. panta 2. un 3. punktu divos posmos tiek atcelta biodegvielas direktīva:

“2. No 2010. gada 1. aprīļa Direktīvā 2003/30/EK svītro 2. pantu, 3. panta 2., 3. un 5. punktu, kā arī 5. un 6. pantu.

3. No 2012. gada 1. janvāra atceļ Direktīvu 2001/77/EK un Direktīvu 2003/30/EK.”

20. Veicināšanas direktīva tāpat kā Direktīva 2009/30 saskaņā ar 28. pantu stājās spēkā 2009. gada 25. jūnijā, un būtībā atbilstoši 27. panta 1. punktam tā bija jātransponē līdz 2010. gada 5. decembrim.

4) Par Direktīvu 98/34

21. Saskaņā ar Direktīvu 98/34 dalībvalstīm pirms noteiktu tiesību normu, kas varētu ierobežot iekšējo tirgu, pieņemšanas ir jākonsultējas ar Komisiju.

22. Direktīvas 98/34 1. pantā ir ietvertas galvenās t erminu definīcijas:

“Šajā direktīvā piemēro šādus terminus:

1. “prece” – jebkura rūpnieciski ražota prece un jebkurš lauksaimniecības produkts, tostarp zivju produkcija;

[..]

3. “tehniski parametri” – parametri, kas ietverti dokumentā, kurš nosaka preces nepieciešamās īpašības, piemēram, kvalitātes līmeni, darbību, drošību vai izmērus, ieskaitot prasības, kas piemērojamas precei saskaņā ar nosaukumu, ar kuru preci pārdod, terminoloģiju, simboliem, pārbaudēm un pārbaužu metodēm, iesaiņojumu, marķēšanu vai etiķetēšanu un atbilstības novērtēšanas procedūrām;

[..]

4. “citas prasības” – prasība, kas nav tehniski parametri, kas izvirzīti precei, lai īpaši aizsargātu patērētājus vai vidi, un kas ietekmē tās dzīves ciklu pēc laišanas tirgū, piemēram, izmantošanas, atkārtotas izmantošanas, atkārtotas izlietošanas vai iznīcināšanas nosacījumi, ja šādi nosacījumi var būtiski ietekmēt preces sastāvu vai īpašības, vai tās realizāciju;

[..]

11. “tehniskie noteikumi” – tehniski parametri un citas prasības [..], kā arī dalībvalstu normatīvie un administratīvie akti, izņemot 10. pantā minētos, kas aizliedz preces ražošanu, ievešanu, tirdzniecību vai izmantošanu [..].

[..]

[..]”

23. Direktīvas 98/34 8. panta 1. punkta pirmajā daļā ir noteikts informācijas sniegšanas pienākums:

“Saskaņā ar 10. pantu dalībvalstis nekavējoties dara Komisijai zināmu jebkuru tehnisko noteikumu projektu, izņemot gadījumus, ja tas pārņem visu starptautiskā vai Eiropas standarta tekstu. Šajā gadījumā pietiek ar informāciju par attiecīgo standartu; tās paziņo Komisijai pamatojumu šādu tehnisku noteikumu pieņemšanas vajadzībai, ja tas jau nav paskaidrots projektā.”

24. Direktīvas 98/34 10. pantā ir noteikti izņēmumi no informācijas sniegšanas pienākuma. Jāuzsver ir izņēmums, kas iekļauts 1. punkta pirmajā ievilkumā:

“1. 8. un 9. pants neattiecas uz tiem dalībvalstu normatīvajiem un administratīvajiem aktiem vai brīvprātīgiem nolīgumiem, ar kuru palīdzību dalībvalstis:

– panāk atbilstību saistošiem Kopienas tiesību aktiem, kā rezultātā pieņem tehniskos parametrus vai noteikumus par pakalpojumiem, [..].”

B – Beļģijas tiesības

25. Pamattiesvedībā strīdīgā biodegvielas kvota ir ietverta 2009. gada 22. jūlija Likumā par pienākumu pievienot biodegvielu brīvā apgrozībā laistajā fosilajā degvielā (10) .

26. Šī likuma 2. panta 5.–8. punktā ir ietvertas dažādās biodegvielas definīcijas:

“5. “FAME” – taukskābes metilesters, kas atbilst KN kodam 38249099 un kas atbilst normā NBN-EN 14214 iekļautajiem parametriem;

6. “bioetanols” – etanols, ko iegūst no biomasas un/vai atkritumu, kas atbilst KN kodam 22071000 un kas satur vismaz 99 tilpuma procentus alkohola, bioloģiski noārdāmās frakcijas un atbilst normā NBN-EN 15376 ietvertajiem parametriem;

7. “bio-ETBE” – etil-terc-butilēteris, kas atbilst KN kodam 29091900, kas nav iegūts sintētiskā ceļā un kas satur 47 tilpuma procentus bioetanola;

8. “ilgtspējīga biodegviela” – biodegviela, kas ir ražota Eiropas Kopienas (EK) teritorijā un atbilst šādiem ilgtspējības kritērijiem:

– izejvielu izcelsmei ir jābūt lauksaimnieciskai un tām ir jābūt izaudzētām, izmantojot pēc iespējas mazāk minerālmēslu un pesticīdu; audzēšanai ir vismaz jāatbilst pārvaldības pamatprasībām, kādas tās ir noteiktas Padomes 2009. gada 19. janvāra Regulas (EK) Nr. 73/2009, ar ko paredz kopējus noteikumus tiešā atbalsta shēmām saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku un izveido dažas atbalsta shēmas lauksaimniekiem, kā arī groza Regulas (EK) Nr. 1290/2005, (EK) Nr. 247/2006, (EK) Nr. 378/2007 un atceļ Regulu (EK) Nr. 1782/2003, II pielikuma daļas ar nosaukumu “Vide” A. punktā un 9. punktā, un pamatprasībām, kas izriet no tās pašas direktīvas III pielikumā noteiktajiem labajiem lauksaimniecības un vides apstākļiem;

– izejvielu izcelsme nedrīkst būt tāda lauksaimniecības teritorija, kas atrodas ārpus EK un kas pirms neilga laika ir tikusi atmežota;

– iegūtajai biodegvielai ir būtiski jāsamazina CO2 emisijas;

– biodegvielu ražošanai ir jāatbilst ES noteiktajiem tehniskajiem parametriem attiecībā uz sociālo un ekoloģisko tiesību normu ievērošanu;

Karalis ar Ministru padomē apstiprinātu Karaļa dekrētu nosaka pierādīšanas līdzekļus un attiecīgā gadījumā laika plānojumu un aprēķināšanas procedūru attiecībā uz iepriekš minētajiem kritērijiem.”

27. 4. un 5. pantā ir noteikta biodegvielas kvota, kas ir jāievieš, piemaisot to parastai degvielai:

“4. pants. 1. Visām reģistrētām naftas sabiedrībām, kuras laiž brīvā apgrozībā benzīna produktus un/vai dīzeļdegvielas produktus, ir pienākums tajā pašā kalendārajā gadā laist brīvā apgrozībā šādu daudzumu ilgtspējīgas degvielas:

– FAME vismaz 4 v/v % [lasīt: 4 % v/v] apmērā no brīvā apgrozībā laisto dīzeļdegvielas produktu daudzuma;

– bioetanolu, tīrā veidā vai bio-ETBE veidā, vismaz 4 v/v % [lasīt: 4 % v/v] apjomā no brīvā apgrozībā laisto benzīna produktu daudzuma.

2. [..]

5. pants. 4. pantā norādītās ilgtspējīgās biodegvielas laišana brīvā apgrozībā notiek, sajaucot ar brīvā apgrozībā laistiem benzīna produktiem un/vai dīzeļdegvielas produktiem, ievērojot NBN EN 590 produkta standartu dīzeļdegvielas produktiem un NBN EN 228 – benzīna produktiem.”

28. Saskaņā ar likuma13. pantu tas vispirms bija spēkā no 2009. gada 1. jūlija līdz 2011. gada 30. jūnijam, taču tā spēkā esamība ar Karaļa 2011. gada 23. jūnija dekrētu (11) tika pagarināta līdz 2013. gada 30. jūnijam.

III – Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu

29. Dažādi Beļģijas uzņēmumi, kas darbojas degvielas tirgū (turpmāk tekstā – “ Belgische Petroleum Unie  u.c.”), vēršas Beļģijas Grondwettelijk Hof [Konstitucionālajā tiesā] pret biodegvielas kvotu. Šajā tiesvedībā Grondwettelijk Hof uzdod Tiesai šādus jautājumus:

“1) Vai degvielas direktīvas 3., 4. un 5. pants, kā arī attiecīgā gadījumā Līguma par Eiropas Savienību 4. panta 3. punkts un LESD 26. panta 2. punkts, 28. pants un 34.–36. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tiesību normu, saskaņā ar kuru visām reģistrētām naftas sabiedrībām, kas laiž brīvā apgrozībā benzīna un/vai dīzeļdegvielas produktus, tajā pašā kalendārajā gadā ir jālaiž brīvā apgrozībā noteikts daudzums ilgtspējīgās biodegvielas, proti, bioetanols, tīrā vai bio-ETBE veidā, vismaz 4 apjoma procentu apmērā no brīvā apgrozībā laisto benzīna produktu daudzuma un FAME vismaz 4 apjomu procentu apmērā no brīvā apgrozībā laisto dīzeļdegvielas produktu daudzuma?

2) Ja atbilde uz pirmo prejudiciālo jautājumu ir noraidoša, vai Direktīvas 98/34 8. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to, neskarot šīs pašas direktīvas 10. panta 1. punkta pirmo ievilkumu, nosaka, ka Komisijai ir jāpaziņo tehnisko noteikumu projekts, saskaņā ar kuru ikvienai reģistrētai naftas sabiedrībai, kas laiž brīvā apgrozībā benzīna un/vai dīzeļdegvielas produktus, ir pienākums tajā pašā kalendārajā gadā laist brīvā apgrozībā noteiktu daudzumu ilgtspējīgas biodegvielas, proti, bioetanolu, tīrā vai bio-EBTE veidā, vismaz 4 apjoma procentu apmērā no brīvā apgrozībā laisto benzīna produktu daudzuma un FAME vismaz 4 apjoma procentu apmērā no brīvā apgrozībā laisto dīzeļdegvielas produktu daudzuma?”

30. Belgische Petroleum Unie  u.c., Belgian Bioethanol Association VZW  u.c. (turpmāk tekstā – “ Belgian Bioethanol  u.c.), Beļģijas Karaliste, Nīderlandes Karaliste un Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus. Izņemot Nīderlandi, šie lietas dalībnieki tika pārstāvēti arī 2012. gada 7. jūnija tiesas sēdē.

IV – Juridiskais vērtējums

A – Par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību

31. Belgian Bioethanol  u.c. apšauba lūguma pieņemamību, jo tam neesot nekādas saistības ar tiesvedību Beļģijas Grondwettelijk Hof . Pamatlietā runa esot par iebildumu par Beļģijas tiesībās paredzētās tirdzniecības un rūpniecības brīvības pārkāpumu. Uz minēto Savienības tiesību normu pārkāpumu neesot ticis norādīts.

32. Uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju, ko valsts tiesa uzdevusi pašas noteiktajos tiesiskā regulējuma un faktisko apstākļu, kuru precizitāte Tiesai nav jāpārbauda, ietvaros, tomēr attiecas atbilstības pieņēmums. Tiesa var atteikties lemt par valsts tiesas iesniegto lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatprāvas faktisko situāciju vai tās priekšmetu, vai arī gadījumos, kad izvirzītā problēma ir hipotētiska vai kad Tiesai nav zināmi faktiskie un tiesiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (12) .

33. Grondwettelijk Hof uzskata, ka tirdzniecības un rūpniecības brīvība tiktu pārkāpta, ja Beļģijas biodegvielas kvota būtu pretrunā minētajām Savienības tiesību normām. Tādēļ nevar secināt, ka lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu acīmredzami nav nekādas saistības ar pamattiesvedības priekšmetu. Līdz ar to tas ir pieņemams.

B – Par degvielas direktīvu

34. Ar pirmo jautājumu Grondwettelijk Hof it īpaši vēlas noskaidrot, vai biodegvielas kvota ir saderīga ar degvielas direktīvas 3., 4. un 5. pantu. Lai gan jautājumā tiek minēts tikai strīdīgā Beļģijas likuma 4. pantā noteiktais pienākums laist apgrozībā noteiktu biodegvielas kvotu, vienlaikus ir jāņem vērā, ka tas saskaņā ar likuma 5. pantu notiek, biodegvielu piemaisot parastai degvielai.

1) Par degvielas direktīvas 3. un 4. pantu

35. Beļģijas biodegvielas kvota katrā ziņā būtu nepieņemama, ja iegūtie degvielu maisījumi būtu nesaderīgi ar benzīnam un dīzeļdegvielai piemērojamām specifikācijām saskaņā ar degvielas direktīvas 3. un 4. pantu.

36. Attiecībā uz degvielas direktīvas jauno redakciju minētais nerada problēmas. 3. panta 3. punktā un 4. panta 1. punkta otrajā daļā ir attiecīgi runa par maksimālo etanola saturu benzīnā (5 %) un maksimālo taukskābes metilestera saturu dīzeļdegvielā (7 %). Ar Beļģijas tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru apgrozībā ir jālaiž 4 % biodegvielas, piemaisot to klāt parastai degvielai, šis slieksnis netiek pārkāpts. Attiecīgi nav konstatējama neatbilstība.

37. Ja par pamatu tiktu ņemta iepriekšējā degvielas direktīvas redakcija, situācija būtu atšķirīga. Lai gan arī atbilstoši 3. panta 2. punkta b) apakšpunktam un I pielikumam benzīna gadījumā pieļaujamais maksimālais etanola saturs tāpat bija 5 %, nebija paredzēta taukskābes metilestera piejaukšana dīzeļdegvielai.

38. Tomēr brīdī, kad stājās spēkā Beļģijas biodegvielas kvota, proti, 2009. gada 1. jūlijā, ar Direktīvu 2009/30, kas grozīja degvielas direktīvu, jau bija grozīta degvielas direktīva, un it īpaši šajā gadījumā svarīgais 3. un 4. pants. Šie grozījumi neatkarīgi no transponēšanas termiņa stājās spēkā līdz ar jauno direktīvu (13) . Īpaši pārejas noteikumi, kuros būtu paredzēta iepriekšējo tiesību normu piemērojamība attiecībā uz noteiktiem faktiskajiem apstākļiem, nepastāv. Tādēļ iepriekšējās redakcijas 3. un 4. pants nevar vairs tikt izmantots, vērtējot Beļģijas biodegvielas kvotu.

39. Attiecīgi, pamatojoties uz degvielas direktīvas jauno redakciju, ir jāsecina, ka biodegvielas kvota ir saderīga ar tās 3. un 4. pantu.

2) Par degvielas direktīvas 5. pantu

40. Tomēr lietas dalībnieki it īpaši diskutē par degvielas direktīvas 5. pantu, uz kuru neattiecas 2009. gadā izdarītie grozījumi degvielas direktīvā. Atbilstoši tam dalībvalstis nedrīkst aizliegt, ierobežot vai aizkavēt laist tirgū degvielu, kas atbilst šīs direktīvas prasībām. Belgische Petroleum Unie  u.c. aizstāv viedokli, ka pienākums piemaisīt biodegvielu ierobežo degvielas laišanu tirgū. Tas esot papildu nosacījums tādas degvielas laišanai tirgū, kas jau atbilst direktīvā ietvertajām prasībām.

a) Par degvielas direktīvas 5. panta interpretāciju

41. Šis viedoklis ir balstīts uz pamatbrīvību ierobežojumu aizliegumu, kas ir piemērojams jau tad, ja pasākums var tieši vai netieši, faktiski vai iespējami traucēt Savienības iekšējo tirdzniecību (14) vai aizliegt, apgrūtināt vai padarīt mazāk pievilcīgu pamatbrīvības izmantošanu (15) . Patiesi, pirmajā mirklī var šķist, ka likumdevējs, ieviešot ierobežojumu aizliegumu degvielas direktīvas 5. pantā, ir vēlējies par pamatu izmantot šos zināmos ierobežojumu aizliegumus. Ir skaidrs arī tas, ka šī tiesību norma tāpat kā visas pārējās sekundārās tiesības šaubu gadījumā ir interpretējama atbilstoši pamatbrīvībām.

42. Tomēr no minētā nevar secināt, ka degvielas direktīvas 5. pants būtu jāsaprot kā pamatbrīvība un ka tas attiecīgi aizliegtu ikvienu tiesību normām atbilstošas degvielas tirdzniecības ierobežojumu, kas saskaņā ar tiesību normas formulējumu varētu tikt piemērots arī lietas apstākļiem, kuri saistīti tikai ar attiecīgo valsti. Pamatbrīvības ir Savienības tiesību pamatā esošas brīvības (16), savukārt 5. pantā ietvertajam ierobežojumu aizliegumam ir pavisam cits mērķis. Tas it īpaši ir secināms no tiesiskā regulējuma kopsakara un degvielas direktīvas mērķiem.

43. Degvielas direktīvas mērķis nav panākt degvielas tirgus visaptverošu saskaņošanu. Gluži pretēji, saskaņā ar tās preambulas pirmo apsvērumu runa ir par degvielas specifikāciju saskaņošanu, proti, par tiesību normu, kas attiecas uz degvielas sastāvu un īpašībām, saskaņošanu, lai novērstu tirdzniecības šķēršļus, kas rodas dažādu standartu dēļ. Tādēļ ierobežojumu aizliegums ir jāpiemēro tikai tiesību normām, kas attiecas uz degvielas specifikācijām.

44. Minēto pamato vienīgais expressis verbis paredzētais izņēmums, degvielas direktīvas 6. pants, kas attiecas tikai uz stingrāku vides specifikāciju izdošanu. Ja likumdevējs būtu vēlējies ar 5. pantu pieņemt vispārēju ierobežojumu aizliegumu, tad tas attiecīgi būtu pieņēmis visaptverošu izņēmumu. Tas attiektos arī uz iespējamiem ierobežojumiem, kuriem nav piemērojams 6. pants, piemēram, cenu regulēšanu, tiesību normām par degvielas tirdzniecības drošību vai tiesību normām par degvielas reklamēšanu.

45. Citas atvasināto tiesību normas, piemēram, par naftas produktu aplikšanu ar nodokli (17), apstiprina degvielas direktīvā ietvertā ierobežojumu aizlieguma šauro piemērošanas jomu. Arī šādam nodoklim plaša ierobežojumu aizlieguma izpratnes gadījumā būtu nepieciešams pamatojums, tomēr saistība starp nodokli un ierobežojuma aizliegumu nekur netiek minēta.

46. Rezumējot – ir jāsecina, ka degvielas direktīvas 5. pantam neatbilst tikai tiesību normas, kas tieši attiecas uz degvielas specifikācijām.

b) Par ierobežojuma aizlieguma saskaņā ar degvielas direktīvas 5. pantu piemērošanu

47. Strīdīgajā Beļģijas biodegvielas kvotā, vērtējot to formāli, nav ietvertas papildu degvielas specifikācijas. Beļģija, Belgian Bioethanol Association un Komisija pamatoti uzsver, ka pienākums laist apgrozībā biodegvielu ar piemaisījumu palīdzību neattiecas uz katru atsevišķu degvielas litru. Ražotāji paši var izvēlēties, vai tie katram litram piemaisa 4 % biodegvielas vai noteiktas partijas pārdod bez piemaisījumiem un pārējām partijām attiecīgi pievieno lielāku apjomu biodegvielas.

48. Tomēr Beļģijas tiesiskais regulējums ir atzīstams par papildu degvielas specifikāciju, jo degvielas uzņēmumiem katrā ziņā ir jāsamaisa būtisks no to puses apgrozībā laistās degvielas daudzums ar biodegvielu. Tas, ka uzņēmumi noteiktiem degvielas daudzumiem var piemaisīt atšķirīgu daudzumu biodegvielas, ciktāl tie tikai kopumā laiž apgrozībā pietiekamu daudzumu biodegvielas, nepārsniedzot degvielas direktīvā noteikto maksimālo slieksni, nemaina pienākuma raksturu: ievērojams daudzums apgrozībā laistās degvielas ir jāsamaisa ar biodegvielu.

49. Lai gan Nīderlande min dažus citus veidus, kā laist apgrozībā attiecīgo daudzumu biodegvielas, pamattiesvedībā nav runa par šiem veidiem. Saskaņā ar Beļģijas likuma 5. pantu biodegviela tiek laista apgrozībā, to samaisot ar benzīnu vai dīzeļdegvielu.

50. Starp citu, pie līdzīga secinājuma ir nonākusi arī Beļģijas Grondwettelijk Hof , secinot tieši tāpat kā iepriekš to likumdošanas gaitā izdarīja Beļģijas Conseil d'État [Valsts Padome] (18), ka Beļģijas tiesiskais regulējums ir “uz produktu attiecināma norma” tiesību normu par kompetenču sadali valstī izpratnē (19) .

51. Šī papildu degvielas specifikācija ierobežo degvielas direktīvai atbilstošas degvielas laišanu apgrozībā. Šīs degvielas laišana tirgū ir mazāk pievilcīga, ja degvielas uzņēmumam ir pienākums laist apgrozībā 4 % biodegvielas. Šī pienākuma izpilde varētu būt saistīta ar paaugstinātām izmaksām vai papildu riskiem.

52. Tādēļ biodegvielas kvota būtībā degvielas direktīvas 5. panta izpratnē ierobežo degvielas laišanu apgrozībā.

c) Par iespējamiem izņēmumiem no ierobežojumu aizlieguma saskaņā ar degvielas direktīvas 5. pantu

53. Tomēr vēl ir jāpārbauda, vai uz biodegvielas kvotu ir attiecināms izņēmums no ierobežojumu aizlieguma saskaņā ar degvielas direktīvas 5. pantu. Izņēmumi var izrietēt no šīs direktīvas tiesību normām vai citām direktīvām.

i) Par degvielas direktīvas 3. un 4. pantu

54. Degvielas direktīvas 3. panta 3. punktu un 4. panta 1. punkta otro daļu nevar uzskatīt par atkāpi no 5. panta. Dalībvalstīm saskaņā ar minētajām normām ir pienākums atļaut attiecīgus piemaisījumus, taču nav acīmredzami, ka tās būtu pilnvarotas pieprasīt biodegvielas piemaisīšanu.

ii) Par degvielas direktīvas 6. pantu

55. Tāpat nav acīmredzams, ka degvielas direktīvas 6. pantā ietvertā atkāpe būtu piemērojama stingrākām ar vidi saistītām degvielas specifikācijām. Proti, nav tikusi saņemta saskaņā ar to nepieciešamā Komisijas atļauja. Tiesvedības laikā vairākkārt minētais Komisijas 2007. gada 15. augusta viedoklis par kādu agrāku Beļģijas likumdevēja pasākumu (20) netika pausts saskaņā ar 6. pantu, bet gan Direktīvā 98/34 paredzētas procedūras ietvaros, un tajā nav ietverta Komisijas piekrišana attiecībā uz Beļģijas biodegvielas kvotu.

iii) Par degvielas direktīvas 7.a un 7.b pantu

56. Tomēr biodegvielas kvota varētu tikt pamatota ar degvielas direktīvas 7.a panta 2. punktu. Atbilstoši tam dalībvalstis enerģijas piegādātājiem uzliek pienākumu samazināt par noteiktu procenta skaitli siltumnīcefekta gāzu emisiju uz vienu piegādātās degvielas enerģijas vienību. Direktīvas 2009/30 preambulas 9. apsvērumā, ar kuru šis mērķis tika ietverts degvielas direktīvā, ir noteikts, ka tas vismaz daļēji ir jāsasniedz, izmantojot biodegvielu. Atbilstoši tam degvielas direktīvas 7.b panta 2. punktā ir noteikts, ka siltumnīcefekta gāzu emisijas samazinājums, ko panāk, izmantojot biodegvielu, vispirms ir vismaz 35 %, vēlāk – 50 % un nobeigumā – 60 %. Līdz ar to fakts, ka degvielu uzņēmumiem tiek noteikts pienākums izmantot biodegvielu, nevar būt pretrunā degvielas direktīvai, un it īpaši tās 5. pantam.

57. Lai gan šīs tiesību normas transponēšanas termiņš Beļģijas biodegvielas kvotas pieņemšanas brīdī vēl nebija beidzies, direktīvas tiesiskās sekas attiecībā uz dalībvalsti rodas, tai stājoties spēkā (21), un tā, protams, var tikt transponēta arī pirms termiņa (22) . Tādēļ Beļģija jau pirms transponēšanas termiņa beigām var atsaukties uz 7.a panta 2. punktu.

58. Tomēr, kā, piemēram, pareizi uzsver Belgische Petroleum Unie  u.c., biodegviela, izpildot šo pienākumu, atbilstoši degvielas direktīvas 7.b panta 1. punktam var tikt ņemta vērā tikai tiktāl, ciktāl tā ir tikusi ražota, ņemot vērā 7.b panta 3.–6. punktā noteiktos ilgtspējības kritērijus. Saskaņā ar šiem kritērijiem it īpaši tiek aizliegts izmantot bioloģiski daudzveidīgu zemi un tiek pieprasīts ievērot Savienības lauksaimniecības tiesības, ražojot biodegvielu vai attiecīgas izejvielas Savienībā.

59. Tādēļ Beļģijas biodegvielas kvota degvielas direktīvas 7.a panta 2. punkta piemērošanas jomā ietilpst tikai tad, ja tiek secināts, ka biodegviela vai izmantotās izejvielas ir tikušas ražotas, ievērojot 7.b panta 3.–6. punktā noteiktos ilgtspējības kritērijus.

60. Jautājums, vai ar Beļģijas tiesību normām tas tiek nodrošināts, nav šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu priekšmets un nevar arī tikt pārbaudīts, pamatojoties uz lūgumā norādīto informāciju. Tādēļ šis jautājums ir vēl jāpārbauda Grondwettelijk Hof . Tomēr nav acīmredzams, ka ar Beļģijas 2009. gada 22. jūlija likuma 2. panta 8. punktā ietvertās ilgtspējīgas biodegvielas definīciju pietiek, lai to izdarītu.

iv) Par veicināšanas direktīvu

61. Veicināšanas direktīvas gadījumā būtībā ir secināms tieši tas pats, kas attiecībā uz degvielas direktīvas 7.a un 7.b pantu. Biodegvielas kvota ir pasākums, kas saskaņā ar veicināšanas direktīvas 3. panta 4. punktu veicina kvotas attiecībā uz atjaunojamo enerģiju izmantošanu transporta nozarē sasniegšanu. Tomēr attiecībā uz minēto var būt runa tikai par biodegvielu, kas ir tikusi ražota, ievērojot ilgtspējības kritērijus. Tādēļ šīs direktīvas piemērošana nemainītu secinājumus, kas izriet no degvielas direktīvas analīzes.

v) Par biodegvielas direktīvas 3. pantu

62. Ja nav tikusi nodrošināta ilgtspējības kritēriju ievērošana, varētu joprojām runāt par biodegvielas kvotas balstīšanu uz 2003. gada biodegvielas direktīvas 3. panta 1. punktu. Atbilstoši tam dalībvalstīm, nosakot orientējošos valsts mērķus, attiecībā uz transporta nozari būtu jācenšas nodrošināt, ka līdz 2010. gada 31. decembrim tiek sasniegta minimālā biodegvielas daļa 5,75 % apmērā no kopējā degvielas un dīzeļdegvielas daudzuma, kas valsts tirgū laists tirdzniecībā transporta vajadzībām.

63. Kā ir secinājusi Tiesa, biodegvielas direktīva dalībvalstīm nenosaka to, ar kādiem līdzekļiem tām ir jāsasniedz šie orientējošie mērķi, bet šajā ziņā tām dod brīvas izvēles iespējas attiecībā uz veicamo pasākumu raksturu, kādēļ dalībvalstīm ir plaša rīcības brīvība. Atbilstoši minētajam piemērots pasākums it īpaši ir minimālās biodegvielas procentuālās daļas noteikšana naftas uzņēmumiem (23) . Tādēļ šāda kvota būtībā nevar būt pretrunā degvielas direktīvas 5. pantā ietvertajam ierobežojumu aizliegumam.

64. Tomēr biodegvielas direktīvas preambulas 21. apsvērumā ir noteikts, ka valsts politikas biodegvielu izmantošanas veicināšanai nedrīkst aizliegt tādu degvielu brīvu apriti, kas atbilst Kopienas tiesību aktos noteiktajām saskaņotajām vides specifikācijām. Tādēļ biodegvielas direktīva ir jāinterpretē tādējādi, ka pasākumi tās īstenošanai atbilst brīvai preču apritei saskaņā ar LESD 34. pantu (24) . Tāpēc tie nedrīkst noteikt nepieļaujamus degvielas tirdzniecības ierobežojumus.

65. Kā norādīts, biodegvielas kvota tirdzniecību ar parasto degvielu, kas atbilst degvielas direktīvas specifikācijām, padara mazāk pievilcīgu (25) . Attiecīgi lūgumā sniegt prejudiciālo nolēmumu, šķiet, tiek pausts viedoklis, ka strīdīgās Beļģijas tiesību normas ierobežo brīvu preču apriti (26), proti, ka kvota uz importētu degvielu attiecas tieši tādā pašā mērā kā uz to, kas ir laista apgrozībā valsts teritorijā. Taču arī tad, ja būtu skarta tikai degvielas produkcija valsts teritorijā, biodegvielas kvota varētu vismaz netieši ierobežot jēlnaftas vai citu degvielas produkcijas izejvielu importu, jo no šīm vielām ražot degvielu iekšzemes patēriņam būtu mazāk pievilcīgi.

66. Valsts pasākumus, kas var ietekmēt tirdzniecību Kopienā, var pamatot ar obligātām vides aizsardzības prasībām, ciktāl attiecīgie pasākumi ir samērīgi ar izvirzīto mērķi (27) .

67. Ja Savienības likumdevējs jau ir pieņēmis attiecīgas tiesību normas, ar tām var argumentēt šādu pamatojumu, bet tās ir arī jāievēro (28) .

68. Kā parāda spriedums lietā Plantanol (29), dalībvalstis sākotnēji drīkstēja uzskatīt, ka biodegvielas kvota, ar kuru tiek ievēroti paredzētie robežlielumi, bez citiem ierobežojumiem bija pamatota ar obligātām vides aizsardzības prasībām.

69. Tomēr šajā laikā ieviestais degvielas direktīvas 7.b panta 3.–6. punkts un biodegvielas direktīvas aizstājošās veicināšanas direktīvas 17. pants parāda, ka Savienība šobrīd biodegvielas izmantošanu vairs neuzskata a priori par obligātu vides aizsardzības prasību. Kā to parāda Direktīvas 2009/30 preambulas 11. apsvērums un veicināšanas direktīvas preambulas 69. apsvērums, bioloģiski daudzveidīgas platības ir jāaizsargā no to iznīcināšanas, kas tiek darīts, ražojot biodegvielai paredzētās izejvielas. Tas pats saskaņā ar Direktīvas 2009/30 preambulas 12. un 14. apsvērumu un veicināšanas direktīvas preambulas 70. un 72. apsvērumu ir attiecināms uz ar oglekli bagātīgu augsni vai augu segu, jo šī oglekļa izdalīšanās nelabvēlīgās sekas var būt būtiskākas, salīdzinot tās ar biodegvielas izmantošanas priekšrocībām.

70. Šīm jaunajām uzsvērtajām atziņām par biodegvielas veicināšanas riskiem bija nozīme jau pirms abu direktīvu pieņemšanas 2009. gadā, taču vēlākais kopš šī brīža tām dalībvalstīm bija jābūt zināmām. Tādēļ tās ir jāņem vērā, vērtējot preču brīvas aprites ierobežojumu pamatojumu ar vides aizsardzības prasībām.

71. Tomēr ar direktīvās ietvertajiem transponēšanas termiņiem tiek atzīts, ka valsts tiesību pielāgošanai ir nepieciešams laiks. Tādēļ, lai novērtētu spēkā esošas tiesību normas, ilgtspējības kritēriji ir svarīgi tikai sākot ar brīdi, kad beidzas šo direktīvu transponēšanas termiņš, proti, sākot ar 2010. gada 30. decembri, degvielas direktīvas grozījumu transponēšanas termiņa beigām.

72. Taču tas nav attiecināms uz tādiem jauniem ierobežojumiem kā Beļģijas biodegvielas kvota, kas tika pieņemta tikai pēc veicināšanas direktīvas un Direktīvas 2009/30 stāšanās spēkā.

73. Lai gan tajā brīdī dalībvalstīm direktīvas transponēšanas pasākumi nebija jāveic pirms šajā ziņā paredzētā termiņa beigām, no LES 4. panta 3. punkta, lasot to kopā ar LESD 288. panta trešo daļu, kā arī no pašām direktīvām izrietēja, ka šajā termiņā tām bija jāatturas no tādu noteikumu pieņemšanas, kas varēja būtiski apdraudēt ar šo direktīvu sasniedzamo rezultātu (30) .

74. Nevar izslēgt, ka jauna biodegvielas kvotas ieviešana, neievērojot ilgtspējības kritērijus, bija pretrunā šim “aizliegumam apdraudēt direktīvas mērķus” (31) . Iespējams, ka palielinātā pieprasījuma pēc biodegvielas sekas bija tādas, ka, izgatavojot izejvielas, tika nodarīts jau vairs nelabojams kaitējums, kas ar ilgtspējības kritērijiem bija jānovērš.

75. Tomēr par to, vai ir piemērojams aizliegums apdraudēt direktīvas mērķus, nav jāizlemj. Šajā gadījumā netiek pārbaudīts tas, vai Beļģijas biodegvielas kvota ir pretrunā veicināšanas direktīvai un Direktīvai 2009/30, bet gan jautājums ir par to, vai Beļģijas biodegvielas kvotas radītais preču brīvas aprites ierobežojums var tikt pamatots ar obligātām vides aizsardzības prasībām un vai tādēļ saskaņā ar biodegvielas direktīvu ir atļauta atkāpe no degvielas direktīvas 5. pantā ietvertā ierobežojumu aizlieguma. Interpretējot šo pamatojumu, ir noteikti jāņem vērā spēkā esošajos tiesību aktos iekļautie Savienības likumdevēja apsvērumi. To darot, nav nedz jāatsaucas uz aizliegumu apdraudēt direktīvas mērķus, nedz ir jāsagaida transponēšanas termiņa beigas (32) .

76. No minētā izriet, ka Beļģija uz biodegvielas direktīvā ietverto pamatojumu var atsaukties tikai tad, ja ar biodegvielas kvotu tiek ievēroti ilgtspējības kritēriji.

77. Gadījumā, ja Tiesa nepiekrīt manam viedoklim, ka, piemērojot biodegvielas direktīvas 3. panta 1. punktu, ir jāievēro ilgtspējības kritēriji, ir jānorāda, ka jebkuru pamatojumu, kas izriet no šīs direktīvas, nevarēja vairs izmantot sākot ar 2012. gada 1. janvāri, jo tajā brīdī tā tika atcelta ar veicināšanas direktīvas 26. panta 3. punktu.

vi) Par LESD 193. pantu

78. Lai gan Beļģija norāda arī uz LESD 193. pantu, saskaņā ar kuru dalībvalstīm ir atļauts ieviest stingrākus pasākumus vides aizsardzībai, biodegvielas kvota, kas neatbilst ilgtspējības kritērijiem, nav stingrāks aizsargpasākums, tā mazina vides aizsardzību, salīdzinot ar Savienībā noteikto aizsardzības līmeni.

79. Katrā ziņā LESD 193. pants ir piemērojams tikai saistībā ar Savienības vides aizsardzības pasākumiem, kas pamatojas uz LESD 192. pantu. Taču ilgtspējības kritēriji saskaņā ar veicināšanas direktīvas preambulas 95. apsvērumu un Direktīvas 2009/30 preambulas 23. apsvērumu tika pamatoti ar LESD 114. pantā ietverto iekšējā tirgus kompetenci. Šajā gadījumā stingrāki aizsardzības pasākumi ir pieļaujami tikai saskaņā ar LESD 114. panta 5.–7. punktā noteikto. Tomēr šajā tiesību normā ietvertie nosacījumi konkrētajā gadījumā jau nav izpildīti tādēļ vien, ka Beļģija nav iesniegusi Komisijai attiecīgu paziņojumu.

vii) Starpsecinājumi

80. Tātad Beļģijas biodegvielas kvota atbilst degvielas direktīvai tikai tad, ja ar to tiek ievēroti 7.b panta 3.–6. punktā noteiktie ilgtspējības kritēriji.

3) Par minētajām primāro tiesību normām

81. Nav īpaši jāpārbauda Grondwettelijk Hof papildu minētās primāro tiesību normas, proti, LES 4. panta 3. punkts un LESD 26. panta 2. punkts, 28. pants un 34.–36. pants. Ja Beļģijas biodegvielas kvota atbilst ilgtspējības kritērijiem, tā ir saderīga arī ar iekšējo tirgu, jo tās mērķis ir neapstrīdēta sekundārās tiesībās noteikta pienākuma transponēšana. Turpretim, ja tā neatbilst ilgtspējības kritērijiem, tā nav pieņemama jau saskaņā ar sekundārajām tiesībām.

4) Par atbildes sniegšanu uz pirmo jautājumu

82. Līdz ar to uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka degvielas direktīvas 3., 4., 5., 7.a un 7.b pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā pēc 2009. gada 25. jūnija pieņemta likuma norma, pamatojoties uz kuru reģistrētiem naftas uzņēmumiem, kas laiž brīvā apgrozībā benzīna vai dīzeļdegvielas produktus, ir pienākums tajā pašā kalendārajā gadā laist brīvā apgrozībā arī noteiktu daudzumu ilgtspējīgas biodegvielas, to piemaisot benzīnam vai dīzeļdegvielai, proti, vismaz 4 apjoma procentus bioetanola, tīrā vai bio-ETBE veidā, no brīvā apgrozībā laistajiem benzīna produktiem un vismaz 4 apjoma procentus taukskābes metilestera no brīvā apgrozībā laistajiem dīzeļdegvielas produktiem, ciktāl, izgatavojot šo biodegvielu, ir jāievēro attiecīgās direktīvas 7.b pantā noteiktie ilgtspējības kritēriji.

C – Par konsultēšanos ar Komisiju

83. Ar otro jautājumu Grondwettelijk Hof vēlas noskaidrot, vai Beļģijai atbilstoši Direktīvas 98/34 8. panta 1. punktam bija jākonsultējas ar Komisiju par strīdīgajām tiesību normām par biodegvielas kvotas ieviešanu, pirms šīs tiesību normas stājās spēkā.

84. Atbilstoši Direktīvas 98/34 8. panta 1. punktam dalībvalstis nekavējoties dara Komisijai zināmu jebkuru tehnisko noteikumu projektu.

85. Šajā ziņā pastāvīgajā judikatūrā ir noteikts, ka Direktīvas 98/34 mērķis ir ar preventīvu kontroli aizsargāt preču brīvu apriti, kas ir viens no Savienības pamatiem. Šāda kontrole ir lietderīga tiktāl, ciktāl tehniskie noteikumi, uz kuriem attiecas šī direktīva, var radīt šķēršļus tirdzniecībai starp dalībvalstīm; šādi šķēršļi ir pieļaujami tikai tad, ja tie ir nepieciešami obligātu, uz sabiedrības interešu aizsardzību vērstu prasību izpildei (33) .

86. Tā kā paziņošanas pienākums, kas minēts Direktīvas 98/34 8. panta 1. punkta pirmajā daļā, ir būtisks līdzeklis, lai īstenotu šādu Kopienas kontroli, tās efektivitāti jo vairāk pastiprinātu tāda šīs direktīvas interpretācija, ka paziņošanas pienākuma pārkāpums tiek uzskatīts par procesuālo noteikumu būtisku pārkāpumu, kura dēļ attiecīgie tehniskie noteikumi kļūst nepiemērojami, liedzot attiecīgos tehniskos noteikumus piemērot personām (34) .

87. Tādēļ Grondwettelijk Hof jautā, vai Beļģijas biodegvielas kvota ir tehniskais noteikums, par kuru ir jāpaziņo Direktīvas 98/34 izpratnē.

88. Saskaņā ar judikatūru no Direktīvas 98/34 1. panta 11. punkta izriet, ka jēdziens “tehniskie noteikumi” ir iedalāms trīs kategorijās, proti, pirmkārt, “tehniskie parametri” saskaņā ar šīs direktīvas 1. panta 3. punktu, otrkārt, “citas prasības”, kādas ir noteiktas minētās direktīvas 1. panta 4. punktā, un, treškārt, aizliegums preci ražot, ievest, tirgot vai izmantot, kas noteikts šīs pašas direktīvas 1. panta 11. punktā (35) .

89. Biodegvielas kvota neietver nekādu aizliegumu un šajā gadījumā nav jālemj par jautājumu, vai apstāklis, ka ne katrs degvielas litrs ir jāaizstāj ar biodegvielu, izslēdz tehniska parametra pastāvēšanu, jo katrā ziņā runa ir par “cit[ām] prasīb[ām]” Direktīvas 98/34 1. panta 4. punkta izpratnē.

90. Saskaņā ar judikatūru tas tā ir, ja minētās tiesību normas var būtiski ietekmēt attiecīgās preces sastāvu, raksturu vai tirdzniecību (36) . Tā kā biodegvielas kvota tiek īstenota, samaisot biodegvielu ar benzīnu un dīzeļdegvielu, tā ietekmē šo produktu saturu un tirdzniecību.

91. Beļģijas Grondwettelijk Hof minētais Direktīvas 98/34 10. panta 1. punkta pirmais ievilkums neatceļ konsultēšanās pienākumu. Proti, šis izņēmums attiecas tikai uz pasākumiem, ar kuru palīdzību dalībvalstis panāk atbilstību saistošiem Savienības tiesību aktiem, kuru dēļ pieņem tehniskos parametrus vai noteikumus par pakalpojumiem.

92. Tomēr biodegvielas kvota neatbilst nevienam Savienības parametram, tā transponē Savienības tiesībās noteiktu pienākumu, kas dalībvalstīm piešķir būtisku rīcības brīvību. Lai novērstu kļūdas šīs rīcības brīvības īstenošanā, konsultēšanās ar Komisiju principā ir nepieciešama.

93. Taču Komisija pareizi norāda, ka pamatlietā tomēr nebija nepieciešama konsultēšanās.

94. Tiesa ir secinājusi, ka veiktie grozījumi tehnisko noteikumu projektā, kas jau ir paziņots Komisijai atbilstoši Direktīvas 98/34 8. panta 1. punkta pirmajai daļai, kuros, salīdzinot ar paziņoto projektu, ir ietverts tikai attiecīgās preces izmantošanas nosacījumu atvieglojums un kuri tādējādi samazina tehnisko noteikumu iespējamo ietekmi uz tirdzniecību, nav būtiskas projekta izmaiņas, ņemot vērā iepriekš 85. punktā secināto Direktīvas 98/34 mērķi. Attiecīgi šādi grozījumi nav pakļauti iepriekšējas paziņošanas pienākumam (37) .

95. Saskaņā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Beļģija ir konsultējusies ar Komisiju par agrāku tiesiskā regulējuma projektu, pamatojoties uz kuru benzīnam bija jāsatur 7 % etanola un dīzeļdegvielai – 5 % taukskābes metilestera (38) . Minētajā gadījumā Komisija uzskatīja, ka saskaņā ar degvielas direktīvas 3. pantu benzīna gadījumā maksimāli pieļaujamais etanola daudzums ir 5 %, 4. pantā attiecībā uz dīzeļdegvielu nav paredzēta taukskābes metilestera daļa un ka 5. pantam pretrunā ir tiesību normas, kurās ir paredzēta konkrēta biodegvielas kvota uz katru degvielas litru.

96. Strīdīgā Beļģijas biodegvielas kvota tika grozīta, ņemot vērā šīs piezīmes un šajā laikā pieņemtos degvielas direktīvas 3. un 4. panta grozījumus. Kvotas saglabājas mazākas nekā maksimālā daļa benzīnā un dīzeļdegvielā. Tās arī nav obligāti attiecināmas uz katru degvielas litru.

97. Attiecīgi runa ir tikai par atvieglojumiem saistībā ar iepriekšējo tiesisko regulējumu, attiecībā uz kuriem nav nepieciešama jauna konsultēšanās ar Komisiju.

98. Līdz ar to uz otro jautājumu ir jāatbild, ka atbilstoši Direktīvas 98/34 8. pantam Komisijai principā ir jādara zināms kā cita prasība tiesību normas projekts, pamatojoties uz kuru reģistrētiem naftas uzņēmumiem, kas laiž brīvā apgrozībā benzīna un/vai dīzeļdegvielas produktus, ir pienākums tajā pašā kalendārajā gadā laist brīvā apgrozībā arī noteiktu daudzumu ilgtspējīgas biodegvielas, to piemaisot benzīnam vai dīzeļdegvielai. Tomēr šis informēšanas pienākums zūd, ja šis projekts ir tikai nosacījumu atvieglojums saistībā ar projektu, par kuru jau ir ticis ziņots.

V – Secinājumi

99. Tādēļ es iesaku Tiesai uz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbildēt šādi:

1) Direktīvas 98/70/EK, kas grozīta ar Direktīvu 2009/30/EK, 3., 4., 5., 7.a un 7.b pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā pēc 2009. gada 25. jūnija pieņemta likuma norma, pamatojoties uz kuru reģistrētiem naftas uzņēmumiem, kas laiž brīvā apgrozībā benzīna vai dīzeļdegvielas produktus, ir pienākums tajā pašā kalendārajā gadā laist brīvā apgrozībā arī noteiktu daudzumu ilgtspējīgas biodegvielas, samaisot to ar benzīnu vai dīzeļdegvielu, proti, vismaz 4 apjoma procentus bioetanola, tīrā vai bio-ETBE veidā, no brīvā apgrozībā laistajiem benzīna produktiem un vismaz 4 apjoma procentus taukskābes metilestera no brīvā apgrozībā laistajiem dīzeļdegvielas produktiem, ciktāl, izgatavojot šo biodegvielu, ir jāievēro attiecīgās direktīvas 7.b pantā noteiktie ilgtspējības kritēriji;

2) atbilstoši Direktīvas 98/34/EK 8. pantam Komisijai principā ir jādara zināms kā cita prasība tiesību normas projekts, pamatojoties uz kuru reģistrētiem naftas uzņēmumiem, kas laiž brīvā apgrozībā benzīna un/vai dīzeļdegvielas produktus, ir pienākums tajā pašā kalendārajā gadā laist brīvā apgrozībā arī noteiktu daudzumu ilgtspējīgas biodegvielas, to piemaisot benzīnam vai dīzeļdegvielai. Tomēr šis informēšanas pienākums zūd, ja šis projekts ir tikai nosacījumu atvieglojums saistībā ar projektu, par kuru jau ir ticis ziņots.

(1) .

(2)  – Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 8. maija direktīva par biodegvielas un citu atjaunojamo veidu degvielas izmantošanas veicināšanu transportā (OV L 123, 42. lpp., OV Īpašais izdevums latviešu valodā, 13/31. sēj., 188. lpp.).

(3)  – Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa direktīva par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu un ar ko groza un sekojoši atceļ Direktīvas 2001/77/EK un 2003/30/EK (OV L 140, 16. lpp.).

(4)  – Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa direktīva, ar ko groza Direktīvu 98/70/EK attiecībā uz benzīna, dīzeļdegvielas un gāzeļļas specifikācijām un ievieš mehānismu autotransporta līdzekļos lietojamās degvielas radīto siltumnīcefekta gāzu emisiju kontrolei un samazināšanai, groza Padomes Direktīvu 1999/32/EK attiecībā uz tās degvielas specifikācijām, kuru lieto iekšējo ūdensceļu kuģos, un atceļ Direktīvu 93/12/EEK (OV L 140, 88. lpp.).

(5)  – Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 13. oktobra direktīva, kas attiecas uz benzīna un dīzeļdegvielu kvalitāti un ar ko groza Padomes Direktīvu 93/12/EEK (OV L 350, 58. lpp.).

(6)  – Saskaņā ar Komisijas 2011. gada 31. janvāra paziņojumu Eiropas Parlamentam “Enerģija no atjaunojamiem energoresursiem. Virzība uz 2020. gada mērķi.” (COM(2011) 31, galīgā redakcija, 12. lpp.) tobrīd līdzīgus pienākumus bija noteikušas 20 dalībvalstis.

(7)  – Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 22. jūnija direktīva, ar ko nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko standartu un noteikumu jomā (OV L 204, 37. lpp., OV Īpašais izdevums latviešu valodā, 13/20. sēj., 337. lpp.), ar Padomes 2006. gada 20. novembra Direktīvu 2006/96/EK, ar ko pielāgo dažas direktīvas preču brīvas aprites jomā saistībā ar Bulgārijas un Rumānijas pievienošanos (OV L 363, 81. lpp.), grozītajā redakcijā.

(8)  – Direktīva 98/70 redakcijā, kas bija spēkā līdz 2009. gada 25. jūnijam un kas ir grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 29. septembra Regulu (EK) Nr. 1882/2003, ar ko Padomes Lēmumam 1999/468/EK pielāgo noteikumus par komitejām, kuras palīdz Komisijai īstenot tai piešķirtās ieviešanas pilnvaras, kas noteiktas dokumentos, uz kuriem attiecas EK līguma 251. pantā minētā procedūra (OV L 284, 1. lpp., OV Īpašais izdevums latviešu valodā, 1/4. sēj., 447. lpp.).

(9)  – Minēta 3. zemsvītras piezīmē.

(10)  – 2009. gada 3. augusta Moniteur belge , 51920. lpp.

(11)  – 2011. gada 30. jūnija Moniteur belge , 37981. lpp.

(12)  – 1999. gada 7. septembra spriedums lietā C‑355/97 Beck un Bergdorf ( Recueil , I‑4977. lpp., 22. punkts), 2006. gada 5. decembra spriedums apvienotajās lietās C‑94/04 un C‑202/04 Cipolla  u.c. (Krājums, I‑11421. lpp., 25. punkts), 2009. gada 8. septembra spriedums lietā C‑478/07 Budĕjovický Budvar (Krājums, I‑7721. lpp., 63. punkts) un 2011. gada 1. decembra spriedums lietā C‑145/10 Painer (Krājumā vēl nav publicēts, 59. punkts).

(13)  – Par atsaukšanos uz jaunajām tiesību normām pirms transponēšanas termiņa perioda beigām skat. tālāk 57. punktu.

(14)  – 2009. gada 10. februāra spriedums lietā C‑110/05 Komisija/Itālija (Krājums, I‑519. lpp., 33. punkts).

(15)  – Par darba ņēmēju pārvietošanās brīvību skat. 2011. gada 10. marta spriedumu lietā C‑379/09 Casteels (Krājumā vēl nav publicēts, 22. punkts), par brīvību veikt uzņēmējdarbību skat. 2010. gada 11. marta spriedumu lietā C‑384/08 Attanasio Group (Krājums, I‑2055. lpp., 43. punkts), par pakalpojumu sniegšanas brīvību skat. 1996. gada 28. marta spriedumu lietā C‑272/94 Guiot ( Recueil , I‑1905. lpp., 10. punkts) un 2011. gada 4. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C‑403/08 un C‑429/08 Football Association Premier League  u.c. (Krājumā vēl nav publicēts, 85. punkts) un par kapitāla aprites brīvību 2006. gada 12. decembra spriedumu lietā C‑446/04 Test Claimants in the FII Group Litigation (Krājums, I‑11753. lpp., 184. punkts).

(16)  – Skat., piemēram, 1979. gada 7. februāra spriedumu lietā 115/78 Knoors ( Recueil , 399. lpp., 17. punkts), 1995. gada 30. novembra spriedumu lietā C‑55/94 Gebhard ( Recueil , I‑4165. lpp., 37. punkts) un 2010. gada 15. aprīļa spriedumu lietā C‑96/08 CIBA (Krājums, I‑2911. lpp., 45. punkts).

(17)  – Padomes 2003. gada 27. oktobra Direktīva 2003/96/EK, kas pārkārto Kopienas noteikumus par nodokļu uzlikšanu energoproduktiem un elektroenerģijai (OV L 283, 51. lpp., OV Īpašais izdevums latviešu valodā, 9/1. sēj., 405. lpp.).

(18)  – Beļģijas pārstāvju palātas 2009. gada 9. jūnija DOC 52 2037/001, 17., 20. un 21. lpp. (5.2. punkts).

(19)  – 2010. gada 22. decembra Grondwettelijk Hof spriedums lietā 149/2010 Belgische Petroleum Unie  u.c. (B.5.2. punkts).

(20)  – Komisijas procesuālā raksta 4. pielikums.

(21)  – 2006. gada 4. jūlija spriedums lietā C‑212/04 Adeneler  u.c. (Krājums, I‑6057. lpp., 119. punkts).

(22)  – Skat. 2005. gada 15. novembra spriedumu lietā C‑320/03 Komisija/Austrija (Krājums, I‑9871. lpp., 80. punkts) un 2007. gada 14. jūnija spriedumu lietā C‑422/05 Komisija/Beļģija (Krājums, I‑4749. lpp., 52. punkts).

(23)  – 2009. gada 10. septembra spriedums lietā C‑201/08 Plantanol (Krājums, I‑8343. lpp., 35. un 36. punkts).

(24)  – Skat. 2004. gada 14. decembra spriedumu lietā C‑309/02 Radlberger Getränkegesellschaft un S. Spitz (Krājums, I‑11763. lpp., 36. punkts).

(25)  – Skat. iepriekš 51. punktu.

(26)  – Minēts 19. zemsvītras piezīmē, B.11. punkts.

(27)  – Skat. tikai 1988. gada 20. septembra spriedumu lietā 302/86 Komisija/Dānija ( Recueil , 4607. lpp., 8. punkts), 1992. gada 9. jūlija spriedumu lietā C‑2/90 Komisija/Beļģija ( Recueil , I‑4431. lpp., 22. punkts) un spriedumu lietā Radlberger Getränkegesellschaft un S. Spitz (minēts 24. zemsvītras piezīmē, 75. punkts).

(28)  – Spriedums lietā Komisija/Austrija (minēts 22. zemsvītras piezīmē, 74. un nākamie punkti). Skat. arī 2001. gada 13. marta spriedumu lietā C‑379/98 PreussenElektra ( Recueil , I‑2099. lpp., 77. un nākamie punkti).

(29)  – Minēts 23. zemsvītras piezīmē.

(30)  – 1997. gada 18. decembra spriedums lietā C‑129/96 Inter-Environnement Wallonie ( Recueil , I‑7411. lpp., 45. punkts), 2006. gada 4. jūlija spriedums lietā Adeneler  u.c. (minēts 21. zemsvītras piezīmē, 121. punkts), spriedums lietā Komisija/Beļģija (minēts 22. zemsvītras piezīmē, 62. punkts) un 2011. gada 26. maija spriedums apvienotajās lietās no C‑165/09 līdz C‑167/09 Stichting Natuur en Milieu  u.c. (Krājumā vēl nav publicēts, 78. punkts).

(31)  – Skat., piemēram, manus 2004. gada 18. maija secinājumus lietā C‑313/02 Wippel (2004. gada 12. oktobra spriedums, Krājums, I‑9483. lpp., 60. punkts), 2005. gada 27. oktobra secinājumus lietā C‑212/04 Adeneler  u.c. (Krājums, I‑6057. lpp., 48. punkts) un 2010. gada 16. decembra secinājumus apvienotajās lietās no C‑165/09 līdz C‑167/09 Stichting Natuur en Milieu  u.c. (Krājumā vēl nav publicēti, 83. un 84. punkts).

(32)  – Skat. arī apsvērumus par direktīvai atbilstošu interpretāciju pirms transponēšanas termiņa beigām manos 31. zemsvītras piezīmē minētajos secinājumos lietā Wippel , 58.–63. punkts, un lietā Adeneler , 45.–53. punkts.

(33)  – 2010. gada 15. aprīļa spriedums lietā C‑433/05 Sandström (Krājums, I‑2885. lpp., 42. punkts) un 2011. gada 9. jūnija spriedums lietā C‑361/10 Intercommunale Intermosane un Fédération de l'industrie et du gaz (Krājumā vēl nav publicēts, 10. punkts), un tajos minētā judikatūra.

(34)  – Spriedums lietā Sandström (minēts 33. zemsvītras piezīmē, 43. punkts).

(35)  – Spriedums lietā Intercommunale Intermosane un Fédération de l'industrie et du gaz (minēts 33. zemsvītras piezīmē, 11. punkts un tajā minētā judikatūra).

(36)  – Spriedums lietā Intercommunale Intermosane un Fédération de l'industrie et du gaz (minēts 33. zemsvītras piezīmē, 20. punkts un tajā minētā judikatūra).

(37)  – Spriedums lietā Sandström (minēts 33. zemsvītras piezīmē, 47. punkts).

(38)  – Minēts 19. zemsvītras piezīmē, B.5.1. punkts.