1. Ievads

Stratēģijā "Eiropa 2020"[1] Komisija uzsver pētniecības un inovācijas nozīmi, uzskatot tās par pamatu, kas ļaus Eiropas Savienībai sagatavoties nākotnes mestajiem izaicinājumiem. Vispārīgajās politikas ievirzēs "KLP 2020. gada perspektīvā"[2] inovācija īpaši atzīmēta kā absolūti nepieciešama, lai Savienības lauksaimniecība būtu gatava reaģēt uz rītdienas vajadzībām. Stratēģijas "Eiropa 2020" budžetā[3] 4,5 miljardi euro paredzēti pētniecībai un inovācijai tādās jomās kā nodrošinātība ar pārtiku, bioekonomika un ilgtspējīga lauksaimniecība.

Pētniecības un inovācijas lielā nozīme ir vēl vairāk nostiprināta ar stratēģijas "Eiropa 2020" pamatiniciatīvu "Inovācijas savienība"[4], kurā pirmoreiz parādās Eiropas inovācijas partnerības (EIP) jēdziens, kas apzīmē jaunu inovācijas sekmēšanas paņēmienu. Jau ir iedarbināts šīs pamatiniciatīvas izmēģinājuma projekts — EIP par aktīvām un veselīgām vecumdienām. Sagatavošanā patlaban ir EIP par izejvielām, par Eiropas ūdens resursu racionālu izmantošanu un par lauksaimniecību. EIP mērķis ir tuvināt teoriju (zinātni) un praksi (inovatīvu pieeju izmantošanu ikdienā). Padome uzsver, ka svarīgs ir EIP mērķu konkrētums, ka būtiska ir dalībvalstu iesaistīšanās un ka nepieciešama patiesa esošo instrumentu optimizēšana.

Šajā paziņojumā konceptuāli izklāstīta pamatiniciatīvā "Inovācijas savienība" minētā EIP par lauksaimniecības ražīgumu un ilgtspēju. Šī EIP ir saskaņā ar politikas stratēģisko ievirzi, ko devusi "Eiropa 2020" un "KLP 2020. gada perspektīvā". Tās pamatā ir apspriešanās ar ieinteresētajām aprindām, un tiks ņemta vērā izmēģinājuma projektā — EIP par aktīvām un veselīgām vecumdienām — gūtā mācība, tostarp izstrādāts stratēģiskais īstenošanas plāns, tāpat kā tiks ievēroti Padomē notikušās apspriešanas rezultāti un ieinteresēto aprindu paustās vajadzības un idejas.

2. Sabiedrības pārmaiņu mestais izaicinājums

Paredzams, ka līdz 2050. gadam pārtikas pieprasījums pasaulē palielināsies par 70 % (FAO). Krasi pieaugot pārtikas pieprasījumam pasaulē, strauji palielināsies arī pieprasījums pēc lopbarības, šķiedrvielām, biomasas un biomateriāliem. Tas neizbēgami izraisīs piegādes reakciju Savienības lauksaimniecībā, kas ir viena no lielākajām pasaules lauksaimniecības tirgu apgādātājām. Savienības lauksaimniecības daļa pasaules pārtikas eksportā ir 18 % jeb 76 miljardi euro. Produkcijas vērtības izteiksmē Savienības lauksaimniecība ESAO nodrošina vairāk nekā 40 % no kopējā pārtikas ražošanas apjoma. Ņemot vērā būtiskās atšķirības, kas raksturo dažādo lauksaimniecības nozares sektoru ekonomiskās un tehniskās attīstības pakāpi, protams, arī individuālu dalībvalstu un reģionu pienesums Savienības pārtikas ražošanā ir atšķirīgs.

Pēdējās desmitgadēs lauksaimniecība ir pieredzējusi lielu ražīguma pieaugumu; tiesa, attīstītajās valstīs šī tendence pēdējos gados ir mazāka. Šādu ieguvumu pamatā daļēji bija ievērojama dabas resursu un vides noslodze. Augsnes kvalitātes problēmas ir 45 % Eiropas augšņu — to pierāda zemais organisko vielu saturs —, un gandrīz ceturtdaļu apdraud mērena vai izteikta erozija. Rezultātā traumētas vai pat izzudušas ir vērtīgas ekosistēmas un ar tām saistītie ekosistēmu pakalpojumi. Pēdējo 20 gadu laikā lauku un pļavu putnu skaits ir samazinājies par 20–25 %, bet pļavas tauriņu — par 70 %, nopietni apdraudēti ir apputeksnētāji, piemēram, bites. Aptuveni 40 % lauksaimniecības zemes var būt piesārņoti ar nitrātiem, un tas apdraud ūdens resursus. Turklāt lauksaimniecība rada 9 % Savienības siltumnīcefekta gāzu emisiju.

Lauksaimniecībā un mežsaimniecībā ir daudz darīts un paveikts, lai ražošanas prasības "samierinātu" ar dabas resursu ilgtspējīgu izmantošanu un vajadzību saglabāt vidi. Tomēr šo pozitīvo tendenci var apdraudēt lauksaimnieciskās ražošanas pieaugums, kas sagaidāms kā atbilde uz pieprasījuma palielināšanos pasaules mērogā. Ja šis pieaugums tiks nodrošināts, nemainot pašreizējo pieeju, tas turpinās kaitēt dabas resursiem un videi.

Šis apgalvojums attiecas ne tikai uz tehnoloģiski progresīvākajiem Savienības lauksaimniecības sektoriem. Eiropā ir milzīgs potenciāls jomās, kurām raksturīgas galvenokārt mazas un tradicionālas lauku saimniecības. Tomēr, ja šīs saimniecības ievēros jau iegājušos attīstības modeli, tiks nodarīts liels kaitējums videi, tostarp esošajiem (bieži — bagātīgajiem) biotopiem un bioloģiskajai daudzveidībai, kā arī augsnes funkcionalitātei un ūdens resursiem.

Lai pārtiku, dzīvnieku barību, šķiedrvielas, biomasu un biomateriālus varētu ražot konkurētspējīgā un ilgtspējīgā veidā, ir nepieciešams nostāties uz cita izaugsmes ceļa. Tālab piegāžu efektivitātei jāiet kopsolī ar to zudumu samazināšanu, kuri rodas pēc ražas novākšanas un kuru apjoms patlaban ir katastrofāls. Jāparedz arī pielāgošanās klimata pārmaiņām un racionāla bioloģiskās daudzveidības izmantošana, un ekosistēmu un ekosistēmu pakalpojumu atjaunošana; šā procesa pamatā jāliek katras teritorijas īpatnības un potenciāls, ko piedāvā ģenētiskā daudzveidība, lai tādējādi apvienotu bagāto ģenētisko bāzi un dažādas lauksaimniecības prakses, jauno un veco, un nodrošinātu mūsu rīcībā esošo ierobežoto resursu labāku sadali un izmantošanu. Pārtikas aprites loki nav vienāda lieluma, un ir jāņem vērā to īpatnības: "lielie" aprites loki ietver tādus aspektus kā produkcijas saglabāšana un glabāšana, turpretim "mazajos" aprites lokos uzsvars ir uz vietējām pārtikas piegādēm un īpašiem kvalitātes atribūtiem. Visai šai sistēmai jādarbojas patērētāja labā tā, lai ražošanas iznākums būtu droša, augstas kvalitātes un ilgtspējīgā veidā saražota pārtika.

Izlaides pieaugumam jāiet roku rokā ar ekonomiskās dzīvotspējas uzlabojumu primārajiem ražotājiem, kas pēdējā desmitgadē pieredzējuši pievienotās vērtības īpatsvara samazināšanos pārtikas apritē. Bez augstākas lauku saimniecību rentabilitātes panākt ekoloģisko ilgtspēju būs vēl grūtāk nekā patlaban.

Pieaugošu un ilgtspējīgu lauksaimniecības produkcijas izlaidi būs iespējams sasniegt tikai salikumā ar pētniecību un inovācijām visos līmeņos. Pētnieki un ieinteresētās aprindas ir atkārtoti norādījušas uz nesaisti starp pētniecības rezultātu esību un inovatīvas pieejas pielietošanu lauksaimniecības praksē. Paiet pārāk ilgs laiks, līdz jaunām pieejām rodas praktisks pielietojums, un zinātniekiem nav pietiekamas informācijas par lauksaimniecības praktiskajām vajadzībām. Tādējādi nozīmīgas inovācijas netiek īstenotas vajadzīgajā apjomā, un attiecīgām pētniecības jomām ne vienmēr tiek veltīts pietiekami daudz uzmanības.

Lielāks lauksaimniecības ražīgums un konkurētspēja prasa, pirmkārt, labāku resursu izmantojuma efektivitāti, lai ražošanas procesā patērētu mazāk ūdens, enerģijas, mēslošanas līdzekļu (jo īpaši fosfora un slāpekļa) un pesticīdu. Otrkārt, tā prasa vairāk izmantot atjaunojamās enerģijas avotus un radīt mazāk atkritumu, kā paredz ievirze, kas dota "Ceļvedī par resursu efektīvu izmantošanu Eiropā"[5]. Ilgtspēja prasa piesārņojuma samazināšanu, lai sargātu ūdens kvalitāti un augsnes funkcionalitāti, saglabātu bioloģisko daudzveidību un ekosistēmu pakalpojumus, kā arī samazinātu siltumnīcefekta gāzu emisijas. Risinājumiem jāpārsniedz individuālu saimniecību līmenis un jāaptver plašāks ģeogrāfiskais konteksts, tostarp mežsaimniecība un dabas rezervāti. Atbilstīgs tehnoloģiskais, IKT un satelītnavigācijas atbalsts, kā arī jauni pārvaldības rīki, nodrošina ievērojamu izaugsmes potenciālu. Vajadzīgo prasmju izkopšanā būtisks ir izglītības un apmācības faktors. Lauksaimnieku pozīcijas stiprināšanai produktu apritē ir vajadzīga inovatīva pieeja, kas uzlabo pārredzamību un informētību, vairo pārvaldības kapacitāti un ļauj piedāvāt jaunus kvalitatīvus produktus.

Tik pierastā ievade un izlaide ilgtspējīgā ražošanā jāaizstāj ar biomasas un biorafinēšanas gudru izmantošanu un atkārtotu pārstrādi; jāsamazina zudumi pēc ražas novākšanas. Tas attiecas uz visu pārtikas aprites loku no primārās ražošanas līdz patērētājiem. Patērētāju varā ir, mainot patēriņa modeļus, mazināt pieprasījumu, kas liek intensificēt primāro ražošanu. Izglītībai un apmācībai ir milzīgs potenciāls, kas ļautu uzlabot ēšanas ieradumus, popularizētu veselīgu dzīvesveidu un samazinātu pārtikas izniekošanu. Ilgtspējības kritēriji, kurus piemērotu noteiktos kontrolpunktos visā pārtikas aprites lokā, līdzētu vairot pārredzamību, uzticēšanos un zināšanas.

3. Savienības lauksaimniecības spēja konkurēt un turpināties

EIP mērķis ir attīstīt konkurētspējīgu un ilgtspējīgu lauksaimniecību un mežsaimniecību, kas darbojas pēc principa "mazāk izejvielu, vairāk rezultāta" un ir harmonijā ar vidi. EIP palīdzēs izveidot konkurētspējīgu primārās ražošanas sektoru, kas pasaulē nodrošina pārtikas pieejamību, produktu un ražošanas daudzveidību, dažādu izejvielu ilgtermiņa piegādes pārtikas un nepārtikas vajadzībām, kā arī labāku pievienotās vērtības sadali pārtikas apritē.

Lai lauksaimniecības produktivitātes un izlaides pieaugums būtu ilgtspējīgs, dabas resursi jāpārvalda prasmīgi un saskaņā ar vides prasībām. Īpašu nozīmi iegūst zeme, jo ar tās starpniecību izpaudīsies veiksmes un neveiksmes, kas piedzīvotas ceļā uz ilgtspējīgākiem ražošanas modeļiem. Zeme ir galvenais lauksaimnieciskās ražošanas resurss. Zemes izmantojums dažādos veidos mijiedarbojas ar ūdens kvalitāti un daudzumu, bioloģisko daudzveidību un ekosistēmu pakalpojumu sniegšanu.

Klimata pārmaiņas izvirza priekšplānā augsni kā īpaši neaizsargātu resursu. Augsnes funkcijas, tostarp augsnes stabilitāte, augsnes ūdens aprites cikls, barības vielu buferspēja un augsnes biotiskā integritāte, ir galvenie zemes produktivitātes parametri. Augsnes kā oglekļa piesaistītājas funkcija tai piešķir būtisku nozīmi klimata pārmaiņu mazināšanā. Pienācīgai zemes apsaimniekošanai jānovērš augsnes degradācija un erozija, jāstabilizē augsnes funkcijas un jārisina jautājums par klimata pārmaiņu mazināšanu un par pielāgošanos tām.

Ņemot vērā šos virsmērķus, EIP ir noteikti divi vispārīgie mērķi.

· Ražīguma un efektivitātes veicināšanas rādītājs lauksaimniecības nozarē: līdz 2020. gadam novērst pēdējā laika tendenci, kam raksturīga produktivitātes pieauguma samazināšanās[6].

· Lauksaimniecības ilgtspējas rādītājs: līdz 2020. gadam nodrošināt apmierinošu augsnes funkcionalitāti[7] Eiropā. Augsnes funkcionalitāte ietver augsnes produktīvo kapacitāti un tās būtisko nozīmi klimata pārmaiņu mazināšanas un pielāgošanās pasākumos un ekosistēmu stabilitātē.

Kaut gan šie vispārīgie mērķi attiecas uz primāro ražošanu, EIP aptvers arī daudzveidīgo mijiedarbību viscaur pārtikas aprites lokā, kuru noslēdz patērētājs. Konkrētu mērķu izstrāde notiks EIP konkrētas īstenošanas laikā, atspoguļojot stratēģiskās ievirzes, kas noteiktas atbilstošajās politikas jomās.

EIP darbības mērķis ir sekmīgi tuvināt progresīvu pētniecību un tehnoloģijas un ieinteresētās aprindas, tostarp lauksaimniekus, uzņēmējus, ražotņu operatorus, konsultantus un NVO. Tam būtu jāpalīdz pētniecības atklājumus pārveidot faktiskā inovācijā, inovatīvos risinājumus ātrāk iedzīvināt praksē, sistemātiskā veidā sniegt zinātniekiem praktiķu atsauksmes un ierosinājumus par pētniecības vajadzībām, uzlabot zināšanu apmaiņu un palīdzēt apzināties vajadzību kopīgiem spēkiem virzīties uz ilgtspējīgu inovāciju.

EIP cenšas panākt sinerģiju starp partneriem no dažādām politikas jomām, sektoriem, iniciatīvām un projektiem, tādējādi palielinot esošo politikas instrumentu efektivitāti un vajadzības gadījumā paredzot šos instrumentus papildinošas darbības.

4. Guvumi un iespējas

Lauksaimniecības un pārtikas nozarē kopā ir 17 miljoni darbvietu (7,6 % no darbvietu kopskaita), un tā atbilst 3,5 % no kopējās bruto pievienotās vērtības ES-27 valstīs. EIP nostiprinās Savienības lauksaimniecības kā konkurētspējīgas un resurstaupīgas nozares pozīcijas un veicinās ilgtspējīgāku mežsaimniecības un zemes izmantošanas praksi. EIP jāiekļauj arī iepriekšējā posma un pakārtotie sektori, kuri primārajiem ražotājiem nodrošina zaļās tehnoloģijas un varēs kļūt par EIP labumguvējiem.

Lai lauksaimnieki varētu pilnībā attīstīt savu potenciālu, jāpalielina viņu nozīme pārtikas apritē. Mainoties pieprasījumam, patērētāji aizvien biežāk izvēlas nekaitīgu, veselīgu un augstas kvalitātes pārtiku, un tas liecina par vietējo tirgu pieaugošo nozīmi. Nemitīgi augošais pārtikas, dzīvnieku barības, šķiedrvielu, biomateriālu un bioenerģijas tirgus nodrošina ekonomikas attīstību, veicina nodarbinātību un paver sociālās inovācijas iespējas. Eiropas ģenētiskā daudzveidība sevī slēpj milzīgu izaugsmes potenciālu, kuru var izmantot. Tādējādi primārajiem ražotājiem paveras jaunu produktu un tirgu iespējas, un EIP palīdzēs tās likt lietā.

Ja tāda inovācijas stimulējoša faktora kā, piemēram, EIP, nebūtu, Savienības lauksaimniecībai būtu grūti palielināt produkcijas izlaidi, vienlaikus neļaujot degradēties ražošanas kapacitātei un dabas resursiem, jo īpaši augsnei, ūdenim un ekosistēmu pakalpojumiem. Pētījumā "Ekosistēmu un bioloģiskās daudzveidības ekonomika" (TEEB) lēsts, ka sauszemes sistēmu bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas vērtība 2050. gadā būs aptuveni 7 % no IKP. Kā piemērs pētījumā minēta kukaiņu veiktā apputeksnēšana, kuras vērtība ir 15 miljardi euro gadā. Turklāt EIP varēs līdzēt oglekļa dioksīda piesaistē un siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanā, kā arī enerģijas pieprasījuma samazināšanā. Labākas zināšanas par uzturvērtību mainīs patērētāju uzvedību, un ieguvums būs daudzveidīgāki un kvalitatīvāki produkti.

5. Spēju un iespēju sakopošana

Dalībvalstis un ieinteresētās aprindas ir vairākkārt apliecinājušas lielu interesi par inovācijas veicināšanu lauksaimniecībā, izmantojot Savienības mēroga pieeju. Eiropadome 2008. gada 20. jūnijā norādīja, ka "jāturpina inovācijas, pētniecība un izstrāde lauksaimnieciskās ražošanas jomā, jo īpaši lai palielinātu tās energoefektivitāti, produktivitāti un spēju pielāgoties klimata pārmaiņām". Līdzīgus secinājumus izdarījušas lauku saimniecību organizācijas un lauksaimniecības kameras, un G20 pieņemtajā Kannu deklarācijā uzsvērts, ka ieguldījumi pētniecībā un inovācijā ir lauksaimniecības pamata vajadzība.

EIP "Lauksaimniecības ražīgums un ilgtspēja" koncepcija un saturs ir plaši apspriests ar ieinteresētajām aprindām. Ieinteresētās aprindas uzsvēra vajadzību pēc lauksaimniecības EIP un vajadzību, viedi tīklojot, pārvarēt plaisu, kas šķir lauksaimniecības teoriju (zinātniekus) un praksi (lauksaimniekus).

EIP mudinās dažādu sektoru partnerus dažādos institucionālos un ģeogrāfiskos līmeņos sadarboties un izmantot milzīgo sinerģijas potenciālu. Īpaši tiks uzsvērta to iespēju izmantošana, ko sniedz dažādas politikas jomas, īpaši kopējā lauksaimniecības politika (KLP), Savienības pētniecības un inovācijas politika, kohēzijas politika, vides un klimata pārmaiņu politika, patērētāju tiesību un veselības aizsardzības politika, izglītības un apmācības politika, rūpniecības politika un informācijas politika. Tiks nodrošināta cieša sadarbība un gūto atziņu apmaiņa ar citu Eiropas inovācijas partnerību dalībniekiem, tostarp tajās EIP, kas attiecas uz izejvielām un Eiropas ūdens resursu racionālu izmantošanu. Pēdējai ir cieša saistība ar lauksaimniecības EIP, jo tā būs par ūdens infrastruktūru un ūdens sadali lauku apvidos, kamēr lauksaimniecības EIP risinās ūdens resursu pārvaldības un piesārņojuma samazināšanas jautājumus lauku saimniecību līmenī.

6. Inovācija un lauksaimniecības prakse

EIP aptvers vairākus posmus: no pētnieciskā darba un tam sekojošās pētījumu rezultātu izplatīšanas līdz produktu un metožu izstrādei un to integrācijai ražošanas procesā. Svarīga nozīme būs arī sertifikācijai, kas apstiprinās lielāku pievienoto vērtību, kuru produktam dod tajā atspoguļotais pētniecības rezultāts.

Lai inovācijas iedzīvinātu lauksaimniecības praksē, konkrētu inovatīvu darbību finansēšanai EIP izmantos vairākas esošās politikas jomas, jo īpaši KLP lauku attīstības politiku un Savienības pētniecības un inovācijas politiku. Lauku attīstības programmas parasti nepārsniedz programmas reģiona robežas un norisinās galvenokārt vietējā, reģionālā vai valsts mērogā, bet starpreģionu, pārrobežu vai Savienības mēroga inovatīvajām darbībām vajadzīgs līdzfinansējums Savienības pētniecības un inovāciju politikas satvarā. Jāmeklē sinerģija ar iespējām, ko piedāvā kohēzijas politika, jo īpaši izmantojot reģionālās inovācijas stratēģijas un starpvalstu un starpreģionu sadarbības programmas.

EIP pievienotā vērtība ir, pirmkārt, tās potenciālā spēja iecelt inovāciju pašreizējo politikas jomu uzmanības saulē un, otrkārt, tās spēja kļūt par dinamisku platformu, kur sastapties lauksaimniekiem, ieinteresētajām aprindām un pētniekiem. Īstenošana notiks darbības grupās, kuras būs galvenais rīcībspēks un kurās darbosies, piemēram, lauksaimnieki, zinātnieki, konsultanti, NVO un/vai uzņēmumi. Darbības grupas pašorganizēsies atbilstoši tās interesējošiem jautājumiem un īstenos projektus, kuru mērķis ir izmēģināt un izmantot konkrētu inovatīvu praksi, procesu, produktu, pakalpojumu vai tehnoloģiju. Pārrobežu vai Savienības līmenī darbības grupas strādās, izmantojot kopu iniciatīvas un izmēģinājuma un demonstrācijas projektus. Konkrētu darbību pamatā būs zināšanu bāze, kuru nodrošinās ES pētniecības un inovāciju pamatprogramma.

Lauku attīstības tīkla paspārnē tiks radīta EIP tīklošanas iespēja. Šis tīkls būs Savienības, valstu, reģionālā un vietējā mērogā notiekošo darbību rosinātājs. Tas veicinās darbības grupu izveidi un informēs par iespējām, kuras paveras dažādās Savienības politikas jomās. Savukārt darbības grupām būs jāziņo tīkla dalībniekiem par īstenojamo projektu rezultātiem. Tādējādi tīkls darbosies kā starpnieks, kas veicinās saziņu un sadarbību starp zinātniekiem un lauksaimniekiem. Tas palīdzēs dalīties pieredzē, tostarp stāstīt par pieļautajām kļūmēm, par gūto mācību un par labu praksi. Turklāt būs paredzēts sistemātiskas atsauksmju sniegšanas mehānisms, tā atvieglojot praktisko vajadzību iekļaušanu pētnieku darba programmās.

EIP īstenošanas sekmes ir atkarīgas no tā, cik produktīva būs to zināšanu tālāknodošana, kas uzkrātas Eiropas pētniecības kopienā pārstāvētajās dažādajās disciplīnās. Konsekventu un atbilstīgu tematisko ieviržu apspriešanā un izstrādē daudz tiek gaidīts no kopīgajām plānošanas ierosmēm (JPI), Lauksaimniecības zinātniskās pētniecības pastāvīgās komitejas (LZPPK), ERA-NET[8] un Eiropas Tehnoloģiju platformām. Minētās iniciatīvas būs daļa no plašākas diskusijas par potenciālām inovatīvām darbībām un par gūto pieredzi. Tās var veicināt darbības grupu izveidi, lai reproducētu kādu inovatīvu darbību. EIP kontakttīkls palīdzēs nodrošināt šo iniciatīvu iespējami labāku sasaisti. Pareizu īstenošanu nodrošinās attiecīga uzraudzība un novērtēšana.

7. Pārvaldības struktūra

Tiks izveidota augsta līmeņa vadības grupa, kuras dalībnieku skaits būs ierobežots un kuru veidos dalībvalstu un ieinteresēto aprindu pārstāvji gan no piedāvājuma, gan pieprasījuma puses, izraudzīti kā privātpersonas, un šī grupa sniegs stratēģiskas konsultācijas un norādījumus, tālab izstrādājot stratēģisku īstenošanas plānu, kurā būs noteiktas prioritārās rīcības jomas un piedāvāti ieteikumi par to, kā sasniegt EIP mērķus.

Ievērojot pieredzi ar izmēģinājuma EIP par aktīvām un veselīgām vecumdienām, vadības grupa cieši un pilnībā sadarbosies ar dalībvalstīm un ieinteresētajām aprindām gan attiecībā uz konkrētām darbībām, gan lauksaimniecības EIP turpinājuma pasākumu gaitā. Darbodamies EIP kontakttīkla satvarā, šajā virzienā strādās arī fokusa grupas un tematiskie semināri.

EIP īstenošanas pamatā būs spēkā esošā Savienības politika. Darbību finansēšana, īstenošana un prioritizēšana notiks, kā to paredz attiecīgo politikas jomu mehānismi. Lauku attīstības politikā dalībvalstis ir aicinātas noteikt kvantitatīvus atskaites punktus (arī inovācijām), kas atspoguļo stratēģijas "Eiropa 2020" mērķus. Ar ES pētniecības un inovācijas politiku tiks atbalstīti projekti, kuros ievērota stratēģiskā ievirze un lēmumu pieņemšanas mehānismi, kas noteikti pamatprogrammā "Apvārsnis 2020". Sadarbodamies ar dalībvalstīm un lauku attīstības vadības iestādēm, tostarp ar lauku attīstības komiteju un uzraudzības komitejām, EIP kontakttīkls izmantos jau esošos ziņošanas un mijiedarbes mehānismus.

8. Inovatīvo darbību jomas

Kā rāda pieredze ar izmēģinājuma EIP, šīs jaunās EIP saturam un prioritātēm būtu jāizkristalizējas atklātā procesā un jāatspoguļo vajadzība pēc risinājumu dažādības. Lai lauksaimniecības praksē iedzīvinātu jaunās tehnoloģijas, metodes un procesus un atrastu laiku un vietu praktiskiem jautājumiem un norādījumiem, vajadzīga augšupēja pieeja apvienojumā ar efektīvu tīklošanu. Saskaņā ar ESAO secinājumiem[9] EIP īstenošanā nevar paļauties uz vienu vienīgu inovatīvu modeli. Turklāt ņemts vērā tas, ka inovācija var būt tehnoloģiska, netehnoloģiska vai sociāla un tās pamatā esošā prakse var būt jauna vai tradicionāla.

Pamatojoties uz ieinteresēto aprindu un pētnieku ierosinājumiem un pēc viedokļu apmaiņas ir izraudzītas vairākas pētniecības un inovācijas orientējošās prioritātes. Tās norādītas turpmāk tekstā, un saraksts ir nepilnīgs. To var papildināt EIP īstenošanas gaitā.

· Produktīvāka lauksaimniecība, lielākas izlaides, labāks resursu izmantojums

Šīs inovatīvo darbību jomas mērķis ir palielināt lauksaimniecības produkcijas izlaidi, vienlaikus nodrošinot resursu izmantošanu efektīvā un ilgtspējīgā veidā. Resursu ziņā mazprasīgas ražošanas sistēmas palīdzētu sasniegt mērķi par barības vielu (arī fosfora un slāpekļa) un pesticīdu ilgtspējīgu izmantošanu, par enerģijas, ūdens un ģenētisko resursu patēriņa optimizēšanu un ļautu samazināt atkarību no ārējiem faktoriem. Vairāk jāstrādā pie integrētas kaitēkļu apkarošanas, augu slimību un kaitēkļu bioloģiskās kontroles, labākas augu aizsardzības līdzekļu izmantošanas un siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas lopkopībā un no augsnes. Dabas resursu noslodzi varētu mazināt risinājumi atkārtotas pārstrādes un pēc ražas novākšanas radušos zudumu samazināšanas jomā. Jāizpēta tādu zaļo tehnoloģiju potenciāls kā, piemēram, IKT, precīzā lauksaimniecība un pretkaitēkļu brīdinājuma sistēmas.

· Inovācija bioproduktu ekonomikas atbalstam

Visā pārtikas aprites lokā, kā arī augošajā bioproduktu ekonomikas jomā, būtu jāpiemēro inovatīvi risinājumi. Jāmeklē biorafinēšanas un atkārtotas pārstrādes iespējas, gudri jāizmanto biomasa, ko iegūst no laukaugu kultūrām, mežsaimniecībā un no pārtikas atkritumiem, pienācīgi novērtējot tās lavīnveida potenciālu un nemazinot organisko vielu saturu augsnē. Varētu apsvērt arī primāro proteīnu ražošanas aizstāšanu ar aļģēm vai bioloģisko fermentāciju. Varētu pētīt, kā ar augu un dzīvnieku ciltsdarba palīdzību palielināt izlaidi, samazināt emisijas un/vai panākt lielāku noturību pret slimībām, kā arī augstāku galaprodukta kvalitāti (piemēram, ar labākiem barības vielu profiliem).

· Bioloģiskā daudzveidība, ekosistēmu pakalpojumi un augsnes funkcionalitāte

Inovācija, kas uzlabo lauku saimniecību pārvaldības un mežsaimniecības prakses ilgtspēju, labvēlīgi ietekmē arī ekosistēmu pakalpojumus un augsnes funkcionalitāti. Īpaši jāuzsver integrētās agrārekoloģiskās sistēmas, tostarp augsnes bioloģiskās daudzveidības vairošana, oglekļa dioksīda piesaistes, augsnes ūdensietilpības, ekosistēmu stabilitātes un izturētspējas un apputeksnēšanas funkcijas uzlabošana. Varētu meklēt risinājumus par labāku zemes apsaimniekošanu (tostarp par seklo aršanu un zaļās infrastruktūras uzturēšanu), integrētu telpisko plānošanu un jaunām agromežsaimniecības sistēmām un par dabīgo ekosistēmu saglabāšanas metodēm. Vēl citas jomas varētu būt ģenētisko resursu izmantojuma optimizēšana, resursu ziņā mazprasīgas/bioloģiskas sistēmas, lauksaimniecībā izmantotās ģenētiskās daudzveidības palielināšana un piesārņotas augsnes bioloģiskās atveseļošanas metožu izstrāde, kā arī inovatīvas stratēģijas par pielāgošanos klimata pārmaiņām.

· Inovatīvi produkti un pakalpojumi integrētai pārtikas produktu apritei

Šīs jomas mērķis ir izstrādāt un izmantot inovatīvus produktus, ierīces un pakalpojumus, līdztekus iedibinot pārredzamu un ilgtspējīgu produkcijas apriti. Uzsvars ir uz labākām informācijas sistēmām un riska pārvaldības instrumentiem, kas atspoguļo produktu un ražošanas procesa īpatnības, tādiem kā, piemēram, salīdzinošā vērtēšana, ilgtspējas standarti, oglekļa dioksīda pēdas noteikšana, aprites cikla analīze (īpašu uzmanību veltot atkritumu apsaimniekošanai) un sertifikācijas sistēmas. Risinājumi varētu ietvert pārvaldības inovāciju lauksaimniekiem un viņu nozīmes palielināšanu produktu apritē, piemēram, ar ražotāju grupu starpniecību vai veidojot īsus pārtikas aprites lokus. Jauni diagnostikas instrumenti palīdzētu izsekot tam, kā lauku saimniecības pilda vides un sociālajā jomā noteiktās prasības. Vēl citi risinājumi varētu būt pilnvērtīga mūsu ģenētiskās bāzes dažādības izmantošana, radot jaunas, ilgtspējīgākas iespējas un ieviešot institucionālas inovācijas (piemēram, veidojot oglekļa tirgus). Efektīvas uzraudzības sistēmas varētu orientēt uz atliekām pārtikā (piemēram, uz pesticīdu atliekām).

· Pārtikas kvalitāte, pārtikas nekaitīgums un veselīgs dzīvesveids

Ir svarīgi, lai patērētājs izdarītu apzinātu izvēli, jo tas ietekmē un virza pārtikas apriti kopumā. Darbību jomas varētu būt pārtikas kvalitāte un pārtikas nekaitīgums, piemēram, jaunu pārtikas kvalitātes sistēmu un lopkopības dzīvnieku veselības aprūpes sistēmu izstrāde. Varētu pievērsties bioizpētei un noskaidrot potenciālu, kas piemīt ārstniecības augiem kā izejvielai. Citas jomas varētu būt dzīvnieku un augu ārstēšana ar dabīgiem līdzekļiem un jaunas metodes pārtikas bioloģisko īpašību analīzei. Sabiedrības veselību varētu uzlabot rīki, ar kuru palīdzību iespējams mainīt patēriņa modeļus, un atbilstoši izglītības, informācijas un mācību rīki apvienojumā ar veselīgām produktu sastāvdaļām (piemēram, piens vai eļļa ar omega-3 taukskābēm), kas iegūtas, pilnveidojot barības vielas vai ciltsdarbā. Patērētāju ieguldījumu pēc ražas novākšanas radušos zudumu samazināšanā varētu uzlabot ar viedās iepakošanas pieeju, kā arī izglītojot un informējot.

9. Turpinājuma pasākumi

Tā kā lauksaimnieciskās attīstības modeļi turpmāk jāvirza uz ilgtspējīgu izaugsmi, minētās inovatīvās darbības jāuzsāk iespējami drīz. Šā paziņojuma nolūks ir veicināt dalībvalstu, Eiropas Parlamenta un ieinteresēto aprindu diskusiju par lauksaimniecības EIP stratēģiskajiem mērķiem un formātu.

Ievērojot Eiropas Parlamenta un Padomes komentārus par šo paziņojumu, tiks sagatavots stratēģiskais īstenošanas plāns. Pirmais darbs būs tīklošanas iespēju nodrošināšana, izmantojot tehnisko palīdzību, ko sniegs Lauku attīstības direktorāts. EIP kontakttīkla laicīga izveide ir nepieciešama, lai nodrošinātu dalībnieku un ieinteresēto aprindu agrīnu informētību par inovatīvu darbību iespējām. Tas sekmēs prioritāšu iedzīvināšanu konkrētās un lokālās inovatīvās darbībās.

[1]               COM(2010) 2020.

[2]               COM(2010) 672.

[3]               COM(2011) 500.

[4]               COM(2010) 546.

[5]               COM (2011) 571 galīgā redakcija.

[6]               Mēra kā "faktoru kopējo produktivitāti".

[7]               Tostarp novērst augsnes organisko vielu zuduma tendenci un ievērot atbilstīgu lauksaimniecības praksi erozijas apdraudētās lauksaimniecības zemēs.

[8]               Ar ERA-NET shēmām atbalsta sadarbību un pētniecības darbību saskaņošanu valsts vai reģionālā līmenī.

[9]               ESAO un Eurostat (2005), Oslo rokasgrāmata: metodiski norādījumi par inovāciju datu vākšanu un interpretēšanu. Parīze.