—

C kundzes vārdā — M. Fredmans [M. Fredman], asianajaja,

—

Somijas valdības vārdā — A. Gimareša-Purokoski [A. Guimaraes-Purokoski], pārstāve,

—

Vācijas valdības vārdā — M. Lumma [M. Lumma], pārstāvis,

—

Francijas valdības vārdā — Ž. de Bergess [G. de Bergues] un A. L. Duringa [A.-L. During], pārstāvji,

—

Nīderlandes valdības vārdā — H. H. Sevenstere [H. G. Sevenster], pārstāve,

—

Slovākijas valdības vārdā — J. Čorba [J. Čorba], pārstāvis,

—

Zviedrijas valdības vārdā — A. Kruse [A. Kruse], pārstāvis,

—

Eiropas Kopienu Komisijas vārdā — M. Vailderspins [M. Wilderspin] un P. Ālto [P. Aalto], pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 2003. gada 27. novembra Regulu (EK) Nr. 2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu [nolēmumu] atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu (OV L 338, 1. lpp.), kas grozīta ar Padomes 2004. gada 2. decembra Regulu (EK) Nr. 2116/2004 (OV L 367, 1. lpp.; turpmāk tekstā — “Regula Nr. 2201/2003”).

2

Šis lūgums tika iesniegts saistībā ar prasību, ko cēla C kundze, A un B bērnu māte, pret Oulun hallinto-oikeus [Oulu administratīvā tiesa (Somija)] lēmumu, ar kuru apstiprināts Somijas policijas lēmums par šo bērnu nodošanu Zviedrijas iestādēm.

3

Kopīgajā deklarācijā Nr. 28 par Ziemeļvalstu sadarbību, kas ir pievienota Nobeiguma aktam Līgumam par Austrijas Republikas, Somijas Republikas un Zviedrijas Karalistes pievienošanās nosacījumiem un Līgumu, uz kuriem ir balstīta Eiropas Savienība, pielāgošanu (OV 1994, C 241, 21. lpp., un OV 1995, L 1, 1. lpp.), noteikts:

“Līgumslēdzējas puses ņem vērā, ka Zviedrija, Somija un Norvēģija kā Eiropas Savienības dalībvalstis paredz pilnībā atbilstoši Kopienu tiesībām un pārējiem Līguma par Eiropas Savienību noteikumiem turpināt Ziemeļvalstu sadarbību, kas pastāv starp tām, kā arī sadarbību ar citām zemēm un teritorijām.”

4

Regulas Nr. 2201/2003 preambulas piektajā apsvērumā noteikts:

“Lai nodrošinātu vienlīdzību attiecībā uz visiem bērniem, šī regula attiecas uz visiem lēmumiem par vecāku atbildību, tostarp uz bērnu aizsardzības pasākumiem, neatkarīgi no saiknes ar laulības lietu.”

5

Šīs regulas 1. pantā noteikts:

“1.   Šo regulu neatkarīgi no tiesas iestādes būtības piemēro civillietās, kas saistītas ar:

[..]

2.   Lietas, kas minētas 1. punkta b) apakšpunktā, var jo īpaši attiekties uz:

[..]

[..].”

6

Saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 2. pantu:

“Šajā regulā:

[..]

[..]

[..]

[..].”

7

Šīs regulas 8. panta 1. punktā noteikts:

“Dalībvalsts tiesām ir piekritīgas lietas par vecāku atbildību par bērnu, kura pastāvīgā dzīvesvieta ir šajā dalībvalstī brīdī, kad tiesā iesniegta prasība.”

8

Saskaņā ar minētās regulas 16. panta 1. punkta a) apakšpunktu:

“Uzskata, ka tiesā ir iesniegta prasība:

9

Regulas Nr. 2201/2003 59. pantā noteikts:

“1.   Ievērojot 60., 63., 64. panta un šā panta 2. punkta noteikumus, šī regula dalībvalstīs aizstāj konvencijas, kas pastāv šīs regulas spēkā stāšanās brīdī, kuras noslēgtas starp divām vai vairāk dalībvalstīm un attiecas uz jautājumiem, ko reglamentē šī regula.

2.   

[..]”

10

Saskaņā ar šīs regulas 64. pantu:

“1.   Šīs regulas noteikumus piemēro tikai uzsāktiem tiesas procesiem, dokumentiem, kas oficiāli sastādīti vai reģistrēti kā publiski akti, un nolīgumiem, kas noslēgti starp pusēm pēc piemērošanas dienas saskaņā ar 72. pantu.

2.   Spriedumus [Nolēmumus], kas pēc šīs regulas stāšanās spēkā taisīti lietās, kuras uzsāktas pirms minētās dienas, bet pēc dienas, kad stājusies spēkā [Padomes 2000. gada 29. maija] Regula (EK) Nr. 1347/2000 [par jurisdikciju un nolēmumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību (OV L 160, 19. lpp.)], atzīst un izpilda saskaņā ar šīs regulas III nodaļas noteikumiem, ja piekritības pamatā ir noteikumi, kas saskan ar tiem, kuri noteikti [šīs regulas] II nodaļā vai Regulā (EK) Nr. 1347/2000, vai konvencijā, kas noslēgta starp izcelsmes dalībvalsti un dalībvalsti, kurā atzīšana vai izpildīšana tiek lūgta, un bijusi spēkā tiesvedības sākšanas brīdī.

[..]”

11

Saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 72. pantu šī regula stājas spēkā 2004. gada 1. augustā un to piemēro no 2005. gada 1. marta, izņemot 67., 68., 69. un 70. pantu, ko piemēro no 2004. gada 1. augusta.

12

Zviedrijas Likumā par īpašiem noteikumiem bērnu tiesību aizsardzībai (Lag med särskilda bestämmelser om vård av unga, SFS 1990, Nr. 52) ir paredzēti tādi bērnu aizsardzības pasākumi kā nodošana aprūpē un izvietošana bez vecāku piekrišanas. Bērna veselības vai attīstības apdraudējuma gadījumā pašvaldības Sociālo lietu komiteja var vērsties Länsrätt [Administratīvā departamenta tiesa], lai tā veiktu atbilstošus pasākumus. Steidzamos gadījumos šī komiteja vispirms var pati noteikt šos pasākumus, kas vēlāk ir jāapstiprina Länsrätt.

13

Saskaņā ar Somijas Likuma par personas izdošanu Islandes, Norvēģijas, Zviedrijas vai Dānijas iestādēm, izpildot lēmumu par nodošanu aprūpē vai ārstēšanā [laki huoltoa tai hoitoa koskevan päätöksen täytäntöönpanoa varten tapahtuvasta luovuttamisesta Islantiin, Norjaan, Ruotsiin tai Tanskaan (761/1970), turpmāk tekstā — “Likums 761/1970”), 1. panta 1. punktu persona, kurai, pamatojoties uz Islandes, Norvēģijas, Zviedrijas vai Dānijas iestādes lēmumu, ir jānonāk aprūpē vai ārstēšanā, pēc pieprasījuma par šī lēmuma izpildi Somijai ir jāizdod attiecīgajai valstij.

14

2005. gada 23. februārī L pilsētas (Zviedrija) Sociālo lietu komiteja nolēma nekavējoties nodot aprūpē šajā pilsētā dzīvojošos bērnus A un B, tos nododot audžuģimenē. Gan bērnam A, kas ir dzimis 2001. gadā, gan bērnam B, kas ir dzimis 1999. gadā, ir Somijas pilsonība, un bērnam A ir arī Zviedrijas pilsonība.

15

2005. gada 1. martāC kundze kopā ar bērniem A un B apmetās uz dzīvi Somijā. Viņas pārcelšanās uz šo dalībvalsti tika deklarēta 2005. gada 2. martā. Somijas iestādes 2005. gada 10. martā reģistrēja šo jauno dzīvesvietu, kas bija spēkā no 2005. gada 1. marta.

16

L pilsētas Sociālo lietu komitejas lēmumu 2005. gada 3. martā apstiprināja Länsrätten i K län [K pilsētas (Zviedrija) Administratīvā rajona tiesa], kurā tika iesniegts lūgums šajā sakarā 2005. gada 25. februārī. Zviedrijas tiesībās ir paredzēta šāda apstiprināšanas procedūra tiesā visos gadījumos, kad bērna nodošana aprūpē ir notikusi bez vecāku piekrišanas.

17

Kammarrätten i M [M pilsētas (Zviedrija) Administratīvā apelācijas tiesa], atzīstot, ka lieta ir piekritīga Zviedrijas tiesām, noraidīja C kundzes celto prasību par Länsrätten i K län lēmumu.

18

Šo Zviedrijas tiesu kompetenci 2006. gada 20. jūnijā apstiprināja Regeringsrätten [Augstākā administratīvā tiesa (Zviedrija)].

19

Tajā pašā dienā, kad tika pasludināts Länsrätten i K län lēmums, Zviedrijas policija bija lūgusi Somijas policijai H pilsētā, kurā abi bērni dzīvoja pie savas vecāsmātes, palīdzēt tai izpildīt šo lēmumu. Šis lūgums tika iesniegts, pamatojoties uz Likumu 761/1970.

20

Ar 2005. gada 8. marta lēmumu Somijas policija uzdeva nodot bērnus A un B Zviedrijas iestādēm. C kundze apstrīdēja šo lēmumu Oulu hallinto-oikeus, kas noraidīja šo prasību.

21

C kundze tādēļ ar apelācijas sūdzību vērsās Korkein hallinto-oikeus [Somijas Augstākā administratīvā tiesa], kas uzskatīja, ka tai ir vajadzīga Regulas Nr. 2201/2003 piemērošanas jomas interpretācija, lai atrisinātu strīdu pamata lietā.

22

Korkein hallinto-oikeus, uzskatot, ka Somijā uz lēmumu par bērna nodošanu aprūpē un izvietošanu ir attiecināmas publiskās tiesības, jautā par šāda lēmuma iekļaušanu jēdzienā “civillietas”, kas ir ietverts šajā regulā. Turklāt, ņemot vērā, ka Somijā bērnu aizsardzība prasa pieņemt ne tikai vienu vienīgu, bet vairākus lēmumus, šī tiesa arī jautā, vai minētā regula attiecas gan uz bērnu nodošanu aprūpē, gan izvietošanu vai tikai uz lēmumu par izvietošanu.

23

Šādos apstākļos Korkein hallinto-oikeus nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

24

Uzdodot šo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas Nr. 2201/2003 1. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, pirmkārt, tas ir attiecināms uz vienu vienīgu lēmumu, ar ko uzdod tūlītēju bērna nodošanu aprūpē un nodošanu no savas ģimenes audžuģimenē, un, otrkārt, uz šo lēmumu ir attiecināms jēdziens “civillietas” šīs tiesību normas nozīmē, ja šis lēmums ir pieņemts saskaņā ar publiskajām tiesībām par bērnu aizsardzību.

25

Attiecībā uz lēmumu par bērna nodošanu aprūpē ir jānosaka, vai tas ir saistīts ar vecāku atbildību un vai tādējādi uz to ir attiecināma Regula Nr. 2201/2003.

26

Šajā sakarā ir jānorāda, ka saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 1. panta 1. punkta b) apakšpunktu šo regulu neatkarīgi no tiesas iestādes būtības piemēro civillietās, kas saistītas ar vecāku atbildības iegūšanu, īstenošanu, deleģēšanu, ierobežošanu vai izbeigšanu. Turklāt saskaņā ar šīs regulas 2. panta 1. punktu jēdziens “tiesa” attiecas uz visām tām iestādēm dalībvalstīs, kurām ir jurisdikcija lietās, uz ko attiecas minētās regulas piemērošanas joma.

27

Saskaņā ar šīs pašas regulas 2. panta 7. punktu ar “vecāku atbildību” saprot visas tiesības un pienākumus attiecībā uz bērna personu vai bērna īpašumu, kuras piešķir fiziskai vai juridiskai personai ar tiesas nolēmumu, likumu vai spēkā esošu nolīgumu. Jēdziens tostarp ietver uzraudzības tiesības un saskarsmes tiesības.

28

Bērna nodošana aprūpē tieši netiek minēta kā viens no jautājumiem, uz kuriem saskaņā ar minētās regulas 1. panta 2. punktu attiecas vecāku atbildība.

29

Tomēr šis apstāklis nevar būt par pamatu, lai izslēgtu lēmumu par bērna nodošanu aprūpē no Regulas Nr. 2201/2003 piemērošanas jomas.

30

Jēdziena “tostarp” lietošana šīs regulas 1. panta 2. punktā nozīmē, ka šajā tiesību normā ietvertais uzskaitījums ir norādošs.

31

Turklāt no Regulas Nr. 2201/2003 preambulas piektā apsvēruma izriet, ka, lai nodrošinātu vienlīdzību attiecībā uz visiem bērniem, šī regula attiecas uz visiem lēmumiem par vecāku atbildību, tostarp uz bērnu aizsardzības pasākumiem.

32

Tāds lēmums par bērna nodošanu aprūpē kā pamata lietā pēc savas dabas ir pieņemts ar valsts rīcību, kuras mērķis ir izpildīt nepilngadīgo bērnu aizsardzības un palīdzības vajadzības.

33

Turklāt no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka Somijā ar bērna nodošanu aprūpē šīs dalībvalsts Sociālo lietu komitejām tiek piešķirtas tiesības noteikt šī bērna dzīvesvietu. Šo lēmumu var ietekmēt uzraudzības tiesību izmantošana, kas saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 2. panta 9. punktu ietver tieši tiesības izlemt par šo dzīvesvietu. Līdz ar to šīs tiesības ir saistītas ar vecāku atbildību, jo saskaņā ar šīs regulas 1. panta 2. punkta a) apakšpunktu uzraudzības tiesības ir viens no jautājumiem, uz kuriem attiecas vecāku atbildība.

34

Attiecībā uz izvietošanu ir jānorāda, ka saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 1. panta 2. punkta d) apakšpunktu bērna nodošana audžuģimenē vai ievietošana aprūpes iestādē ir viens no jautājumiem, uz kuriem attiecas vecāku atbildība.

35

Kā to norādījusi ģenerāladvokāte savu secinājumu 28. punktā, nodošana aprūpē un izvietošana ir cieši saistītas darbības, jo, pirmkārt, nodošanu aprūpē nevar veikt izolēti kā pagaidu pasākumu un, otrkārt, bērna izvietošana pret vecāku gribu ir iespējama tikai pēc tam, kad kompetentā iestāde ir nodevusi šo bērnu aprūpē.

36

Šādos apstākļos lēmuma par bērna nodošanu aprūpē neiekļaušana Regulas Nr. 2201/2003 piemērošanas jomā var apdraudēt šīs regulas efektivitāti dalībvalstīs, kurās bērnu aizsardzība, ieskaitot to izvietošanu, prasa pieņemt vairākus lēmumus. Turklāt, ņemot vērā, ka citās dalībvalstīs šo aizsardzību nodrošina, pieņemot vienu lēmumu, varētu tikt apdraudēta arī vienlīdzīga attieksme pret attiecīgajiem bērniem.

37

Kas attiecas uz Regulu Nr. 2201/2003, ir jānosaka, vai tā ir piemērojama lēmumiem par bērna nodošanu aprūpē un izvietošanu, uz kuriem attiecas publiskās tiesības.

38

Regulas Nr. 2201/2003 1. panta 1. punktā ir paredzēts princips, saskaņā ar kuru šī regula ir piemērojama tikai “civillietām”, tomēr nedefinējot šī jēdziena saturu un piemērošanas jomu.

39

Jāatgādina, ka saistībā ar 1968. gada 27. septembra Konvenciju par jurisdikciju un spriedumu [nolēmumu] atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 1972, L 299, 32. lpp.), kas ir grozīta ar 1978. gada 9. oktobra Konvenciju par Dānijas Karalistes, Īrijas un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes pievienošanos (OV L 304, 1. lpp., un grozītais teksts — 77. lpp.), 1982. gada 25. oktobra Konvenciju par Grieķijas Republikas pievienošanos (OV L 388, 1. lpp.), 1989. gada 26. maija Konvenciju par Spānijas Karalistes un Portugāles Republikas pievienošanos (OV L 285, 1. lpp.) un 1996. gada 29. novembra Konvenciju par Austrijas Republikas, Somijas Republikas un Zviedrijas Karalistes pievienošanos (OV 1997, C 15, 1. lpp.; turpmāk tekstā — “Briseles konvencija”), Tiesai ir bijis lūgts interpretēt šīs konvencijas 1. panta pirmās daļas pirmajā teikumā ietverto jēdzienu “civillietas un komerclietas”.

40

Tiesa vairākkārt ir lēmusi, ka, lai pēc iespējas nodrošinātu Līgumslēdzēju valstu un ieinteresēto personu vienlīdzību un no Briseles konvencijas izrietošo to tiesību un pienākumu vienveidību, šā noteikuma teksts nav jāinterpretē, atsaucoties vienīgi uz vienas vai otras attiecīgās valsts tiesībām. Jēdziens “civillietas un komerclietas” ir jāuzskata par autonomu jēdzienu, kurš ir jāinterpretē, atsaucoties, pirmkārt, uz Briseles konvencijas mērķiem un sistēmu un, otrkārt, uz vispārējiem principiem, kas izriet no visām valstu tiesību sistēmām (skat. 2007. gada 15. februāra spriedumu lietā C-292/05 Lechouritou u.c., Krājums, I-1519. lpp., 29. punkts un tajā minētā judikatūra).

41

Zviedrijas valdība, lai gan tāpat kā prasītāja pamata lietā, citas dalībvalstis, kas iesniegušas apsvērumus, un Eiropas Kopienu Komisija atzīst, ka jēdziens “civillietas” Regulas Nr. 2201/2003 1. panta 1. punkta nozīmē Kopienu tiesībās ir jāinterpretē autonomi, norāda, ka lēmums par bērna nodošanu aprūpē un izvietošanu, ar ko tiek īstenota valsts vara, neietilpst šīs regulas piemērošanas jomā.

42

Sava apgalvojuma atbalstam šī valdība atsaucas uz Tiesas judikatūru, saskaņā ar kuru, lai arī atsevišķiem strīdiem starp valsts iestādi un privātpersonu var tikt piemērota Briseles konvencija, tā nav, ja valsts iestāde rīkojas, īstenojot valsts varu (2002. gada 1. oktobra spriedums lietā C-167/00 Henkel, Recueil, I-8111. lpp., 26. un 30. punkts, kā arī 2003. gada 15. maija spriedums lietā C-266/01 Préservatrice foncière TIARD, Recueil, I-4867. lpp., 22. punkts).

43

Saskaņā ar Zviedrijas valdības teikto ir grūti iedomāties lēmumu, kura pamatā esošā valsts varas īstenošana būtu vēl nepārprotamāka, nekā tas ir tāda lēmuma gadījumā, ar ko tiek paredzēta bērna nodošana aprūpē, ar ko noteiktos apstākļos pat varētu tikt atņemta šim bērnam viņa brīvība.

44

Šī Regulas Nr. 2201/2003 1. panta 1. punkta interpretācija nevar tikt atbalstīta.

45

Ņemot vērā, ka jēdziena “civillietas” interpretācijā ir jāievēro Regulas Nr. 2201/2003 mērķi, ja lēmumiem par bērna nodošanu aprūpē un izvietošanu, uz kuriem atsevišķās dalībvalstīs ir attiecināmas publiskās tiesības, šī viena iemesla dēļ nevar piemērot šo regulu, pats nolēmumu mērķis savstarpējās atzīšanas un izpildes lietās par vecāku atbildību acīmredzami tiktu apdraudēts. Šajā kontekstā ir jānorāda, ka saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 1. panta 1. punktu un 2. panta 1. punktu gan dalībvalstu tiesu sistēma, gan kompetences piešķiršana administratīvajām iestādēm nevar ietekmēt šīs regulas piemērojamību un jēdziena “civillietas” interpretāciju.

46

Līdz ar to jēdziens “civillietas” ir jāinterpretē autonomi.

47

Vienīgi Regulas Nr. 2201/2003 vienveidīga piemērošana dalībvalstīs, kas prasa, lai šīs regulas piemērošanas jomu definē saskaņā ar Kopienu tiesībām, nevis valstu tiesībām, var nodrošināt ar šo regulu sasniedzamos mērķus, kuru skaitā ir vienlīdzīga attieksme pret visiem attiecīgajiem bērniem.

48

Saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 piekto apsvērumu šis mērķis tiek nodrošināts tikai tad, ja visiem lēmumiem lietās par vecāku atbildību ir piemērojama šī regula.

49

Šai atbildībai minētās regulas 2. panta 7. punktā ir dota plaša definīcija tādējādi, ka ar to saprot visas tiesības un pienākumus attiecībā uz bērna personu vai bērna īpašumu, kuras piešķir fiziskai vai juridiskai personai ar nolēmumu, likumu vai spēkā esošu nolīgumu.

50

Kā to ģenerāladvokāte norādījusi savu secinājumu 44. punktā, šajā sakarā nav nekādas nozīmes tam, vai vecāku atbildību ietekmē kāds valsts aizsardzības pasākums vai lēmums, kas pieņemts pēc viena vai vairāku personu, kam ir uzraudzības tiesības, pieprasījuma.

51

Līdz ar to jēdziens “civillietas” ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to pat var saprast pasākumus, kuri saskaņā ar dalībvalsts tiesībām attiecas uz publiskajām tiesībām.

52

Šo interpretāciju turklāt apstiprina Regulas Nr. 2201/2003 desmitais apsvērums, saskaņā ar kuru šo regulu nav paredzēts piemērot “vispārīgiem valsts pasākumiem izglītības vai veselības aizsardzības jomā”. Šī izslēgšana norāda, ka Kopienas likumdevējs nav vēlējies izslēgt visus pasākumus, uz kuriem ir attiecināmas publiskās tiesības, no minētās regulas piemērošanas jomas.

53

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmā jautājuma a) apakšpunktu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 2201/2003 1. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka jēdziens “civillietas” šīs tiesību normas nozīmē ir attiecināms uz vienu lēmumu, ar ko uzdod bērna tūlītēju nodošanu aprūpē un nodošanu no savas ģimenes audžuģimenē, ja šis lēmums ir pieņemts saistībā ar publiskajām tiesībām par bērnu aizsardzību.

54

Iesniedzējtiesa uzdevusi šos jautājumus gadījumā, ja Tiesa savā atbildē uz pirmā jautājuma a) apakšpunktu būtu interpretējusi jēdzienu “civillietas” Regulas Nr. 2201/2003 1. panta 1. punkta nozīmē tādējādi, ka šis jēdziens neattiecas uz vienu lēmumu, ar ko uzdod bērna tūlītēju nodošanu aprūpē un nodošanu no savas ģimenes audžuģimenē, ja šis lēmums ir pieņemts saistībā ar publiskajām tiesībām par bērnu aizsardzību.

55

Ņemot vērā uz pirmā jautājuma a) apakšpunktu sniegto atbildi, nav jāatbild uz pirmā jautājuma b) un c) apakšpunktu.

56

Uzdodot šo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regula Nr. 2201/2003 ir jāinterpretē tādējādi, ka Ziemeļvalstu sadarbības ietvaros pieņemtais saskaņotais valsts tiesiskais regulējums par administratīvu lēmumu attiecībā uz personu nodošanu aprūpē un izvietošanu atzīšanu un izpildi var tikt piemērots lēmumam par bērna nodošanu aprūpē, kuram ir piemērojama šī regula, ja tas šajā regulā nav paredzēts.

57

Šajā sakarā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru valsts tiesai, kurai savas kompetences ietvaros ir pienākums piemērot Kopienu tiesību normas, ir jānodrošina šo normu pilnīga iedarbība, pēc savas ierosmes vajadzības gadījumā nepiemērojot jebkuru valsts tiesību normu, kas ir pretrunā ar Kopienu tiesību normām (tostarp skat. 1978. gada 9. marta spriedumu lietā 106/77 Simmenthal, Recueil, 629. lpp., 21.–24. punkts; 1990. gada 19. jūnija spriedumu lietā C-213/89 Factortame u.c., Recueil, I-2433. lpp., 19.–21. punkts, un 2007. gada 18. jūlija spriedumu lietā C-119/05 Lucchini, Krājums, I-6199. lpp., 61. punkts).

58

Saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 59. panta 1. punktu šī regula dalībvalstīs aizstāj konvencijas, kuras noslēgtas starp šīm dalībvalstīm un attiecas uz jautājumiem, ko reglamentē šī regula.

59

Atbilstoši minētās regulas 59. panta 2. punkta a) apakšpunktam “Somija un Zviedrija ir tiesīgas deklarēt, ka to savstarpējās attiecībās šīs regulas noteikumu vietā pilnīgi vai daļēji tiek piemērota 1931. gada 6. februāra Dānijas, Islandes, Norvēģijas, Somijas un Zviedrijas konvencija, kurā ietverti starptautisko privāttiesību noteikumi par laulību, adopciju un aizbildnību, kā arī tās Nobeiguma protokols.”

60

Runa ir par vienu tiesību normu, kas atkāpjas no šī sprieduma 58. punktā minētā noteikuma. Kā tāda tā ir interpretējama šauri.

61

Ziemeļvalstu sadarbība administratīvo lēmumu attiecībā uz personu nodošanu aprūpē un izvietošanu atzīšanas un izpildes jomā nav viens no izņēmumiem, kuri izsmeļoši ir uzskaitīti Regulā Nr. 2201/2003.

62

Tāds saskaņots valsts tiesiskais regulējums kā Likums Nr. 761/1970 nevar tikt piemērots lēmumam par bērna nodošanu aprūpē un izvietošanu, kuram ir piemērojama Regula Nr. 2201/2003.

63

Šo secinājumu nemaina Kopīgā deklarācija Nr. 28 par Ziemeļvalstu sadarbību.

64

Saskaņā ar minēto deklarāciju valstīm, kas pievienojas Ziemeļvalstu sadarbībai un kas ir Eiropas Savienības dalībvalstis, ir jāīsteno šī sadarbība saskaņā ar Kopienu tiesībām.

65

No tā izriet, ka šādā sadarbībā ir jāievēro Kopienu tiesību principi.

66

Līdz ar to uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Regula Nr. 2201/2003 ir jāinterpretē tādējādi, ka Ziemeļvalstu sadarbības ietvaros pieņemtais saskaņotais valsts tiesiskais regulējums par administratīvo lēmumu attiecībā uz personu nodošanu aprūpē un izvietošanu atzīšanu un izpildi nevar tikt piemērots lēmumam par bērna nodošanu aprūpē, kuram ir piemērojama šī regula.

67

Uzdodot šo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regula Nr. 2201/2003 ir jāinterpretē tādējādi, ka tā ir piemērojama ratione temporis tādā lietā kā pamata lieta.

68

Saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 64. panta 1. punktu un 72. pantu šo regulu piemēro tikai uzsāktiem tiesas procesiem, dokumentiem, kas oficiāli sastādīti vai reģistrēti kā publiski akti, un nolīgumiem, kas noslēgti starp pusēm pēc 2005. gada 1. marta.

69

Turklāt šīs regulas 64. panta 2. punktā ir paredzēts, ka “spriedumus [nolēmumus], kas pēc šīs regulas stāšanās spēkā taisīti lietās, kuras uzsāktas pirms minētās dienas, bet pēc dienas, kad stājusies spēkā Regula [..] Nr. 1347/2000, atzīst un izpilda saskaņā ar šīs regulas III nodaļas noteikumiem, ja piekritības pamatā ir noteikumi, kas saskan ar tiem, kuri noteikti [šīs regulas] II nodaļā vai Regulā [..] Nr. 1347/2000, vai konvencijā, kas noslēgta starp izcelsmes dalībvalsti un dalībvalsti, kurā atzīšana vai izpildīšana tiek lūgta, un bijusi spēkā tiesvedības sākšanas brīdī”.

70

Tādā lietā kā pamata lieta Regula Nr. 2201/2003 ir piemērojama tikai tad, ja ir izpildīti trīs šī sprieduma iepriekšējā punktā minētie kopā piemērojamie nosacījumi.

71

Attiecībā uz pirmo no šiem nosacījumiem ir jāatzīst, ka — kā uzskata iesniedzējtiesa, kas ir vienīgā, kuras kompetencē ir izvērtēt faktus pamata lietā, — izpildāmais lēmums ir Länsrätten i K län2005. gada 3. marta lēmums. Šis lēmums līdz ar to ir bijis pieņemts pēc Regulas Nr. 2201/2003 piemērošanas.

72

Attiecībā uz uzlikto otro nosacījumu no iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka bērnu A un B nodošanas aprūpē procedūra tika uzsākta “2004. gada rudenī”, proti, pirms Regulas Nr. 2201/2003 piemērošanas, bet pēc Regulas Nr. 1347/2000 spēkā stāšanās, kas saskaņā ar šīs pēdējās minētās regulas 46. pantu notika 2001. gada 1. martā. Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai tas tā patiešām ir noticis.

73

Attiecībā uz trešo nosacījumu, kas ir minēts šī sprieduma 69. punktā, ir jāsniedz šādi apsvērumi.

74

Saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 8. panta 1. punktu dalībvalsts tiesām ir piekritīgas lietas par vecāku atbildību par bērnu, kura pastāvīgā dzīvesvieta ir šajā dalībvalstī brīdī, kad tiesā iesniegta prasība.

75

Ar 2006. gada 20. jūnija lēmumu Regeringsrätten, pamatojoties uz valsts tiesībām, apstiprināja, ka lieta ir Zviedrijas tiesu kompetencē. Šī tiesa uzskatīja, ka laikā, kad Sociālo lietu komiteja uzsāka izmeklēšanu par situāciju bērnu A un B ģimenē, viņi dzīvoja Zviedrijā, Länsrätten i K län teritoriālajā kompetencē.

76

No tā izriet, ka Regulas Nr. 2201/2003 64. panta 2. punkta nozīmē noteikumi par piekritību, kas ir piemērojami, pamatojoties uz valsts tiesībām, atbilst šajā regulā paredzētajiem noteikumiem. Līdz ar to uzliktais trešais nosacījums ir izpildīts.

77

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka, neskarot vērtējumu par faktiem, kas ir vienīgi iesniedzējtiesas kompetencē, Regula Nr. 2201/2003 ir jāinterpretē tādējādi, ka tā ir piemērojama ratione temporis tādā lietā kā pamata lieta.

78

Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež: