—

Atbildēja neesot uzklausījusi Deutsche Hypothekenbank pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas un tādējādi esot pārkāpusi Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 41. panta 1. punktu un 2. punkta a) apakšpunktu.

—

Apstrīdētais lēmums esot spēkā neesošs, jo tas esot pieņemts, pārkāpjot vispārīgos procesuālos noteikumus, kas izriet no Hartas 41. panta un LESD 298. panta, vispārējajiem tiesību principiem un atbildētājas iekšējā reglamenta.

—

Pretēji LESD 296. pantam apstrīdētais lēmums neietverot pietiekamu pamatojumu, it īpaši pamatojumam trūkstot norādes uz konkrētu gadījumu, kā arī svarīgu apsvērumu apraksta saistībā ar samērīgumu un novērtējuma brīvību.

—

Turklāt gada iemaksas aprēķins neesot skaidrs, it īpaši tāpēc, ka neesot lietoti vienoti jēdzieni un neesot aprakstīti svarīgi starpposmi.

—

Apstrīdētā lēmuma pamatojuma trūkums ievērojami apgrūtinot prasītājai pārbaudi tiesā.

—

Tādējādi prasītāja it īpaši pārkāpjot procesuālo sacīkstes principu, saskaņā ar kuru dalībniekiem atbilstoši sacīkstes principam ir jāvar apspriest gan faktiskie, gan tiesiskie apstākļi, kam ir izšķiroša nozīme lietas risinājumam.

—

Piemērojot IPS indikatoru, neesot ņemta vērā Deutsche Hypothekenbank dalības Krājkašu finanšu grupas institucionālajā aizsardzības sistēmā nozīme.

—

Saskaņā ar Deleģētās regulas (ES) 2015/63 (1) 6. panta 5. punkta otro teikumu atbildētājai esot bijis jāņem vērā arī tas, ka attiecīgās iestādes likvidācijas un līdz ar to arī Vienotā noregulējuma valdes izmantošanas iespēja ir neliela, un ir jāievēro samērīguma princips.

—

Turklāt atbildētājai, ņemot vērā atvasināto kopējo risku darījumu apjomu atbilstoši Deleģētās regulas (ES) 2015/63 6. panta 5. punkta pirmā teikuma a) apakšpunktam, 6. panta 6. punktam un 7. panta 4. punkta pirmā teikuma a) apakšpunktam, saskaņā ar prasību vadīties no riska profila esot bijis jāņem vērā tas, ka Deutsche Hypothekenbank gadījumā visi atvasinātie instrumenti esot pieskaitīti nekomerciālajam portfelim, kas paredzēts vienīgi drošības nolūkiem, un Deutsche Hypothekenbank esot zems sarežģītības līmenis un augsta norēķinu spēja.

—

Saskaņā ar Deleģētās regulas (ES) 2015/63 6. panta 1. punkta a) apakšpunktu un 2. punkta a) apakšpunktu atbildētājai esot bijis jāņem vērā prasītājas MREL rādītājs 67,6 % apmērā, kas pārsniedz vidējo un tālu pārsniedz Vienotās noregulējuma valdes noteikto minimālo rādītāju 8 % apmērā.

—

Nosakot riska korekcijas reizinātāju, atbildētājai esot bijis jāņem vērā tas, ka saistību neizpildes varbūtība ir neliela, un prasītājas MREL rādītājs, kas pārsniedz vidējo, saskaņā ar principu vadīties no riska profila un pamattiesībām uz uzņēmējdarbības brīvību atbilstoši Hartas 16. pantam.

—

Paredzot Deleģētās regulas (ES) 2015/63 7. panta 4. punkta otrajā teikumā IPS indikatora relativizēšanu, šajā tiesību normā esot pārkāpts vispārējais vienlīdzības princips, kas noteikts Hartas 20. pantā, un samērīguma princips, jo attieksme pret iestādēm, uz kurām attiecas vienāda institucionāla aizsardzība un kam līdz ar to ir vienāda saistību neizpildes iespēja, varot būt atšķirīga.

—

Deleģētās regulas (ES) 2015/63 I pielikuma 1. solī paredzētā “Starpbanku noguldījumu” definīcija esot prettiesiska, jo riska ziņā neitrālu vērtspapīru, kā, piemēram, vārda parādzīmju, ņemšana vērā, pamatojoties uz esošo segumu, nedrīkstot ietilpt riska indikatora “Starpbanku aizdevumi un noguldījumi” aprēķinā.

—

Deleģētās regulas (ES) 2015/63 I pielikuma 2. solī noteiktais iedalījums intervālos esot prettiesisks, jo intervālu ierobežotais skaits un identiskais iestāžu skaits katrā intervālā neatļaujot pietiekami diferencēti ņemt vērā attiecīgās iestādes riska profilu, kā, piemēram, Deutsche Hypothekenbank gadījumā.