KOMISIJAS PAZIŅOJUMS PADOMEI UN EIROPAS PARLAMENTAM

Nepieciešamo attiecību izveide starp ES un Eiropas Kosmosa aģentūru

Līdz ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā Eiropas Savienības kompetencē ir kosmosa jautājumi, neskarot dalībvalstu pašu kompetenci. Kosmosa joma ir kļuvusi par instrumentu ES mērķu sasniegšanai un par pilntiesīgu ES politikas jomu.

Līguma par Eiropas Savienības darbību 189. pantā ES ir aicināta izveidot nepieciešamās attiecības ar Eiropas Kosmosa aģentūru (EKA).

Šis paziņojums ir izstrādāts, balstoties uz 2011. gada aprīļa paziņojumu “Virzībā uz Eiropas Savienības kosmosa stratēģiju ES pilsoņu interesēs”[1], kurā Komisija izklāstīja sākotnējos ierosinājumus par attiecību izveidi starp ES un EKA.

1.           Vispārīga informācija

Pēdējo desmit gadu laikā Eiropas Savienība ir kļuvusi par vienu no galvenajām dalībniecēm kosmosa jomā. Programmas EGNOS un Galileo, Eiropas Zemes novērošanas programma (GMES) un kosmosa izpēte saskaņā ar Septīto pamatprogrammu ir kļuvušas par būtiskiem elementiem Eiropas kosmosa nozares attīstībā.

Komisijas priekšlikumi kosmosa jomā nākamajā daudzgadu finanšu shēmā vēl vairāk palielinās Eiropas Savienības iesaisti kosmosa jomā.

Palielinoties ES nozīmībai kosmosa nozarē, vienlaikus tiek veidotas ciešākas attiecības ar divām pārējām Eiropas kosmosa politikas galvenajām dalībniecēm — dalībvalstīm un EKA. Šajā saistībā Komisija Eiropas Kosmosa aģentūrai ir uzticējusi dažus pienākumus, kas saistīti ar specifisku ES kosmosa programmu īstenošanu. Attiecībā uz Eiropas Globālajām navigācijas satelītu sistēmām (GNSS) EKA pašlaik ir atbildīga par sistēmu zemes un kosmosa segmentu projektēšanu, izstrādi un iepirkumu, savukārt pienākumus attiecībā uz sistēmu ekspluatācijas operatīvo pārvaldību paredzēts nodot Eiropas GNSS aģentūrai (GSA)[2]. Ciešākas attiecības ar EKA dotu iespēju turpināt pienākumu sadali.

EKA ir pasaules mēroga organizācija, kam jāpateicas par panākumiem, ko Eiropa ir guvusi pēdējos četrdesmit gados. Pateicoties EKA un dalībvalstu veiktajām darbībām, īstenojot nacionālās kosmosa programmas, Eiropai pašlaik ir spēcīga tehnoloģiskā un rūpnieciskā bāze, un tā ir atzīta par uzticamu partneri starptautiskajās programmās.

ES lielā mērā izmanto Eiropas Kosmosa aģentūras tehnisko izcilību, kurai tiek deleģēta ievērojama daļa no ES budžeta kosmosa jomā, un tādējādi ES šobrīd ir viena no lielākajām ieguldītājām EKA.

Tomēr, lai gan kosmosa nozare ir kļuvusi par ES politikas jomu, ES kosmosa programmu nozīmība arvien pieaug un Eiropas Savienība var paļauties uz EKA tehnisko zinātību, kosmosa jomas pārvaldība Eiropas līmenī vēl nav attīstīta. Saskaņā ar 189. pantu šajā paziņojumā ir izklāstīti iespējamie risinājumi ES attiecībām ar EKA īstermiņā un ilgtermiņā efektīvas sadarbības turpināšanai. Šajā paziņojumā sniegti sākotnējie ierosinājumi. Turpmāki priekšlikumi būs jāpamato ar labi izstrādātu izmaksu un ieguvumu analīzi un ietekmes novērtējumu.

2.           Strukturāli šķēršļi ES un EKA pašreizējās attiecībās

2.1.        Finanšu noteikumu atšķirības

Eiropas Kosmosa aģentūrai ir pārāk sarežģīti pārvaldīt ES finansējumu, ņemot vērā to, ka Eiropas Savienībai un EKA ir atšķirīgi noteikumi, kuriem EKA ietvaros ir jāpastāv vienlaikus. EKA lielākās programmas tiek finansētas galvenokārt no dalībvalstu iemaksām. Rūpniecības iepirkumus šīm programmām veic saskaņā ar ģeogrāfiskās atdeves principu, un EKA finanšu procedūras ir galvenokārt izstrādātas tā, lai atbilstu šim noteikumam. Lai varētu īstenot ES programmas, EKA ir jāievēro ES noteikumi un stingrais maksimālās vērtības princips, kas ietverts ES Finanšu regulā[3]. Šis aspekts dažkārt rada grūtības, jo īpaši gadījumos, kad programmas tiek finansētas, izmantojot gan EKA, gan ES apropriācijas.

2.2.        Asimetrija dalībnieku sastāvā

Pašlaik EKA ir pārstāvētas 17 ES dalībvalstis[4]. EKA dalībvalstis ir arī Norvēģija un Šveice, kuras nav ES dalībvalstis. Kanādai ir divpusējs sadarbības nolīgums ar EKA. Tā kā sadarbība starp ES un EKA palielinās, šāda asimetrija apvienojumā ar balsošanas sistēmu, kurā katrai dalībvalstij ir viena balss EKA padomē, galvenos lēmumus šajā struktūrā pieņemot vienprātīgi, sniedz tām EKA valstīm, kas nav ES dalībvalstis, neproporcionāli lielu ietekmi jautājumos, kas var skart ES. Turklāt šāda asimetrija sarežģī diskusijas, īpaši attiecībā uz drošības un aizsardzības jautājumiem, kā izklāstīts turpmāk.

2.3.        Asimetrija drošības un aizsardzības jautājumos

ES kompetence drošības un aizsardzības jautājumos ir palielinājusies pēc Lisabonas līguma pieņemšanas un Eiropas Ārējās darbības dienesta izveidošanas. Kosmosa nozares iespējas bieži vien iespējams izmantot civiliem un aizsardzības nolūkiem. Lai sasniegtu kopējās drošības un aizsardzības politikas mērķus, ES jāizveido arvien ciešāka un spēcīgāka saikne un sinerģija starp civiliem un aizsardzības aspektiem kosmosa izmantošanā. Dalībvalstu un EKA sadarbībai ir būtiska nozīme šajos centienos. Tomēr attiecības starp ES un EKA apgrūtina tas, ka EKA sastāvā ietilpst valstis, kas nav ES dalībvalstis. Kopumā tā ir nepārprotama problēma, kas vēl vairāk saasinās, kad tiek skarti drošības un aizsardzības jautājumi.

2.4.        Politikas koordinācijas mehānismu trūkums

EKA darbībām kosmosa jomā trūkst strukturālas saiknes un koordinācijas mehānisma plašākā politikas veidošanas kontekstā Eiropas Savienībā. Neraugoties uz tās plašo darbības jomu, 2004. gada ES un EKA pamatnolīgumā[5] tie nav paredzēti. Par īpašiem koordinācijas un sadarbības mehānismiem jāpanāk vienošanās laikietilpīgās sarunās atsevišķu programmu līmenī. Politikas līmenī nav formāla mehānisma, kā nodrošināt, lai EKA īstenotās iniciatīvas atbilstu ES politikai. Šāda situācija rada īpašas bažas starptautisko attiecību aspektā.

2.5.        EKA netiek uzlikta nekāda politiskā atbildība

Visbeidzot, attiecības starp ES un EKA ietekmē politiskās atbildības atšķirības. Fakts, ka EKA kā Eiropas aģentūrai nav oficiālas saiknes ar Eiropas Parlamentu, atņem EKA tiešu saikni ar iedzīvotājiem, kas ir ikvienai citai ES politikas jomai.

3.           Turpmākā rīcība

ES var nodrošināt politisko dimensiju (tostarp starptautiskā līmenī) un leģitimitāti, kā arī sakarus ar citām politikas jomām. Vajadzību pēc efektīvākas darbības, līdzsvara aizsardzības un drošības jautājumos, politikas koordinācijas un atbildības ilgtermiņā var atrisināt tikai tuvinot EKA Eiropas Savienībai.

Komisija uzskata, ka attiecībā uz šo ilgtermiņa mērķi būtu jānosaka skaidrs šāda mērķa sasniegšanas datums laikposmā no 2020. līdz 2025. gadam. Komisija ciešā sadarbībā ar EKA līdz 2013. gada beigām dalībvalstīm varētu piedāvāt vairākus iespējamus risinājumus šādas tuvināšanas īstenošanai. Šajos risinājumos ietilptu: uzlabota sadarbība saskaņā ar “status quo”, kurā EKA kā starpvaldību organizācija nonāktu Eiropas Savienības pakļautībā (savā ziņā atbilstoši Eiropas Aizsardzības aģentūras modelim) vai tiktu pārveidota par ES aģentūru (atbilstoši spēkā esošajam regulatīvo aģentūru modelim). Komisija ciešā sadarbībā ar EKA veiks detalizētu dažādo risinājumu izmaksu un ieguvumu un riska analīzi, lai pēc iespējas palielinātu sinerģiju starp dažādiem dalībniekiem, ietverot GSA.

Šie risinājumi palīdzētu saglabāt EKA pašreizējās būtiskās īpatnības (t.i., papildprogrammas, kurās iemaksas veic dalībvalstis), vienlaikus piešķirot EKA galvenās ES iezīmes, piemēram, kvalificēts balsu vairākums lēmumu pieņemšanas procedūrās vai atskaitīšanās Eiropas Parlamentam.

Tikmēr ir iespējams nodrošināt labi funkcionējošu līdzās pastāvēšanu starp ES un EKA, kas var palīdzēt sasniegt ilgtermiņa mērķi savstarpējas tuvināšanās ziņā. Deleģēšanas nolīgumi, kas noslēgti starp ES un EKA, jau ir veicinājuši EKA tuvināšanos ES, kā to apliecina tāds pozitīvs piemērs kā EKA Navigācijas direktorāta izveidošana Galileo ietvaros.

2011. gada aprīļa paziņojumā[6] Komisija ierosināja, ka EKA būtu jāturpina virzība uz tāda veida organizācijas modeli ar starpvaldību un ES aspektu, kurā līdzās varētu pastāvēt gan militārās, gan civilās programmas. Tai vajadzētu turpināt veidot pārvaldības struktūras, kas paredzētas vienīgi ES programmām. Turklāt būtu jāizveido elastīga līdzdalības struktūra, kas ļautu Šveicei un Norvēģijai piedalīties dažās programmās, noslēdzot nolīgumu ar ES.

Pamatojoties uz šiem sākotnējiem ierosinājumiem, Komisija ierosina, lai ES:

– strādā ar ES Padomes starpniecību, pēc vajadzības izmantojot atklātās koordinācijas metodi, lai nodrošinātu konsekvenci ES iekšienē un saskaņotību starp ES dalībvalstu nostājām Eiropas Kosmosa aģentūrā un ES politikas virzieniem,

– sistemātiski vēršas Eiropas Kosmosa aģentūrā ES kosmosa infrastruktūru projektēšanas un izstrādes jautājumos, savukārt darbības saistībā ar ekspluatāciju varētu veikt citas struktūras, piemēram, GSA,

– nodrošina viendabīgu pieeju atbilstīgi ES finanšu regulai, deleģējot Eiropas Kosmosa aģentūrai pienākumus attiecībā uz ES kosmosa programmām, lai sagatavotu EKA darbībai ES vidē un izveidotu partnerību ar dalībvalstīm, ja nepieciešams.

Eiropas Kosmosa aģentūra varētu:

– veikt vajadzīgos strukturālos pielāgojumus (finanšu un iekšējo lēmumu pieņemšanā), lai nodrošinātu, ka Komisijas Eiropas Kosmosa aģentūrai deleģētās darbības tiek pārvaldītas vidē, kas līdzinās ES videi (piemēram, izmantojot īpaši paredzētu direktorātu, kas pārvalda ES programmas EKA),

– veikt vajadzīgās izmaiņas, kas Eiropas Komisijai sniegtu neierobežotu piekļuvi EKA attiecīgajām pilnvarotajām struktūrvienībām (piemēram, EKA padomei un tās pakļautībā esošajām iestādēm), lai Komisija varētu dot ieguldījumu un nodrošināt koordināciju ar ES politikas jomām, izmantojot EKA esošos mehānismus.

4.           Secinājums

Komisija aicina Padomi un Eiropas Parlamentu sniegt atsauksmes par šiem ieteikumiem saistībā ar attiecībām starp ES un Eiropas Kosmosa aģentūru un saistībā ar ilgtermiņa mērķi tuvināt EKA Eiropas Savienības struktūrai. Pamatojoties uz to, Komisija varētu sniegt iespējamo risinājumu detalizētu izmaksu un ieguvumu analīzi.

[1]               COM (2011) 152.

[2]               COM (2011) 814.

[3]               Regula (EK, Euratom) Nr. 1605/2002, kurā grozījumi izdarīti ar Regulu (EK, Euratom) Nr. 1081/2010.

[4]               Austrija, Beļģija, Čehija, Dānija, Somija, Francija, Vācija, Grieķija, Īrija, Itālija, Luksemburga, Nīderlande, Portugāle, Rumānija, Spānija, Zviedrija un Apvienotā Karaliste. Polija pašlaik noslēdz ratifikācijas procesu, lai kļūtu par EKA 20. dalībvalsti.

[5]               OV L 261, 6.08.2004., 64. lpp.

[6]               COM (2011) 152.