—

atcelt lēmumu par maksājumu noteikšanu sakarā ar Eiropas Parlamenta Prezidija 2008. gada 19. maija un 9. jūlija lēmuma attiecībā uz Eiropas Parlamenta deputātu nolikuma īstenošanas pasākumiem (NĪP) redakcijā, kas izriet no Eiropas Parlamenta Prezidija 2023. gada 12. jūnija lēmuma (1), 76. panta 1.a punkta prettiesiskumu, atceļot arī visus pēc lēmuma par maksājumu noteikšanu veiktos maksājumus šī paša iemesla dēļ;

—

piespriest Eiropas Parlamentam pieņemt jaunus lēmumus par prasītāja Brīvprātīgās pensiju shēmas (BPS) maksājumu noteikšanu apmērā, kas būtu piemērojams saskaņā ar NĪP 76. pantu redakcijā pirms 2023. gada lēmuma gan attiecībā uz šo lēmumu par maksājumu noteikšanu, gan attiecībā uz visiem pēc šī datuma pieņemtajiem lēmumiem par maksājumu noteikšanu;

—

piespriest Eiropas Parlamentam, pamatojoties uz šiem jaunajiem lēmumiem par maksājumu noteikšanu, saglabāt prasītājam jau samaksātās summas saskaņā ar BPS tiesībām un samaksāt starpību starp lēmumā par maksājumu noteikšanu (un pārējos lēmumos, kas pieņemti līdz sprieduma pasludināšanai) paredzēto summu un summu, kas būtu piemērojama saskaņā ar NĪP 76. pantu redakcijā pirms 2023. gada lēmuma, pieskaitot likumiskos procentus, sākot no dienas, kad bija jāizmaksā šī starpība, līdz pilnīgai tās samaksai, un

—

piespriest Eiropas Parlamentam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāpts Eiropas Parlamenta Lēmuma 2005/684/EK, Euratom (2005. gada 28. septembris), ar ko pieņem Eiropas Parlamenta deputātu nolikumu (2) (turpmāk tekstā – “Nolikums”), 27. panta 2. punkts un Eiropas Parlamenta Reglamenta 25. panta 2. punkts, kuros attiecīgi ir paredzēts, ka BPS iegūtās tiesības un nākotnē paredzamās tiesības saglabājas pilnā apjomā un ka Prezidijs var vienīgi noteikt nosacījumus jaunu tiesību vai nākotnē paredzamo tiesību iegūšanai.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka nav ievērots tiesiskās drošības princips un prasītāja pirms 2023. gada lēmuma pieņemšanas iegūto tiesību aizsardzība, jo neesot sniegts nekāds pamatojums un nav īstenota arī esošo interešu izsvēršana, kas ļautu veikt šādu grozījumu.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots Hartas 17. pantā paredzēto pamattiesību uz īpašumu būtības, vispārējā parlamentārās neatkarības principa un vienlīdzības principa pārkāpums. Ar 2023. gada lēmumā noteiktajiem pasākumiem esot atņemts saturs prasītāja tiesībām uz pensiju, kas ir aizsargātas ar Hartas 17. pantu, jo tie neatbilst minimumam, kas noteikts judikatūrā attiecībā uz Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2008/94/EK (2008. gada 22. oktobris) par darba ņēmēju aizsardzību to darba devēja maksātnespējas gadījumā, un turklāt tie apdraud prasītāja tiesību uz pensiju, kas izriet no BPS, minimālo būtisko saturu. Tāpat ar iepriekš minētajiem pasākumiem esot pārkāpts vispārējais parlamentārās neatkarības princips, kas konkretizēts ar prasītāja tiesībām uz pensiju, un vienlīdzības princips, neparedzot līdzīgus pasākumus attiecībā uz pašreizējo Eiropas Parlamenta deputātu tiesībām uz pensiju.

4.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāpts samērīguma princips, jo ar 2023. gada lēmumu noteiktajos pasākumos neesot pilnībā veikta konfliktējošo interešu izsvēršana; tiem ir abstrakts vispārējo interešu mērķis, kas nav leģitīms, ņemot vērā konkrētos lietas apstākļus, kuri ir saistīti ar paša Eiropas Parlamenta izveidoto BPS, un katrā ziņā šie pasākumi ir daudz stingrāki par tiem, kādus būtu bijis iespējams pieņemt.

5.

Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka nav ievērota tiesiskā paļāvība, jo Eiropas Parlaments esot pastāvīgi sniedzis prasītājam precīzus, beznosacījuma un saskanīgus solījumus, ka iegūtās tiesības uz pensiju tiks ievērotas un ka tas uzņemsies juridisko atbildību, izmantojot Fonda aktīvus.