[pic] | EIROPAS KOPIENU KOMISIJA | Briselē, 10.12.2008 COM(2008) 840 galīgā redakcija KOMISIJAS ZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM UN PADOMEI par to, kā tiek īstenota Direktīva 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā KOMISIJAS ZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM UN PADOMEI par to, kā tiek īstenota Direktīva 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā (Dokuments attiecas uz EEZ) 1. IEVADS Šā ziņojuma mērķis ir sniegt visaptverošu pārskatu par to, kā direktīva 2004/38/EK[1] ir transponēta valstu tiesību aktos un kā tā tiek piemērota ikdienā. Sniegdama šo ziņojumu, Komisija izpilda savu pienākumu, ko tai uzliek direktīvas 39. panta 1. punkts, sagatavot ziņojumu par šīs direktīvas piemērošanu un iesniegt to Eiropas Parlamentam un Padomei[2]. Komisija periodiski pārskatīs un savlaicīgi sagatavos turpmākus ziņojumus un pamatnostādnes. Personu brīva pārvietošanās ir viena no iekšējā tirgus pamatbrīvībām, kas paredzēta ES pilsoņiem, dalībvalstīm un Eiropas ekonomikas konkurētspējai. Tās ir tiesības, kas ietvertas Eiropas Savienības Pamattiesību hartā ( 45. pants ). Eiropas projekta sākumā tikai darba ņēmējiem bija tiesības brīvi pārvietoties ( EK līguma 39. pants ). Vēlāk šīs tiesības tika attiecinātas uz visiem ES pilsoņiem. Savienības pilsonība dod tās pilsoņiem primāras un individuālas tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties savienības teritorijā, ievērojot dažus Kopienas tiesību aktos noteiktos ierobežojumus un nosacījumus, kā arī tā īstenošanai paredzētos pasākumus ( EK līguma 18. pants ). Šādiem ierobežojumiem un nosacījumiem jābūt norādītiem direktīvā 2004/38/EK. Direktīvā sniegts esošo tiesību aktu un tiesu prakses sakopojums brīvas pārvietošanās jomā, tas vienkāršots, lai būtu skaidrāks un lasītājiem vieglāk uztverams. To dalībvalstu, kuras nesen pievienojās ES, pilsoņi bauda neierobežotas pārvietošanās tiesības. Pārejas pasākumi attiecas tikai uz darba tirgiem. Direktīva ir ļoti svarīga ne tikai vairāk kā 8 miljoniem ES pilsoņu[3], kas dzīvo citā dalībvalstī, un viņu ģimenes locekļiem, bet arī miljoniem ES pilsoņu, kas katru gadu ceļo ES teritorijā. Pārvietošanās brīvības nozīmību pastiprina ES pilsoņu cerības. Nesenajā pētījumā[4] secināts, ka 88% respondentu zina par šādām tiesībām[5], tas ir pieaugums par 4% kopš iepriekšēja pētījuma 2002. gadā. Šajā ziņojumā izmantoti vairāki avoti, tostarp pētījums[6] par valstu noteikumu atbilstību direktīvai, aptauja, uz kuru atbildēja dalībvalstis, par direktīvas praktisku īstenošanu, Komisijas veiktie pētījumi, individuālas sūdzības, sadarbība ar Eiropas Parlamentu, Parlamenta rezolūcijas, jautājumi un petīcijas, apspriedes ar dalībvalstīm par praktiskiem jautājumiem, kas rodas direktīvas piemērošanas laikā. 2. DIREKTīVAS TRANSPONēšANAS UZRAUDZīBA Direktīvas 40. panta 1. punktā ir prasība, lai dalībvalstīs līdz 2006. gada 30. aprīlim stātos spēkā normatīvi un administratīvi akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu minēto direktīvu. Lai atbildētu uz jautājumiem par direktīvas interpretāciju, Komisija sarīkoja divas sanāksmes — 2005. gada jūnijā un 2006. gada janvārī. Dalībvalstu ziņojumi par valstu ieviešanas pasākumiem bija nepilnīgi un daudzos gadījumos nokavēti. Laikposmā no 2006. gada jūnija līdz 2007. gada februārim Komisija saskaņā ar EK līguma 226. pantu sāka pienākumu neizpildes procedūru pret 19 dalībvalstīm[7], jo tās nenosūtīja valsts tiesību aktu noteikumus, kas vajadzīgi, lai transponētu direktīvu. Kopš tā laika, tā kā visas dalībvalstis ir pamazām pieņēmuši transponēšanas pasākumus, procedūra attiecībā uz nepaziņošanu ir pārtraukta. Direktīva jau ir iekļauta[8] EEZ līgumā, bet tā vēl nav piemērojama EEZ valstīs, kas nav ES dalībvalstis, jo nav izpildītas Norvēģijas valsts konstitucionālās prasības. 3. ATBILSTīBA TRANSPONēšANAS PASāKUMIEM Kopumā Direktīvas 2004/38/EK transponēšana ir samērā neapmierinoša. Neviena dalībvalsts nav direktīvu transponējusi efektīvi un pareizi visā pilnībā. Neviens direktīvas pants nav efektīvi un pareizi transponēts visās dalībvalstīs. No otras puses dažās jomās dalībvalstis pieņēma transponēšanas pasākumus, kas ir labvēlīgāki ES pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem nekā to prasa pati direktīva[9]. Lai gan Kiprā, Grieķijā, Luksemburgā, Maltā, Portugālē, Somijā un Spānijā atbilstības problēmas ir saistītas tikai ar dažiem direktīvas noteikumiem, ievērojamas direktīvas daļas un būtiski tās noteikumi vairumā dalībvalstu ir nepareizi transponēti. Šā ziņojuma daļa nosaka atbilstības jautājumus, kas atbilst direktīvas struktūrai. 3.1. Ģimenes locekļi Kopumā runājot, ģimenes locekļu definīcijas transponēšana saskaņā ar 2. panta 2. punktu ir apmierinoša. Transponēšana attiecībā uz citu ģimenes locekļu tiesībām saskaņā ar 3. panta 2. punktu ir mazāk apmierinoša. Trīspadsmit[10] dalībvalstis 3. panta 2. punktu transponējušas nepareizi. Savukārt desmit dalībvalstis[11] to ir transponējušas labvēlīgākā veidā, attiecinot automātiskas tiesības dzīvot ar ES pilsoni arī uz šīs kategorijas ģimenes locekļiem. Viena dzimuma pāri trīspadsmit dalībvalstīs[12], kurās reģistrētus partnerus atzīst par ģimenes locekļiem, pilnībā bauda pārvietošanās un uzturēšanās brīvību. Pēc Eiropas Kopienu Tiesas 2003. gada 23. septembra sprieduma[13] Dānija, Īrija, Somija un Apvienotā Karaliste noteica, ka trešo valstu valstspiedrīgo ģimenes locekļi var uzturēties minētajās valstīs, ja viņi iepriekš ir legāli uzturējušies citā dalībvalstī. Ar administratīvām vadlīnijām septiņas dalībvalstis[14] apstiprināja tādu pašu interpretāciju. Šīs papildu prasības piemērošana, kas nebija paredzēta direktīvā, bija par iemeslu lielam skaitam sūdzību. Eiropas Kopienu Tiesa 2008. gada 25. jūlijā lietā C-127/08 Metock nolēma, ka prasība par iepriekšēju likumīgu uzturēšanos citā dalībvalstī ir pretrunā direktīvai. Svarīgi ir uzsvērt, kas saskaņā ar valsts tiesas spriedumu, neviena no Metock lietā minētajām laulībām nebija fiktīvas laulības. Eiropas Kopienu Tiesa atgādināja, ka direktīva neliedz dalībvalstīm cīnīties pret Kopienas tiesību ļaunprātīgu izmantošanu, tostarp fiktīvam laulībām, kā to nosaka 35. pants. Šis spriedums dažās dalībvalstīs izraisīja karstas diskusijas, īpaši Dānijā, kur apgalvoja, ka imigrācijas likumā ir radīts „caurums”, kas trešo valstu valstspiedrīgajiem var ļaut vieglāk „legalizēt” savu situāciju, apprecot ES pilsoni ( skatīt 3.8.3. punktu ). 3.2. Ieceļošanas tiesības Direktīvas 5. panta 2. punkts bieži ir nepareizi un/ vai nepilnīgi transponēts. Tiesisku nepilnību dēļ bieži tiek pārkāptas ģimenes locekļu tiesības, īpaši tas attiecas uz trešo valstu valstspiederīgajiem. Tikai septiņas dalībvalstis[15] savos tiesību aktos ir ieviesušas īpašus noteikumus ģimenes locekļiem attiecībā uz iebraukšanas vīzu saņemšanu. Bulgārija un Vācija šķiet noteikumus ir ieviesušas praksē. Piecās dalībvalstīs[16] nav paredzēti vīzu režīma atbrīvojums ģimenes locekļiem, kuriem ir derīga uzturēšanās atļauja, ko ir izsniegusi kāda cita dalībvalsts. Papildu praktiskas problēmas, ar ko saskaras trešo valstu valstspiederīgo ģimenes locekļi, ir saistīta ar to, ka nepastāv dalījums starp trešo valstu valstspiederīgajiem un ES pilsoņu ģimenes locekļiem no trešām valstīm, kuriem saskaņā ar direktīvu ir noteiktas tiesības. Pēdējiem minētajiem, iesniedzot iebraukšanas vīzas pieteikumu, bieži tiek prasīts iesniegt vairākus dokumentus, piemēram, pierādījumus par izmitināšanu un iztikas līdzekļiem, uzaicinājuma vēstule vai biļete turp un atpakaļceļam. Bieži tiek nepareizi transponēts un piemērots direktīvas 5. panta 4. punkts, kas nosaka ieceļošanas tiesības ES pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem, kas ierodas uz robežas bez vajadzīgajiem ceļošanas dokumentiem un, ja pieprasīts, bez iebraukšanas vīzām. Tas tika nepareizi transponēts Beļģijā, Latvijā un Zviedrijā. Sešas dalībvalstis[17] šos noteikumus vispār nav transponējušas. 3.3. Tiesības uzturēties uz laiku līdz trīs mēnešiem Vairums dalībvalstu 6. pantu ir transponējušas pareizi. Tomēr ir dažas atbilstības problēmas. Itālija, Ungārijā, Slovēnijā un Spānijā tiesības uzturēties atkarīgas no tā, vai trešo valstu valstspiedrīgo ģimenes locekļi ieceļojuši legāli. Grieķijā, Luksemburgā un Slovēnijā tiesības uzturēties tiek saistītas ar iebraukšanas vīzas derīguma termiņu. Saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem, kurus apstiprina tiesu prakse[18], tiesības uzturēties nevar atteikt tikai pamatojoties uz to, ka ģimenes loceklis dalībvalstī ieceļojis nelegāli vai beidzies iebraukšanas vīzas termiņš. Tikai Dānijā, Somijā, Maltā un Zviedrijā pareizi – saskaņā ar 6. pantu, ņemot vērā 9. apsvērumu, ir nodrošināta labvēlīgāka attieksme pret personām, kas meklē darbu saistībā ar uzturēšanās atļauju. 3.4. Tiesības uzturēties uz laiku, kas ilgāks par trīs mēnešiem 3.4.1. Ar šīm tiesībām saistītie nosacījumi Vairums dalībvalstu 7. panta 1. punktu ir transponējušas pareizi. Igaunija un Spānija pat nepieprasa, lai ES pilsoņi atbilstu kādam no 7. panta 1. punktā minētajiem noteikumiem, un uzturēšanās atļauja tiek piešķirta, pamatojoties uz Eiropas Savienības pilsonību. Čehija atzīst uzturēšanās tiesības tikai, ja ģimenei ir apmierinoša dzīvesvieta. Malta no ES pilsoņiem vispirms pieprasa iegūt darba atļauju, lai kā strādnieki pēc tam saņemtu uzturēšanās atļauju[19]. Šādas prasības ir pretrunā ar Kopienas tiesību aktiem. Slovēnijā un Slovākijā ES pilsoņiem nav tiesību uzturēties kā cita ES pilsoņa ģimenes locekļiem, kas padara uzturēšanās atļaujas iegūšanu grūtāku. Attiecībā uz studentu ģimenes locekļiem, divpadsmit dalībvalstis[20] nav izmantojušas 7. panta 4. punkta iespēju ierobežot noteikumu tikai attiecībā uz laulāto vai apgādājamiem bērniem. Citas dalībvalstis iespēju ir izmantojušas, bet astoņas[21] no tām nav pareizi transponējušas prasību atvieglot ieceļošanu un uzturēšanos studentu tiešajiem augšupejošiem un lejupejošiem radiniekiem. Direktīvas 7. panta 3. punkts, kas nosaka darba ņēmēja statusa saglabāšanu, nav pareizi transponēts septiņpadsmit dalībvalstīs,[22] galvenokārt, tādēļ, ka likums paredz uzturēšanās tiesību saglabāšanu, bet neparedz darba ņēmēja statusa, kas ir plašāks jēdziens, saglabāšanu. Darba ņēmēja statusa saglabāšanai ir ietekme ne tikai uz uzturēšanās tiesībām, bet arī dod papildu aizsardzību pret izraidīšanu, dod iespēju saņemt pastāvīgas uzturēšanās atļauju ar labvēlīgiem nosacījumiem un neierobežotākām vienlīdzīgas attieksmes iespējam. 3.4.2. Administratīvās formalitātes ES pilsoņiem Saskaņā ar 8. panta 1. punktu dalībvalstis var likt ES pilsoņiem reģistrēties. Īrija ir vienīgā dalībvalsts, kurā nav reģistrēšanas sistēmas. Čehijā, Slovākijā un Apvienotajā Karalistē paredz fakultatīvu reģistrēšanās shēmu. Citas dalībvalstis ES pilsoņiem uzliek par pienākumu reģistrēties, un, kopumā runājot, šo valstu tiesību akti pareizi transponē direktīvu. Tomēr divpadsmit dalībvalstīs[23] „pietiekamu līdzekļu” jēdziens transponēts nepareizi vai neviennozīmīgi. Problēmas attiecas galvenokārt uz to, lai noteiktu minimālo summu, kas tiek uzskatīta par pietiekamu, kā arī uz to, ka lēmums netiek pieņemts, pamatojoties uz personīgiem apstākļiem. Beļģija, Ungārija, Nīderlande un Zviedrija pieņēma detalizētas pamatnostādnes attiecībā uz pietiekamu līdzekļu noteikšanu. Latvijā un Čehijā ir detalizētas pamatnostādnes par to, kā novērtēt jēdzienu „nepamatots slogs”. 3.4.3. Administratīvās formalitātes ģimenes locekļiem no trešām valstīm Šajā gadījumā lielākā daļa transponēšanas problēmu attiecas uz pastāvīgas uzturēšanās atļaujām, kas izsniegtas ģimenes locekļiem no trešām valstīm, uzturēšanās atļauju derīguma termiņu un pamatojošiem dokumentiem, kas jāiesniedz kopā ar pieteikumu. Nopietna problēma ir tā, ka vairākās dalībvalstīs uzturēšanās atļauju nesauc par „Uzturēšanās atļauju Eiropas Savienības pilsoņa ģimenes loceklim”, kā to nosaka 10. pants. Attiecīgajiem ģimenes locekļiem var rasties grūtības pierādīt, ka uz viņu situāciju attiecas direktīva, nevis valstu noteikumi, kas ir striktāki, attiecībā uz ārvalstniekiem. 3.5. Ģimenes locekļu uzturēšanās tiesību saglabāšana nāves, izbraukšanas vai šķiršanās gadījumā Attiecībā uz uzturēšanās tiesību saglabāšanu ģimenes locekļiem, kuri paši ir ES pilsoņi, transponēšana ir apmierinoša. Tomēr tā nav attiecībā uz ģimenes locekļiem no trešām valstīm, jo šajos gadījumos transponēšana ir problemātiska. Austrija, Dānija, Īrija, Latvija, Slovēnija un Slovākija nav pilnībā transponējušas 12. panta 2. punktu un 13. panta 2. punktu, nepieļaujot iespēju saglabāt uzturēšanās tiesības ģimenes locekļiem personai , kura atbilst prasībām, kas atļauj šādas tiesības saglabāt. Turpretim Polija pieņēma labvēlīgākus noteikumus, kas ļauj ģimenes locekļiem saglabāt uzturēšanās tiesības bez vajadzības pierādīt, ka ģimenes loceklis ir darba ņēmējs, pašnodarbinātais vai neatkarīga persona. 3.6. Uzturēšanās tiesību saglabāšana – 14. pants Tikai desmit dalībvalstis[24] ir skaidri transponējušas noteikumu, kas aizliedz sistemātiski pārbaudīt noteikumus, kas saistīti ar uzturēšanās tiesībām. Trīspadsmit dalībvalstis[25] neizslēdz izraidīšanu kā automātiskas sekas sociālās palīdzības sistēmas izmantošanai. 3.7. Pastāvīgas uzturēšanās tiesības Līdzās vairākām mazākām pastāvīgas uzturēšanās tiesību (saskaņā ar 16. pantu) transponēšanas problēmām, no kurām visnopietnākās problēmas attiecas uz pastāvīgas uzturēšanās atļaušanas iegūšanu pēc pieciem pastāvīgi nodzīvotiem gadiem. Ungārijā šīs tiesības ir obligātas saskaņā ar uzturēšanās tiesībām. Beļģijā un Apvienotajā Karalistē neņem vērā uzturēšanās atļaujas, ko ES pilsoņi ieguvuši pirms viņu valstis pievienojās ES. Daudzām dalībvalstīm[26] nebija problēmu ar 17. panta transponēšanu, kas nosaka vairākus labvēlīgus noteikumus pastāvīgas uzturēšanās atļaujas iegūšanai personām, kuras vairs nestrādā. 3.8. Tiesību ieceļot un uzturēties ierobežojumi sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai sabiedrības veselības apsvērumu dēļ Direktīvas VI nodaļa nosaka dalībvalstu tiesības atteikt ieceļošanu vai izraidīt ES pilsoņus un viņu ģimenes locekļus. Taču tas ir saistīts ar striktiem materiālās un procedūras , kuru mērķis ir nodrošināt līdzsvaru starp dalībvalstu un ES pilsoņu interesēm. Šī ir viena no direktīvas nodaļām, kad transponēšana ir bieži nepietiekama vai nepilnīga. Tiem, kuriem ir piešķirtas brīvas pārvietošanās tiesības ir saistības pret uzņēmēju dalībvalsti, pirmā no kurām ir tās likumu ievērošana. Direktīva ļauj dalībvalstīm izraidīt kriminālnoziedzniekus. Tā nosaka, ka katrs gadījums tiek izvērtēts atsevišķi un nosaka, ka pasākumos, ko veic sabiedriskās kārtības vai valsts drošības apsvērumu dēļ, atbilst proporcionalitātes principam un pamatojas tikai uz attiecīgā indivīda personisko darbību, kurai jārada faktiski attiecīgajā brīdī esoši un pietiekami nopietni draudi, kas skar vienu no sabiedrības pamatinteresēm. Iepriekšējas kriminālas sodāmības pašas par sevi var nebūt pamatojums šādu pasākumu veikšanai. Dalībvalstij ir jāņem vērā šādi apstākļi: cik ilgi attiecīgā persona ir uzturējusies tās teritorijā, personas vecums, veselības stāvoklis, ģimenes un ekonomiskais stāvoklis, integrācija uzņēmējas dalībvalsts sociālajā un kultūras vidē un personas saiknes ar tās izcelsmes valsti. Itālijā un Somijā[27] ir noteikta automātiska izraidīšana, ja ES pilsoņi ir izdarījuši noteikta smaguma noziegumus. Itālija ir ieviesusi shēmu, kas pagarina aizturēšanas laiku likuma pārkāpējiem, kas uzturas valstī nelikumīgi brīdī, kad tie ir izdarījuši noziegumu. Eiropas Kopienu Tiesa vairākas reizes ir pieņēmusi lēmumu, ka pret ES pilsoni var vērst tikai samērīgas un nediskriminējošas sankcijas par to, ka viņš nav ievērojis administratīvās procedūras attiecībā uz uzturēšanos. 3.8.1. Materiālais nodrošinājums (27. – 28. pants) Zinot nodrošinājuma nozīmību, saskaņā ar kuru dalībvalstis var ierobežot tiesības brīvi pārvietoties, ar nožēlu jāatzīmē, ka tikai četras dalībvalstis[28] nodrošinājumu ir transponējušas pareizi. Transponēšanas problēmas bieži ir saistītas ar nespēju transponēt noteikumus, kas ierobežo administratīvo diskrētumu, piemēram, ka ierobežojumus nevajag attiecināt dēļ ekonomiskās situācijas. Neapmierinošas transponēšanas apjomu nosaka fakts, ka nodrošinājumu, šķiet, pareizi piemēro valstu tiesas un iestādes, neskatoties uz to, ka nav skaidru un striktu norādījumu, kā piemērot juridisku un administratīvu diskrētumu. Tas ir viens no galvenajiem transponēšanas trūkumiem. Neatkarīgi no materiālā nodrošinājuma praktiskas piemērošanas, ir svarīgi, lai nodrošinājums tiek pilnībā transponēts, lai ES pilsoņiem skaidri un vispusīgi izskaidrotu viņu tiesības. Dalībvalstīm ir jāpieliek lielākas pūles, lai vienkāršotu transponēšanas pasākumus, piemēram, bieži tikai eksperts var saprast tās sekas. Kā proporcionalitātes principa izpausme, direktīva stiprina aizsardzību pret to ES pilsoņu izraidīšanu, kas ir ilgāku laikposmu uzturējušies uzņēmējdalībvalstī. Eiropas Savienības pilsoņi, kuriem ir pastāvīgas uzturēšanās tiesības, var tikt izraidīti ļoti nopietnu sabiedriskās kārtības vai valsts drošības apsvērumu dēļ (28. panta 2. punkts) . Tie, kuri ir uzturējušies uzņēmējdalībvalstī desmit gadus var tikt izraidīti tikai ļoti nopietnu sabiedriskās kārtības pārkāpumu dēļ. Tāda pati aizsardzība ir garantēta bērniem, izņemot gadījumus, kad izraidīšana ir vajadzīga viņu interesēs, ka nosaka ANO Konvencijā par bērna tiesībām (28. panta 3. punkts). Dalībvalstu kompetencē ir definēt un grozīt sabiedriskās kārtības un drošības jēdzienus. Tomēr, īstenojot šos jēdzienus, nevajadzētu vienkāršot piemērošanas darbības jomu atšķirības 28. panta 2. punktā un 28. panta 3. punktā vai paplašināt valsts drošības pasākumus, uz kuriem attiecas valsts politika. 3.8.2. Procesuālās garantijas (30. – 31. pants) Procesuālo garantiju transponēšana ir neapmierinoša. Tikai četras[29] dalībvalstis ir pareizi transponējušas šīs garantijas. Visvairāk problēmu šajā jomā, šķiet, rodas no neatbilstošas transponēšanas. Neatliekamos gadījumos Francijā nepiemēro procesuālās garantijas. Attiecīgais ES pilsonis nesaņem rakstisku paziņojumu par izraidīšanas lēmumu, netiek informēts par pamatojumu, uz kura balstīts lēmums, kā arī viņam nav tiesību pārsūdzēt lēmumu, pirms tas tiek izpildīts. Vairāk nekā puse dalībvalstu nav pareizi transponējušas noteikumus, kas attiecas uz laiku, kas dots valsts atstāšanai izraidīšanas gadījumā. Transponēšana attiecībā uz juridisko un administratīvo izšķiršanu galvenokārt ir pareiza. Apvienotajā Karalistē pārsūdzības tiesības ir piešķirtas tikai tiem ES pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem, kas var pierādīt, ka viņiem ir brīvas pārvietošanās tiesības. Gadījumos, kad Apvienotās Karalistes iestādes uzskata, ka nav uzrādīti pierādījumi, informāciju par pārsūdzības tiesībām nesniedz. Direktīva paredz, ka visus izraidīšanas lēmumus var pārsūdzēt. 3.8.3. Ļaunprātīga izmantošana un krāpšana (35. pants) Kopienas tiesību aktus nedrīkst ļaunprātīgi izmantot. Saskaņā ar 35. pantu dalībvalstis drīkst veikt vajadzīgos pasākumus, lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu, piemēram, fiktīvas laulības, kā Kopienu Tiesa nolēma Metock spriedumā. Ja ir aizdomas, ka laulības ir fiktīvas, dalībvalstis var izmeklēt, lai noteiktu, vai direktīvas sniegtās tiesības ir ļaunprātīgi izmantotas, piemēram, lai apietu valsts imigrācijas likumus, un var atteikt vai atcelt tiesības ieceļot vai uzturēties, ja ļaunprātīga izmantošana ir pierādīta. Direktīvā ir noteikts, ka jārespektē proporcionalitātes princips un procesuālās garantijas, kā noteikts 30. un 31. pantā. Lai gan 35. pants ir ļoti svarīgs, ne visas dalībvalstis to ir transponējušas. 4. PRAKTISKAS PIEMēROšANAS ASPEKTI 30 mēnešos kopš direktīva ir piemērojama, Komisija ir saņēmusi vairāk nekā 1800 individuālas sūdzības, 40 Parlamenta jautājumus un 33 petīcijas par tās piemērošanu. Tā ir reģistrējusi 115 sūdzības[30] un sākusi piecas pārkāpuma lietas par direktīvas nepareizu piemērošanu. Komisijā, Parlamentā un SOLVIT[31] sistēmas ietvaros iesniegtajās sūdzībās minētās problēmas sakrīt ar šajā ziņojumā aplūkotajām. Problēmas, kas atspoguļo ES pilsoņu pamattiesību pārkāpumus, galvenokārt ir saistītas ar: - trešo valstu valstspiederīgo ģimenes locekļu tiesībām ieceļot ( problēmas ar ieceļošanas vīzām vai šķērsojot robežu, apstākļi, kas saistīti ar uzturēšanās tiesībām, kas nav direktīvā paredzētas, un kavēšanās uzturēšanās atļauju izsniegšanā ), - prasību ES pilsoņiem līdz ar uzturēšanās pieteikumu iesniegt papildu dokumentus, kas direktīvā nav paredzēta. 5. VEICAMIE PASāKUMI Dalībvalstīm ir jārūpējas par to, lai direktīva tiktu pareizi transponēta un īstenota, un jāinformē ES pilsoņi par viņu tiesībām. Ja netiek veikta dažu noteikumu pilnīga vai daļēja transponēšana, rodas juridiskas neskaidrības, kuru rezultātā var pieņemt juridiskus vai administratīvus risinājumus, kas var apdraudēt ES pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesības. Komisija pieliks lielākas pūles, lai nodrošinātu, ka direktīva tiek pareizi transponēta un īstenota visā ES. Lai šo rezultātu sasniegtu Komisija pilnā apjomā izmantos savas pilnvaras, kas tai piešķirtas saskaņā ar Līgumu, lai vajadzības gadījumā sāktu pārkāpuma procedūras. Prioritāte tiks piešķirta nopietnākajām problēmām, kas minētas šā ziņojuma 4. punktā. Komisija arī turpinās strādāt ar dalībvalstīm tehniskajā līmenī. Komisija 2008. gada septembrī izveidoja dalībvalstu ekspertu grupu, lai noteiktu grūtības un noskaidrotu direktīvas interpretācijas jautājumus. Divās ekspertu sanāksmēs tika konstatēti vairāki jautājumi, kas sīkāk jāapspriež un jāprecizē, īpaši jautājumi attiecībā uz noziedzību un ļaunprātīgu izmantošanu. Tika sagatavota anketa, lai saprastu problēmas, ar kurām dalībvalstis saskaras uz vietas, kā arī lai savāktu statistikas datus un labākās prakses piemērus. Šī grupa turpinās regulāri tikties. Komisija ir iecerējusi piedāvāt informāciju un palīdzību dalībvalstīm un ES pilsoņiem, 2009. gada pirmajā pusgadā publicējot pamatnostādnes par vairākiem jautājumiem, kas identificēti kā problemātiski transponēšanā vai piemērošanā, piemēram, izraidīšana un cīņa pret ļaunprātīgu izmantošanu, lai sniegtu padomu, kā pret to cīnīties. Dalībvalstis un Eiropas Parlaments nav vienīgās ieinteresētās iestādes, ar kurām Komisijai aktīvi jāsadarbojas. Jāturpina informēt ES pilsoņus par viņu tiesībām, kas tiek noteiktas saskaņā ar direktīvu. Tādēļ Komisija turpinās uzskatīt, ka informēšana par direktīvu ir prioritāte, kā arī izplatīs ES pilsoņiem[32] vienkāršotu ceļvedi, pēc iespējas labāk izmantojot Internetu, galvenokārt Your Europe portālu, izveidos rakstu brīvajā enciklopēdijā Wikipedia par brīvas pārvietošanās tiesībām, un sagatavos vienkāršas informatīvas lapas, kurās paskaidrotas pilsoņu tiesības. Komisija mudinās un atbalstīs dalībvalstis, lai sāktu izpratni veicinošas kampaņas, kurās informētu ES pilsoņus par viņu tiesībām saskaņā ar direktīvu, kā noteikts 34. pantā. Tādēļ ekspertu grupa pārbaudīs un izplatīs labāko praksi. 6. SECINāJUMI Šajā stadijā nav vajadzības ierosināt direktīvas grozījumus. Dalībvalstīm direktīva ir jāīsteno efektīvāk. Grūtus interpretācijas jautājumus, kas radušies līdz šim, var apmierinoši atrisināt, sagatavojot pamatnostādnes pēc diskusijām un precizēšanas. Atbilstošā laikā tiks sagatavots otrs ziņojums par direktīvas piemērošanu. PIELIKUMS DIREKTĪVAS 2004/ 38 TRANSPONĒŠANAS STĀVOKLIS --- Apzīmējumi | Labvēlīgāka attieksme | Pareizi un pilnīgi | Neviennozīmīgi | Nepareizi un/vai nepilnīgi | Nav transponēta | 1. Kopējie dati par Direktīvas 2004/38 transponēšanu [pic] 2. Situācija dalībvalstīs [pic] 3. Pārskats pa pantiem [pic] [1] Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīva 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK (OV L 158, 30.4.2004., 77. lpp.). [2] Skatīt arī Eiropas Parlamenta 2007. gada 15.novembra rezolūciju par Direktīvas 2004/38/EK piemērošanu- P6_TA(2007)0534. [3] Piektais ziņojums par Eiropas Savienības pilsonību (2004. gada 1. maijs – 2007. gada 30. jūnijs), COM(2008) 85. [4] Eirobarometra zibensaptauja 2007.gada novembrī Nr. 213, kad tika aptaujāti vairāk kā 27 000 nejauši izvēlēti ES pilsoņi. [5] Saskaņā ar jaunāko Ceturkšņa darbības pārskatu, kas aptver laikposmu no 2008. gada janvāra līdz martam (ec.europa.eu/europedirect/call_us/statistics/index_en.htm) lielākā daļa jautājumu, kas iesniegti EUROPE DIRECT attiecas uz pārrobežu jautājumiem ( ceļot, strādāt, dzīvot vai mācīties kādā citā dalībvalstī ) – 22%. No 2006. gada janvāra līdz oktobrim, 84% jautājumu, uz kuriem atbildēja dienests „Iedzīvotāju ceļvedis” bija par šīm tiesībām (Feedback report What the Database Tells us - ec.europa.eu/citizensrights/front_end/about/index_en.htm). [6] Pētījumā atspoguļots transponēšanas stāvoklis 2008. gada 1. augustā. [7] Visas dalībvalstis, izņemot DK, IE, NL, AT, SI, SK, BG un RO. [8] EEZ Apvienotās komitejas 2007. gada 7. decembra Lēmums Nr. 158/2007. [9] Sīkāku informāciju skatīt pielikuma diagrammās. [10] AT, BE, DE, ES, FR, IT, LT, LU, HU, PL, SI, SE un UK. [11] BG, CZ, DK, EE, FI, LV, MT, NL, RO un SK. [12] BE, BG, CZ, DK, FI, IT, LT, LU, PT, NL, ES, SE un UK. [13] Lieta C-109/01 Akrich . [14] AT, CZ, DE, EL, CY, MT un NL. [15] CY, CZ, EL, PL, PT, RO un ES. [16] AT, DK, ES, IE un UK. [17] AT, DK, EE, IT, LT un DE. [18] Lieta C-459/99 MRAX . [19] Prasība iegūt darba atļauju, lai varētu strādāt, nenozīmē automātisku darba atļauju piešķiršanu, kas būtu atļauts saskaņā ar darbaspēka pārvietošanās pārejas noteikumiem. [20] AT, BG, DK, EE, ES, IE, IT, LT, LV, PT, SI un SK. [21] CZ, DE, FI, FR, LU, PL, RO un SE. [22] AT, BE, CZ, DE, FR, HU, IE, IT, LT, LV, NL, PL, RO, SK, SI, SE un UK. [23] BG, DE, EL, FI, IE, IT, LU, LV, NL, RO, SE un SI. [24] BE, CY, DE, EL, FI, LU, MT, NL, PL un PT. [25] AT, BE, BG, DE, DK, EE, FR, HU, IE, IT, LV, RO un SK. [26] AT, BE, BG, DE, DK, EE, HU, IE, LV, SE, SI un SK. [27] Somija paredz automātisku izraidīšanu, ja persona ir drauds sabiedriskajai kārtībai. [28] CY, EL, MT un PT. [29] CY, LT, ES un PT. [30] 106 sūdzības vēl nav izskatītas. [31] SOLVIT ir tiešsaistes sistēma, kurā dalībvalstis sadarbojas, lai atrisinātu problēmas, kas rodas valstu iestādēm nepareizi piemērojot Iekšējā tirgus tiesību aktu. Tā atrisināja 133 no 199 lietām, kas attiecas uz uzturēšanās atļaujām un 43 no 65 lietām par vīzām. 2007. gadā personu brīva pārvietošanās bija trešā lielākā problēmu grupa SOLVIT lietu apjomā (15%) . [32] Rokasgrāmata par Direktīvas 2004/38/EK vislabāko priekšrocību izmantošanu, pieejama http://ec.europa.eu/commission_barroso/barrot/policies